KARELS ČAPEKS - DEVIŅAS PASAKAS

No rīta klaidoni aizveda pie tiesneša. Tas bija slepenpa- domnieks Kramagalva.

— Tu paklīdeni, tu plikadīda, tu slamst, — uzrunāja viņu tiesnesis, — vai tu atkal esi te? Apritējis tikai mēnesis, kopš tevi sodījām par klaidonību. Ir gan krusts ar tevi, nudien! Par ko tevi tagad aizturēja, vai atkal par apkārtstaigāšanu?

— Ak nē, kungs, — klaidonis atbildēja, — šoreiz par stā­vēšanu uz vietas.

— Re nu, tu lēli, — tiesnesis noteica, — tad kāpēc tu stā­vēji? Nebūtu stāvējis, tad tevi nebūtu aizturējuši. Bet es dzirdēju, ka pie tevis esot atrasta soma. Vai tas saskan ar pa­tiesību?

— Lūdzu, tiesneša kungs, man to somu iedeva kāds svešs vīrs, — klaidonis sacīja.

— Ahā! — izsaucās tiesnesis. — To svešo vīru mēs jau labi pazīstam. Tiklīdz kāds ko nozadzis, tā viņš dievojas, ka zagto mantu viņam iedevis kāds svešs vīrs. Uz tādu āķi mēs neuzķersimies, tu nelga. Kas atrodas tai somā?

— Nudien, to es nezinu, — atbildēja klaidonis Karalis.

— Neliedzies, tu blēdi, — tiesnesis sacīja, — mēs tūliņ visu uzzināsim.

Taču, kad tiesnesis attaisīja somu, tad apstulba aiz pārstei­guma, jo tā bija pilna ar naudu, un, kad to izskaitīja, tad tur bija viens miljons trīssimt sešdesmit septiņi tūkstoši astoņi simti piecpadsmit kronas, deviņdesmit divi helleri un zobu suka.

— Zili zaļi brīnumi! — izsaucās tiesnesis. — Nelaimīgais, kam tu to nospēri?

— Lūdzu, to man iedeva paturēt svešais vīrs, kad viņš aiz­skrēja pēc savas cepures, ko viesulis nesa projām, — klai­donis taisnojās.

— Tu apcietinātais grē- ciniek, — sauca tiesnesis, — vai tu visā nopietnībā domā, ka es ticēšu tādām blēņām? Es gan gribētu to redzēt, kas tādam skrandu- lācim uzticēs vienu mil­jonu trīssimt sešdesmit septiņi tūkstoši astoņi simti piecpadsmit kronas, deviņ­desmit divus hellerus, tur­klāt vēl zobu suku! Marš aiz restēm! Gan mēs uzzi­nāsim, kam tu nozagi šo somu.

Un tā nabaga Františeku Karali ielika uz ilgu jo ilgu laiku aiz restēm. Pagāja ziema, atnāca pavasaris, bet neviens vēl nebija pieteicies, kam nauda piederētu. Tad beidzot slepenpadomnieks Kramagalva, vecākais policists Bļauris un citi tiesas un policijas vīri nolēma, ka Františeks Karalis, bezpajumtnieks, klaidonis bez pastāvīgas nodarboša­nās un noteiktas dzīves vietas, vairākkārt sodīts, vispār sa­biedrībai nederīgs elements, ir kaut kur nositis un apracis kādu svešinieku, nolaupīdams tam somu un piesavinādamies to. Un, kad bija apritējis viens gads un viena diena, Františeks Karalis stājās tiesas priekšā par to, ka nositis nezināmu per­sonu un nolaupījis vienu miljonu trīssimt sešdesmit septiņus tūkstošus astoņi simti piecpadsmit kronas, deviņdesmit divus hellerus un vienu zobu suku. Traka lieta, bērni, par to draud cilpa.

— Tu ļaundari, tu laupītāj, tu miljonu zagli, — tiesnesis uzsauca apsūdzētajam, — piķis un zēvele, atzīsties beidzot,

kur tu nomušīji un apraki to svešinieku! Tev būs vieglāk karāties, ja tu atzīsies.

— Es taču viņam neesmu ne pirkstiņa piedūri.-,, — na­baga Karalis turējās pretī. — Viņš iespieda somu man rokā un aizskrēja pēc savas cepures, turklāt tik ātri kā zebiekste.

— Neko darīt, — tiesnesis nopūtās, — ja tu negribi atzī­ties, tad iztiksim arī bez tavas atzīšanās. Bļauri, pakariet ar dieva palīgu šo rūdīto noziedznieku.

Tai pašā mirklī atsprāga durvis un ieklupa kāds svešs vīrs, noputējis un bez elpas.

— Beidzot man ir rokā! — viņš aizelsies izdvesa.

— Kas jums ir rokā? — tiesnesis stingri noprasīja.

— Mana cepure, — svešinieks atteica. — Ļautiņi, tās nu gan bija trakas medības! Es pirms kāda gada gāju garām jūsu miestiņam, te viesulis norauj man cepuri no galvas. Es pa­sviežu kādam savu somu, pats nezinu, kam, un šau- jos pakaļ. Bet cepure, sa­sodītā, ripo projām pa šo­seju uz Sihrovu, no Sihro- vas uz Zalesji, uz Rtinu, cauri Kostelecai uz Zbeč- niku, cauri visai Hronovai uz Nahodu un — žviks! — pāri robežai. Es lobju šai pa pēdām, teju pat viņa būtu man rokā, bet muit­nieks nogrābj mani ciet uz robežas. Kur es skrienot kā sasvilis? Pēc cepures, atsa­ku. Kamēr viņam visu no­skaidroju, cepure jau bija gabalā. Pārgulēju tepat mūsu pusē un no rīta jo-

ņoju pakaļ cepurei uz Levinu un Hudobu, kur tie smirdošie avoti…

— Pagaidiet, — tiesnesis pārtrauca, — te ir tiesa. Mūs neinteresē lekcijas par ģeogrāfiju.

— Nu, tad es izstāstīšu visu īsiem vārdiem, — svešais nosolījās. — Hudobā uzzināju, ka mana cepure izdzērusi tur glāzi minerālūdens, nopirkusi spieķi un iesēdusies Svid- nices vilcienā. Skaidrs, ka es braucu pakaļ. Svidnicē tā blēža cepure bija pārnakšņojusi viesnīcā un aizbraukusi nezināmā virzienā, pat rēķinu nesamaksājusi. Pēc ilgākas taujāšanas noskaidroju, ka tā jau atrodas Krakovā un pat grasās tur precēt kādu atraitni. Nu, tad es braucu uz Krakovu.

— Bet kāpēc jūs tā dzināties cepurei pakaļ? — tiesnesis gribēja zināt.

— Redziet, — svešinieks paskaidroja, — tā bija gandrīz pilnīgi jauna cepure, un tai aiz lentes bija aizsprausta biļete atpakaļbraucienam no Svatoņovices uz Starkoču. Man taču negribējās zaudēt biļeti, tiesneša kungs.

— Ak tā, — tiesnesis noteica, — tad viss ir kārtībā.

— Gluži manas domas, — svešais sacīja. — Es taču ne­pirkšu divas reizes biļeti. Kur es paliku? Ahā, es braucu uz Krakovu. Labi. Nobraucu tur, bet tikmēr mana cepure, ne- krietnele, aizbraukusi pirmajā klasē uz Varšavu un uzdevu­šies par diplomātu.

— Tā taču ir krāpšana! — tiesnesis izsaucās.

— Es to arī aizrādīju, — svešais turpināja, — un policija telegrafēja uz Varšavu, lai viņu apcietina. Bet mana cepure tikmēr bija iegādājusies kažoku, jo palēnām tuvojās ziema, uzaudzējusi bārdu un aizceļojusi uz austrumiem. Protams, es braucu pakaļ. Orenburgā šī iesēžas vilcienā un brauc uz Omsku un tad cauri visai Sibīrijai, bet Irkutskā es pazaudēju viņas pēdas. Sazin kā viņa bija tikusi pie naudas, bet tad kritusi laupītāju nagos, kas bija visu atņēmuši, atstādami ti­kai kailu dzīvību. Es saskrējos ar viņu Blagoveščenskā uz ielas, bet šī slīpētā neliete izspruka man un izdenderēja cauri visai Mandžūrijai līdz pat Ķīnas jūrai. Jūras krastā es viņu panācu, jo viņai bija bail no ūdens.

— Un tur jūs viņu notvērāt? — tiesnesis jautāja.

— Kur nu! — svešais attrauca. — Es steidzos klāt, bet vējš pēkšņi mainīja virzienu, un cepure aizripoja uz rietu­miem. Es pakaļ, un tā es izmalos cauri visai Ķīnai un Turke- stānai daļēji kājām, daļēji nestuvēs, uz zirga vai kamieļa, kamēr šī beidzot Taškentā atkal iesēdās vilcienā un devās atpakaļ uz Orenburgu. No turienes viņa brauca uz Harkovu, Odesu un tālāk uz Ungāriju, bet no Ungārijas nogriezās uz Olomoucu, Tržebovu un Tiništi un beidzot atpakaļ uz šejieni. Pirms piecām minūtēm es viņu notvēru uz tirgus laukuma, kur viņa gribēja iegriezties traktierī, lai pasūtītu karbonādi.

Un viņš parādīja cepuri: tā bija novazāta un nodriskāta, un neviens nebūtu varējis iedomāties, ka tā ir tik rūdīta vilt­niece.

— Tagad apskatīsimies, — svešais sacīja, — vai vilciena biļete no Svatoņovices uz Starkoču atrodas vēl aiz lentes. — Viņš izvilka to un uzvaras priekā izsaucās: — Ir gan! Nu varu mierīgi braukt uz Starkoču.

— Bet mīļais draugs, — tiesnesis aizrādīja, — biļetei ter­miņš notecējis.

— Kā tā? — svešais negribēja ticēt.