KARELS ČAPEKS - DEVIŅAS PASAKAS

— Lai top! — atskanēja no durvju puses, un tanīs stāvēja burvis Bosko. — Jūs esat atbrīvojis princesi no burvestības, Lētprātiņa kungs, jo ikviena īsta mīlestība atbrīvo cilvēkus un dzīvniekus no ļaunas varas. Piķis un zēvele, bērni, tas ir noticis īstā brīdī! Lētprātiņa kungs, šīs dāmas tēvs liek jums sacīt, lai jūs steigšus dodieties pie viņa, jo jums jāsēstas tronī. Tāpēc aši ceļā, lai nenokavējam vilcienu!

— Tā beidzās notikums ar Voiteha ielas pūķi, — piebilda policists Bezbailis. — Un, ja jūs man neticat, tad apvaicā­jieties kolēģim Putlūriņam.

Tas ir noticis sen, tik briesmīgi sen, ka to neatceras pat vecais Zelinka, lai gan viņš atceras pat manu nelaiķi resno vectēva tēvu, lai viņam vieglas smiltis! Tātad tas ir noticis sensenos laikos, kad Brendu kalnos saimniekoja izdaudzinā­tais un negantais laupītājs Neģēlio, pats nešpetnākais no visiem ļaundariem, ar divdesmit vienu rokaspuisi, piecdesmit zagļiem, trīsdesmit garnadžiem, divsimt izpalīgiem, kontra­bandistiem un zagtu mantu slēpējiem. Šis Neģēlio mēdza uzglūnēt ceļiniekiem pie Poršiču, Kostelecas vai Hronovas lielceļa; tur viņš gaidīja, kad brauks kāds vezumnieks, tirgo­tājs, bagāts ebrejs vai jās bruņinieks, tad viņš izgāja uz ceļa, uzbrēca baigā balsī un pievāca visu sava upura mantu. Ap­laupītais varēja vēl priecāties, ka ļaundaris viņu nenodūra, nenošāva vai nepakāra kokā. Tāds nelietis un necilvēks bija šis Neģēlio!

Brauc tāds tirgotājs savā nodabā pa ceļu, laiku pa laikam uzsauc zirģelim «nū» vai «velcies» un klusībā priecājas, ka Trutnovā izdevīgi pārdos savu preci. Braucot cauri mežam, viņam uzmācas bailes no laupītājiem, un viņš sāk svilpot jautru dziesmiņu, lai sevi iedrošinātu. Te uzreiz no meža iz­nāk tēvainis kā prāvs kalns, platāks par siena vezumu, aug­stāks par visaugstāko egli un tā apaudzis ar bārdu, ka aiz tās pat ģīmi nevar saredzēt; šitāds milzenis nostājas zirgam priekšā, uzbrēc: «Maku vai dzīvību!» — un paceļ pret tirgotāju pistoli laba dižgabala lielumā. Skaidrs, ka tirgotājs atdod visu naudu, bet Neģēlio pievāc arī vezumu, preces un zirgus, novelk tirgotājam svārkus, vesti, bikses un zābakus un vēl uzlaiž pāris reižu ar pātagu, lai nabadziņš žiglāk joztu uz mājām. Kā jau teicu, šis Neģēlio bija īsts karātavu putns!

Izkropļots vācu «Bitte schon» (Laipni ludzu) un franču «Je vous aimē»

To teicis, viņš uzsēdināja mazo Neģēlio sev priekšā uz zirga un aizaulēkšoja uz Broumovu. Pie benediktīniešu klos­tera viņš nocēla dēlu no zirga un, draudīgi šķindinādams piešus, devās taisni pie klostera priekšnieka.

— Jūsu godība, — viņš teica baismīgā balsī, — atstāju jums savu puišeli audzināšanā. Iemāciet viņam pa smalkai modei ēst, šņaukt degunu, dancot, teikt bitšēn un ževuzem, un visu pārējo, kas jāprot īstam kavalierim. Un te, — viņš piemetināja, -— jums būs maišelis ar dukātiem, luidoriem, florīniem, piastriem, rūpijām, dubloniem, rubļiem, dālde­riem, napoleondoriem, sudraba grivnām, holandiešu gulde­ņiem, pistoliem un sovriniem, lai mans dēls varētu dzīvot pie jums kā princis.

To pateicis, viņš apsviedās un aizaulēkšoja atpakaļ uz mežu, atstādams mazo Neģēlio benediktīniešiem audzinā­šanā.

Kā jau teicu, jaunais Neģēlio varēja lepoties gan ar zinā­šanām, gan labu audzināšanu, bet tieši tad, kad viņš ar sirdi un dvēseli bija nodevies mācībām, Broumovas klostera priekšā nodimdēja pakavi, pinkains kalps nolēca no zirga un sāka velēt ar dūri pa klostera vārtiem. Kad vārtu sargs svešo ielaida, viņš rupjā balsī paziņoja, ka ieradies pēc jaunā Ne­ģēlio, jo viņa tēvs, vecais Neģēlio, taisoties uz miršanu un aicinot pie sevis vienīgo dēlu, lai nodotu tam visu savu saim­niecību. Jaunais Neģēlio ar asarām acīs atvadījās no godā­tajiem benediktīniešu tēviem, no citiem kundzēniem un stu­dentiem un jāja ar kalpu uz Brendiem, prātodams par saim­niecību, ko tēvs viņam atstās, un jau iepriekš savā sirdī svēti nosolīdamies, ka vadīs visu dieva bijāšanā, cildenā garā un izrādīs visiem cilvēkiem vislielāko pieklājību.

Tā viņi atjāja uz Brendiem, un kalps ieveda jauno Neģē­lio pie tēva nāves gultas. Vecais Neģēlio gulēja milzīgā alā uz neģērētu vēršādu grēdas, apsedzies ar zirga segu.

— Kas ir, Vincek, — viņš ar pūlēm izrunāja, — vai tu, gausā diena, atvedi beidzot manu zēnu?

— Dārgais tēv, — izsaucās jaunais Neģēlio, nokrizdams ceļos, — lai dievs jūs uztur pie labas veselības ilgus gadus par prieku tuviniekiem un neizsakāmu lepnumu jūsu pēcnā­cējiem!

— Lēnāk pa tiltu, puis, — vecais laupītājs norūca. — Šo­dien es dodos uz pekli un man nav laika ar tevi pekstiņus taisīt. Tiku domājis, ka atstāšu tev pamatīgu mantojumu, lai tu varētu dzīvot, cepuri kuldams, bet, velns saspēris, puis, redzams, mūsu amatam pienākuši bēdīgi laiki!

— Ak tēv, — dziļi nopūtās jaunais Neģēlio, — man nebija ne jausmas, ka jūs ciešat trūkumu!

— Ko tu vispār zini, — atburkšķēja vecais. — Redzi, mani moca reimatisms, tāpēc nevarēju doties nekādos tālos siro­jumos, bet tirgotāji, blēža gabali, tuvākajam lielceļam met līkumu. Pats pēdējais laiks, lai manus pienākumus uzņemas kāds jaunāks gados.

— Dārgais tēv, — jauneklis dedzīgi atsaucās, — es jums zvēru pie visa, kas vien ir pasaulē, ka labprāt uzņemšos jūsu pienākumus, pildīšu tos godīgi, pēc vislabākās sirdsapziņas un ar vislielāko pieklājību!

— Cik tālu tu tiksi ar pieklājību, to es nezinu, — vecais greizi nesmīnēja. — Tiesa, es pats mēdzu nolaist no kājas tikai tos, kas spirinājās pretī, bet klanīties, dēliņ, es neesmu klanījies nevienam; zini, tas kaut kā nesaderas ar mūsu no­darbošanos.

— Un kāda ir jūsu nodarbošanās, dārgais tēv?

— Laupīšana, — atbildēja vecais Neģēlio un nomira.

Un tā jaunais Neģēlio palika viens kā pirksts visā plašā pasaulē, līdz sirds dziļumiem satriekts tiklab par tēva nāvi, kā par to, ka apzvērējis tēvam kļūt par laupītāju.

Pēc trim dienām pie viņa ienāca tas pats pinkainais kalps Vinceks un paziņoja, ka nu vairs neesot ko ēst, tāpēc pēdē­jais laiks iet sava tēva pēdās.

— Dārgais Vincek, — jaunais Neģēlio žēli apvaicājās, — vai nevar kaut kādi iztikt bez tā?

— Iztiksim bez muldēšanas! — strupi atcirta nepieklājī­gais Vinceks. — Te tev, kundziņ, neviens klosternieks ne­nesīs klāt ceptus baložus. Kas grib ēst, tam jāstrādā.

Tad jaunais Neģēlio paņēma vislabākās pistoles, uzsēdās zirgā un aizjāja līdz Batoņovicu lielceļam. Tur viņš noslēpās un gaidīja, vai nebrauks garām kāds tirgotājs, ko varētu ap­laupīt. Un patiešām, pēc dažām stundām parādījās kāds au­deklu uzpircējs, kurš veda savus audeklus uz Trutnovu.

Jaunais Neģēlio iznāca no paslēptuves un dziļi palocījās. Uzpircējs nobrīnījās, ka viņu sveicina tāds skaists jauneklis, bet arī palocījās un sacīja:

— Labvakar, jaunskungs!

Neģēlio paspēra soli tuvāk un atkal palocījās.

— Piedodiet, — viņš saldā balsī sacīja. — Ceru, ka netrau­cēju jūs?

— Ak tu jēziņ, protams, ne, — uzpircējs atbildēja. — Ar ko varu jums pakalpot?

— Es jūs lūdzu no visas sirds, nebaidieties, — Neģēlio tur­pināja. — Es esmu briesmīgais laupītājs Neģēlio no mežonī­gajiem Brendu kalniem.

Uzpircējs bija slīpēts vīrs un nesabijās ne par naga mel­numu.