KARELS ČAPEKS - DEVIŅAS PASAKAS

To teikusi, viņa — žviks! — aizšāvās uz jaunceltni, kur mūrnieki patlaban rīkojās ar nedzēstiem kaļķiem. Paķērusi

knābī piciņu nedzēstu kaļķu, viņa šāvās atpakaļ. Taču knābī vienmēr ir mitrums, kaļķi sāka dzēsties, sīkt un svilināt. Bezdelīga pārbijās, izmeta kaļķu piciņu no knābja un brēca:

— Re, re, kā dzēš kaļķus! Vī, dieniņ, kā svilst! Mīlīši, kā kož! Pasaulīt, kā deg! Ai, ai, ai, mana nabaga rīklīte, oi, oi, oi, ļautiņi mīļie, vai, vai, vai, kad tevi divi deviņi, ui, ui, ui, velns parāvis, uuū, aaā, tā dzēš kaļķus!

Kad pārējās bezdelīgas izdzirdēja viņas brēcienus un vai­manas, tās negaidīja, kas notiks tālāk, bet noskurināja astī­tes un laidās projām.

— Tā tik vēl trūka, — viņas sacīja, — lai arī mēs izsvili- nātu sev knābjus!

Un tāpēc bezdelīgas vēl šobaltdien taisa ligzdas no mā­liem, nevis no betona, kā viņām gribēja iestāstīt šī Amerikas bezdelīga. Bet nu pietiek pļāpāt, ļautiņi, man jāskrien iepir­kties.

— Kūma zīlīt, — uzsauca viņai melnā strazda sieva,

— ja nu jūs lidojat uz tirgu, tad esiet tik laipna, nopērciet man kilogramu slieku, tikai labi garas. Man šodien nav laika, jāmāca bērni lidot.

— To es labprāt izdarīšu, kaimiņien, — atsaucās zīlīte.

— Es, mana mīļā, labi zinu, cik daudz pūļu jāpieliek, lai iemācītu bērnus pieklājīgi lidot.

— Bet vai jūs zināt, kas mūs, putnus, ir iemācījis lidot? — ierunājās purva strazds bērzā. — Nezināt? Tad es jums to pa­stāstīšu. Es to uzzināju no Karlšteinas pils kraukļa, kas te bija atlidojis, kad uznāca lielais sals. Šim krauklim jau simt gadu, un par šo notikumu viņš dzirdējis no sava vectēva, kuram to pastāstījis viņa vectēvs, bet tam savukārt viņa mātes vec­tēva brālis, tā ka viss šis stāsts ir pati svētākā patiesība. Jūs zināt, ka dažreiz nakti var redzēt krītam zvaigznes, taču tās nav vis zvaigznes, bet debesu zelta olas. Kamēr tāda ola no­krīt no debesīm, tā ilgajā kritienā sakarst un spīd kā uguns. Un tā ir vissvētākā patiesība, jo man to stāstīja pats

Karlšteinas pils krauklis. Cilvēki gan sauc šīs debesu olas pašu izdomātā vārdā — metrs, mentors, montieris vai motors …

— Meteors, — pateica priekšā melnais strazds.

— Pareizi, — purva strazds apstiprināja. — Nu, lūk, ir bijuši tādi laiki, kad putni nav pratuši lidot, bet tekalējuši pa zemi kā vistas. Un, kad viņi redzējuši tādas olas krītam no debesīm, tad domājuši, ka nebūtu par ļaunu šādu olu izperēt, lai redzētu, kāds putns no tās izšķilsies. Kādu vakaru viņi taisni runājuši par to, te uzreiz — žviukt! — nokrīt no de­besīm ola, ka nodun vien. Visi metušies skriet uz to pusi, bet svētelis pieskrējis pirmais, jo viņam visgarākās kājas. Viņš ieraudzījis zelta olu, paķēris nagos un nesis pie citiem put­niem, taču ola bijusi tik karsta, ka apdedzinājusi viņam kā­jas, un viņš — hop! — ielēcis ūdenī, lai svilstošās kājas at- dzesinātu. Kopš tā laika visi svēteļi bradā pa ūdeni. To man stāstīja pats Karlšteinas pils krauklis.

— Un ko viņš stāstīja tālāk? — jautāja ceplītis.

— Pēc tam atgorījusies meža zoss, — turpināja purva strazds, — un uzsēdusies uz olas. Taču ola vēl kvēlojusi, zoss apsvilinājusi pavēderi un metusies dīķī, lai atvēsinātos. Kopš tā laika visas zosis peldot mērc vēderus ūdenī. Un tad putni nākuši cits aiz cita, lai perētu zelta olu.

— Vai ceplītis arī? — ceplītis ievaicājās.

— Protams, — purva strazds atbildēja. — Visi visi putni, kādi vien ir pasaulē, sēdējuši uz olas un perējuši to. Tikai kad pienākusi vistas kārta sēdēt uz olas, šī atteikusi:

— Ko, ko, ko? Kā, kā, kā? Kad, kad, kad lai perēju? Kur, kur ņemšu laiku?

Un viņa atsacījusies perēt debesu olu. Bet, kad visi putni pa kārtai olu perējuši, no tās izšķīlies eņģelis. Pēc izšķilša­nās viņš nav čiepstējis vai knābājis graudiņus kā citi putnēni, bet pacēlies augsti gaisā un dziedājis skaisti jo skaisti, un pēc tam sacījis:

— Mīļie putniņi, kā lai jums atlīdzinu, ka mani izperējāt? Lai notiek tā: kopš šās dienas jūs lidosiet tāpat kā es. Skatie­ties, jums vajag tikai savēcināt spārnus, un tūliņ jūs pacel- sieties gaisā. Uzmanību! Viens, divi, trīs!

Un, līdzko viņš izteicis «trīs», tā visi putni pacēlušies spār­nos un sākuši lidot, kā viņi to dara vēl šobaltdien. Tikai vista nevar palidot, jo nepalīdzēja perēt debesu olu. Un tā ir vis­svētākā patiesība, jo man to stāstīja pats Karlšteinas pils krauklis!

— Nu, tad uzmanību! — uzsauca melnais strazds. — Viens, divi, trīs!

Un visi putni noskurināja astītes, savēcināja spārnus un aizlidoja katrs ar savu dziesmu savās darīšanās.

Ja jūs, bērni, domājat, ka ūdensvīru pasaulē vairs nav, tad atļaujiet pateikt: ir gan! Un kā vēl! Pat vairāk nekā viens. Piemēram, tur, kur esmu piedzimis, kāds dzīvoja Opas upē zem dzirnavu dambja, kāds cits Havlovicē pie koka tilta, un viens mājoja Radečas strautā. Tas reiz bija atnācis pie mana tēva — zobārsta un lika izraut sev zobu. Par atlīdzību viņš pasniedza groziņu ar sudrabotām un sārtām forelēm, glīti apsegtām ar nātrēm, lai ilgāk turētos svaigas. Ka tas bija ūdensvīrs, varēja spriest no tā, ka krēsls, no kura viņš piecē­lās, bija gluži slapjš. Kāds cits ūdensvīrs dzīvoja pie vectēva dzirnavām Hronovā, un tas turēja zem ūdens sešpadsmit zir­gus; es bieži dzirdēju inženierus runājam, ka tai vietā Metu- jas upei esot sešpadsmit zirgspēki. Šie sešpadsmit baltie zirgi vilka un vilka, un tāpēc dzirnavu rats griezās vienā laidā. Un, kad reiz kādu nakti vectēvs nomira, ūdensvīrs klusiņām izjūdza visus sešpadsmit zirgus un dzirnavas trīs dienas nestrādāja. Lielajās upēs ir ūdensvīri, kam ir vēl vai­rāk zirgu, piecdesmit vai pat simts, taču daži ūdensvīri ir tik trūcīgi, ka tiem pat koka zirdziņa nav.

Tāds lielmanis ūdensvīrs Prāgā pie Vltavas upes, protams, ir bagāts un liels kungs; viņam bieži vien ir motorlaiva, un vasaru viņš brauc uz jūru. Prāgā pat parastajam ūdenslīdē­jam ir naudas kā spaļu, un viņš brauc automobilī, ka dubļi vien šķīst gar ausīm. Taču sastopami arī pavisam nožēlojami

ūdensvīri, kuriem ir plaukstas lieluma peļķīte un tanī viena varde, trīs knišļi un divas ūdensvaboles, vai citreiz viņi velk savu dzīvību nožēlojamā renstelē, kur ūdens nesniedz pat pelei līdz pavēderei; cits pa visu gadu vairāk nedabū redzēt kā pāris papīra kuģīšu vai bērnu autiņu, kas mātei mazgājot izsprukuši no rokām. Posts un bēdas, nav vārdam vietas! Tur­pretī tādam Rožemberokas ūdensvīram ir savas divsimt div­desmit tūkstoši karpas, turklāt vēl līņi, karūsas, raudas un viena otra garzobe līdaka. Jā, nav gan vienlīdzības pasaulē!

Ūdensvīri vispār dzīvo vientuļi, bet pāris reižu gadā, palu laikā, viņi salasās no visām pusēm kopā un notur tādu kā ap­gabala konferenci. Mūsu apvidus ūdensvīri mēdz palu laikā sapulcēties pļavās ap Kralovahradecu, jo tur ir skaists līdze­nums ar brīnišķīgiem atvariem, līčiem un attekām, kas iz- polstētas ar pirmā labuma dūņām. Protams, tām jābūt dzel­tenām, ja daudz, tad ar ie­sārtu nokrāsu; sarkanās vai pelēkās nekad nebūs tik zīdaini mīkstas un pie­kļāvīgas, nu, taisni kā va­zelīns. Atraduši piemērotu labi slapju vietu, visi sa­sēstas lokā un pastāsta cits citam jaunās ziņas, piemē­ram, ka Suhoveršicē cil­vēki regulē upi un tāpēc turienes ūdensvīram, veca­jam Jurģelim, jāpārceļas uz citu vietu; ka lentes un podiņi atkal cēlušies cenā, taisni briesmas: lai ūdens­vīrs kādu ievilinātu dzel­mē, tad jāsapērk lentes vai par trīsdesmit kronām, un