KARELS ČAPEKS - DEVIŅAS PASAKAS

Visložņam acis iemirdzējās.

— Sasauciet visus karavīrus, rezervistus un zemessargus un izsūtiet uz visām pasaules malām, lai izķer visus tauriņus.

Rīkojums tika izpildīts, un varam jau iepriekš pateikt, ka tā radusies skaistā tauriņu kolekcija, kas atrodas Nacionā­lajā muzejā. Ja gadās būt Prāgā, tad katrā ziņā ejiet to aplūkot.

Tad Visvaris pateica pārējiem detektīviem:

— Puiši, jūs te vairs neesat, vajadzīgi, ejiet mierīgu prātu uz mājām, mēs tiksim galā bez jums.

Un viņi bēdīgi aizsteberēja uz mājām — Lāčovskis, Pen­tereto, Vanderbriks un Dumlejs.

Viszinis, Visvaris un Visložņa ilgi prātoja, kā tikt galā ar burvi. Viņi izsmēķēja centneru tabakas, izdzēra un izēda visu, kas traktierī bija sagādāts, bet ne pie kāda gala netika. Beidzot Viszinis sacīja:

— Puikas, tā vairs tālāk nevar iet. Mums drusku jāizvē­dina smadzenes.

Viņi izgāja uz ielas, bet nepaguva paspert ne soli, kad ieraudzīja burvi. Tas sēdēja uz soliņa un ziņkāri gaidīja, ko nu šie ar viņu darīs.

— Te viņš ir! — Visložņa līksmi izsaucās, metās burvim klāt un satvēra aiz pleca, bet burvis mirklī pārvērtās par sud­rabotu čūsku, un Visložņa pārbīlī nosvieda to zemē. Taču tai pašā brīdī Visvaris uzmeta čūskai virsū savus svārkus, bet čūska pārvērtās par zelta mušiņu un izlīda ārā pa pogcau­rumu. Nu pieklupa klāt Viszinis un uzsvieda mušai virsū savu cepuri, bet muša pārvērtās par sudraba strautiņu, un tas tecēja projām ar visu cepuri.

Detektīvi ieskrēja traktierī pēc glāzēm, lai izsmeltu strau­tiņu, bet tas jau bija ietecējis Vltavā. Tāpēc vēl šobaltdien Vltava, būdama labā omā, laistās tik jauki sudrabaina; tā at­ceras burvi, domīgi šalc un tā dzirkst, ka cilvēkiem acis ap­žilbst skatoties.

Visvaris, Viszinis un Visložņa stāvēja uz Vltavas krasta un prātoja, ko nu darīt. Te no ūdens pabāza ārā galvu sud­raba zivs un paskatījās uz viņiem ar spožām, melnām acīm — burvja acīm. Visi trīs detektīvi steigšus nopirka veikalā mak­šķeres un sāka makšķerēt Vltavā zivis. Vēl tagad var redzēt, kā viņi augu dienu sēž krastmalā vai laivā ar makšķeri rokā, makšķerē, nerunā ne vārda, un ātrāk viņiem nebūs miera, kamēr viņi noķers sudraba zivi ar melnajām acīm.

Vēl daudz citu detektīvu gribēja notvert burvi, bet viss veltīgi. Dažreiz, kad viņi traucās mašīnā pa burvja pēdām, no jaunaudzes panācās ārā stirna un ziņkāri pavērās viņos ar maigām, melnām acīm; dažreiz, kad viņi vajāja burvi lidma­šīnā, tai sekoja kāds ērglis, nenolaizdams no viņiem lepno, liesmojošo skatienu; kad viņi brauca ar kuģi, gadījās, ka del­fīns izlēca no ūdens un pievērsa viņiem saprātīgās, mierīgās acis, vai, kad viņi sēdēja darba telpās un domāja, puķes vāzē pēkšņi sāka mirdzēt un kā smaidot pamirkšķināja vi­ņiem, vai piepeši policijas suns pacēla galvu un uzlūkoja viņus ar tik cilvēciskām un skaistām acīm, kādas tam nekad nebija redzētas. Viņiem šķita, ka visur viņu tuvumā ir bur­vis, — tas paskatās uz viņiem un tūliņ nozūd. Kā tad to var notvert?

Slavenais un izdaudzinātais Sidnejs Holls, amerikāņu de­tektīvs, izlasīja par šo notikumu avīzēs, iegrima dziļās domās un tad nolēma pats notvert burvi. Viņš pārģērbās par miljo­nāru, iebāza kabatā revolveri un brauca uz Eiropu.

Atbraucis viņš tūliņ devās pie policijas prezidenta, kurš izstāstīja visos sīkumos par vietējo detektīvu mēģinājumiem un nobeidza:

— Kā jūs redzat, nogādāt šo ļaundari tiesas priekšā ir pil­nīgi neiespējami.

Sidnejs Holls pasmaidīja.

— Pēc četrdesmit dienām viņš jau sēdēs jūsu cietumā.

— Izslēgts! — prezidents izsaucās.

— Varam derēt uz grozu bumbieru, — atbildēja Sidnejs Holls, jo viņam ļoti garšoja bumbieri un ļoti patika derēt.

— Lai notiek! — prezidents atsaucās. — Bet pasakiet man, lūdzams, — ko jūs vispirms darīsiet, lai burvi notvertu?

— Vispirms es gribu apceļot pasauli, — Sidnejs Holls at­bildēja, — un tāpēc man vajadzēs krietnu žūksni naudas.

Prezidents iedeva viņam krietnu žūksni naudas un sacīja, gribēdams parādīt savu attapību:

— Ahā, es jau varu iedomāties jūsu plānu, tikai mums jātur viss slepenībā, lai burvis nezina, ka viņam dzenas pakaļ.

— Gluži otrādi, — detektīvs atbildēja, — jau rīt ievieto­jiet visās pasaules avīzēs ziņu, ka slavenais Sidnejs Holls ap­ņēmies notvert burvi četrdesmit dienās. Un tagad man ir gods atvadīties no jums.

Tad Sidnejs Holls aizgāja pie kāda slavena pasaules apce­ļotāja, kas bija apbraucis apkārt zemeslodei piecdesmit die­nās, un sacīja:

— Saderēsim, ka es apbraukšu ap zemeslodi četrdesmit dienās.

— Tas nav iespējams, — ceļotājs atbildēja. — Plaši pazīs­tamais anglis misters Fogs apceļoja pasauli astoņdesmit die­nās, es pats piecdesmit dienās, bet īsākā laika sprīdī tas nav izdarāms.

— Saderēsim uz tūkstoš dālderiem, ka es to izdarīšu, — teica Sidnejs Holls.

Un viņi saderēja.

Jau tai pašā naktī Sidnejs Holls devās ceļā. Pēc nedēļas viņš atsūtīja telegrammu no Aleksandrijas: «Esmu uz pēdām. Sidnejs Holls.»

Vēl pēc septiņām dienām atnāca telegramma no Bombe- jas: «Cilpa savelkas. Viss kārtībā. Vēstule seko. Sidnejs Holls.»

Mazliet vēlāk pienāca arī vēstule, bet tā bija rakstīta slepenrakstā, ko neviens nevarēja atšifrēt.

Tad pagāja astoņas dienas, un no Nagasaki pilsētas Ja­pānā atlidoja uz šejieni pasta balodis ar vēstulīti ap kaklu: «Tuvojos mērķim. Gaidiet mani. Sidnejs Holls.»

Vēlāk pienāca telegramma no Sanfrancisko pilsētas Ame­rikā: «Saķēru iesnas. Citādi viss kārtībā. Nepiemirstiet bum­bierus. Sidnejs Holls.»

Trīsdesmit devītajā dienā pienāca telegramma no Holan­des pilsētas Amsterdamas: «Ieradīšos rītvakar pulksten sep­tiņos un piecpadsmit minūtēs. Sagādājiet bumbierus. Visla­bākais, sviesta bumbierus. Sidnejs Holls.»

Četrdesmitajā dienā noteiktā laikā vilciens pienāca sta­cijā. No vagona izlēca Sidnejs Holls, un viņam sekoja burvis — nopietns, bāls, nodurtām acīm. Visi detektīvi gaidīja stacijā un brīnījās, kāpēc burvis nav sasiets. Sidnejs Holls pamāja viņiem ar roku un uzsauca:

— Zēni, gaidiet mani vakarā traktierī «Pie zilā suņa». Man jāaizved šis džentlmenis uz cietumu.

Sidnejs Holls un burvis iesēdās ormaņa ratos, bet detektīvs vēl izliecās ārā un atgādināja:

— Nepiemirstiet bumbierus!

Vakarā Sidneju Hollu gaidīja grozs pašu skaistāko un gar­dāko bumbieru un visi detektīvi. Viņi jau sāka domāt, ka gaidītais nemaz neieradīsies, te atvērās durvis un ietenterēja čokurā sarāvies večuks — tādi parasti dirn pie traktieru dur­vīm un pārdod paģirniekiem siļķes un skābētus gurķus.

— Vectētiņ, — detektīvi viņam aizrādīja, — mēs no tevis neko nepirksim.

— 2ēl gan, — večuks izdvesa un uzreiz sāka raustīties, drebēt, elsot, kraukāt, gandrīz vai aizrīdamies, un bez elpas atslīga uz krēsla.

— Pasaulīt mīļā, — kāds detektīvs iesaucās, — viņš vēl izlaidīs te garu!

— Nē, — večuks stenēja locīdamies, — es to neiztu­rēšu! — Un nu visi redzēja, ka večuks smejas kā jucis un nevar nekādi aprimt. Asaras ritēja viņam pa vaigiem, balss aizrāvās, seja kļuva zila, un viņš vaidēja:

— Puikas, puikas, es to neizturēšu!

— Vectētiņ, kas jums kaiš? — detektīvi neizpratnē jautāja.