KARELS ČAPEKS - DEVIŅAS PASAKAS

— Nelga, — arābs sacīja, — pulkstenis taču nebija uz­vilkts. Ko tu darīsi ar pulksteni, kas neiet?

Krokodils brītiņu domāja, tad pagriezās pret mani:

— Paklau, es pavēršu mazliet rīkli, pastiepies, izkacē ārā pulksteni, uzvelc to un atliec atpakaļ.

— To jau es izdarītu kā nieku, — es atbildēju, — bet tu vari man nokost roku. Zini ko? Es ielikšu tev rungu starp žokļiem, lai tu nevari aiztaisīt savu pretīgo mūli.

— Mans mūlis nav pretīgs, — krokodils pikti atteica. — Taču, ja tu citādi neproti rīkoties, tad ieliec koku starp maniem cildenajiem žokļiem, tikai rīkojies ātri.

Protams, ka es tā izdarīju un izvilku ārā ne vien savu pulksteni, bet arī apģērbu, apavus un cepuri un tad sacīju:

— To rungu, vecais, es tev atstāšu rīklē par piemiņu.

Krokodils gribēja sākt lamāties, bet nespēja, jo rīkle bija

līdz ausīm vaļā un starp žokļiem koks, gribēja mani aprīt, bet nespēja, gribēja lūgties, bet arī to nespēja. Es mierīgā garā apģērbos un teicu:

— Lai tu to zinātu, — tev patiešām ir pretīgs, stulbs un riebīgs mūlis, — un es viņam uzspļāvu uz purna. Tad viņam sāka līt krokodila asaras.

Kad es atskatījos, lai pateiktos arābam, kurš man bija tik asprātīgi palīdzējis, es viņa nekur neredzēju. Bet tas kroko­dils vēl šobaltdien peld pa Nīlu ar plati atplestu rīkli.

No Aleksandrijas es braucu uz Bombeju, pārģērbies par indiešu radžu, tas ir, valdnieku. Zēni, šis tērps man labi pie­stāvēja! Vispirms mēs braucām pa Sarkano jūru. Tā šo jūru sauc tādēļ, ka tā vēl vienmēr kaunas par savu mazo apjomu. Kad visas jūras vēl bijušas jaunas un mazas un tām vajadzē­jis augt, Sarkanā jūra rotaļājusies ar arābu bērniem, un laiks pagājis tik ātri, ka tā aizmirsusi augt, lai gan visapkārt viņai ir tik daudz skaistas smilts, kas labi noderētu par jūras gultni. Tikai pēdējā mirklī tā atcerējusies par augšanu, bet paguvusi tikai mazliet pastiepties garumā, un ir tad vēl palikusi saus­zemes strēmele starp to un Vidusjūru, ar ko tai vajadzējis savienoties. Sarkanā jūra tā bēdājusies par savu neveiksmi, ka pat cilvēki iežēlojušies un savienojuši abas jūras ar ka­nālu. Kopš tā laika Sarkanā jūra nav vairs tik pārāk sarkana.

Kad Sarkanā jūra bija mums aiz muguras, es kādu nakti gulēju savā kajītē. Pēkšņi kāds klusu pieklauvē pie durvīm. Atveru tās — gaitenī neviena nav. Mirkli gaidu un dzirdu, ka manai kajītei tuvojas divi matroži. — Nodursim to ra­džu, —- viens čukst, — un pievāksim pērles un dimantus, kas rotā viņa apģērbu. — Ticat vai ne, zēni, bet visas manas pērles un dimanti bija no stikla. — Pagaidi šeit, — čukst otrs, — esmu aizmirsis paķert nazi. — Kamēr šis aizgāja pēc naža, es sagrābu pirmo aiz dziesmas, aizbāzu viņam muti, ievilku kajītē, apģērbu savās drēbēs un noguldīju gultā. Pats uzvilku viņa drēbes un nostājos pie durvīm. Kad otrais atnāca ar nazi, es viņam sacīju: — Viss kārtībā, radža vairs necelsies. Pievāc viņa pērles un dimantus, es tikmēr pastāvēšu sardzē pie durvīm. — Līdzko viņš iegāja kajītē, es aizslēdzu durvis, izņēmu atslēgu un aizgāju pie kapteiņa. — Kapteini, — es teicu, — man šonakt bija dīvaini viesi. — Kad kapteinis uz­zināja, kas noticis, viņš lika abus matrožus nopērt, bet es sa­saucu pārējos un sacīju: — Lai jūs redzētu, bērni un nelgas, cik maza vērtība gudrā acīs ir pērlēm un dimantiem, tad ska­tieties! — un plunkš! — iemetu savus stikla dārgumus jūrā. Visi nokrita ceļos manā priekšā un sauca: — Gudrs un cēls ir mūsu radža! — Bet, kas bija klauvējis pie durvīm un izglābis man dzīvību, to es vēl tagad nezinu. Un nu es apēdīšu šo prāvo, skaisto bumbieri.

Viņš vēl nebija beidzis ēst, kad jau ar pilnu muti runāja tālāk: — Tā mēs laimīgi nokļuvām līdz Bombejas pilsētai Indijā. Indija, zēni, ir liela un dīvaina zeme. Dažreiz tur ir tik karsts, ka pat ūdens pavisam izkaltis un tas jāaplaista, lai neizgaro. Meži ir tik biezi, ka kokiem tur nav vairs vietas, tāpēc tos sauc par mūžamežiem. Kad līst, tad viss aug kā pēc pasūtījuma; no zemes izaug veseli tempļi, kā pie mums sē­nes, tāpēc, piemēram, Benaresā ir tik daudz tempļu. Pērtiķu tur bezgala daudz, tāpat kā pie mums zvirbuļu, un viņi ir tik rāmi, ka uzturas istabās. Dažreiz tu, cilvēks, atmodies, no rīta un ieraugi savā vietā guļam gultā pērtiķi, tik rāmi viņi ir. Un čūskas tur ir neticami garas — ja kāda atskatās uz savu asti, tad to nepazīst un domā, ka viņai pakaļ dzenas lielāka čūska par viņu pašu, tāpēc metas bēgt un nobeidzas aiz pārskrieša- nās. Par ziloņiem nav ko runāt, zēni, tie tur jūtas kā mājās. Vispār Indija ir ļoti liela valsts.

No Bombejas es atsūtīju telegrammu un pēc tam vēstuli slepenrakstā, lai burvis domātu, ka man kaut kas ir aiz ādas.

— Kas bija rakstīts šai vēstulē? — detektīvi jautāja.

— Es to jau līdz pusei atšifrēju, — kāds detektīvs pa­lielījās.

— Tad jūs esat gudrāks par mani, — atbildēja slavenais Sidnejs Holls, — jo es pats to nevarētu izdarīt. Es šai vēstulē tikai savilku visādus ķeburus. No Bombejas es braucu ar vilcienu uz Kalkutu. Indijas vilcienos sēdekļu vietā ir van­nas, lai braucējiem nebūtu tik karsts. Mēs braucām caur tuk­snešiem un mūžamežiem. Biezokņos es redzēju liesmojam zvē­rīgās tīģeru acis, bet upju braslās baltie ziloņi pievērsa man savu cildeno acu gudro skatienu. Klinšu ērglis traucās līdzi mūsu vilcienam, un varavīkšņains tauriņš laidelējās ap va­gona logiem. Visur, zēni, es jutu burvja klātbūtni.

Kalkutas tuvumā mēs piebraucām pie svētās upes Gan- gas. Šī upe ir tik plata, ka akmens, ja to mestu no viena krasta uz otru, sasniegtu mērķi tikai pēc pusotras stundas. Kad mēs braucām līdztekus krastam, ieraudzīju kādu sievu mazgājam upē veļu. Vai nu viņa pārāk tālu saliecās uz priekšu, vai tur bija kāds cits iemesls, īsi sakot, viņa iekrita upē un droši vien būtu noslīkusi. Es aši izlēcu no ejošā vil­ciena un izglābu šo indiešu neveikli. Katrs no jums to būtu darījis manā vietā, vai ne, zēni?

Detektīvi kaut ko nomurmināja, kas izklausījās pēc pie­krišanas.

— Patiesībai par godu jāsaka, — Sidnejs Holls turpināja,

— ka šoreiz man tik gludi vis negāja. Kamēr es to sievišķi vilku ārā no ūdens, man uzbruka nešpetns aligators un ne­jauki sakoda roku. Sievu gan es izvilku krastā, bet pats tū­liņ pakritu bez samaņas. Četras dienas indietes kopa mani, un šis zelta gredzens man ir piemiņa no turienes. Nudien, zēni, cilvēki prot būt pateicīgi visā pasaulē, kaut tie būtu paši melnākie pagāni, un tāds puskails zellis Indijā nebūt nav sliktāks par kādu no mums. Ar to šis jautājums izsmelts.

Bet ko tas viss līdz, kad es biju pazaudējis piecas dienas un reizē ar tām savas derības! Sēdēju krastmalā un prātoju, ka nu vairs netikšu galā četrdesmit dienās. Tūkstoš mārciņu pagalam, grozs bumbieru arī tutū. Kamēr es tā bēdājos, pie­brauc tāds ērmīgs kuģelis jeb, kā vietējie to sauc, džonka ar niedru pinuma burām; kuģelī sēž trīs brūni puiši, acīm re­dzot, malajieši, un rāda zobus, it kā gribētu mani apēst. — Nia nama pche chem Nagasaki, — viens buldurē. — Ak tu vien­tiesi, — es atbildu, — vai tu domā, ka es tevi saprotu? — Nia nania j pche chem Nagasaki, — otrs atkārto un rāda tādu smaidu, ko, redzams, pats uzskata par laipnu. Teikto par Na­gasaki es tomēr sapratu. Nagasaki ir osta Japānā, uz kurieni es gribēju braukt. — Uz Nagasaki šitādā bļodelē? •— es saku.