ANNA SAKSE SAKSE: PASAKAS PAR ZIEDIEM

«Pag, es varētu pavizināties līdz Putnu gāršai,» za­ķim pēkšņi iešaujas prātā. Viņš uzlec uz kāpnēm un brauc kā kungs.

«E, šitā līdz Rīgai dabūt izvizināties,» nopūšas zaķis, «tad manā zaķa mūžā vairāk nebūtu ko vēlēties.»

Zaķim tā patīk vizināties, ka viņš aizmirst pie Putnu gāršas nolēkt. Vilciens tuvojas stacijai.

«Vai dieniņ, vai dieniņ,» vaimanā zaķis. «Tūlīt nāks ārā konduktors un saņems mani ciet.»

Vilciens apstājas tik strauji, ka zaķis nove|as no kāpnēm kā maiss. Tūlīt arī konduktors ver vaļā dur­vis un laiž iekšā jaunus braucējus. Pa tam zaķis jau atžilbis. «He, hel Sitā var aizbraukt līdz pašai Rīgail»

Nu ir meistaram amats rokā. Tikko vilciens tuvojas jaunai stacijai, zaķis nolec, tikko sāk kustēties, zaķis jau sēž uz kāpnēm.

Gari pūzdams un smagi elsdams, vilciens ieripo Rīgā. Zaķis uzmeklē sēklu tirgotavu. Ko tur daudz gudros, ies tik iekšā un prasīs kāpostu sēklas. Bet tirgotājs visas sēklas pārdevis, pašlaik slauka kopā pabiras.

— Ko jaunskungs vēlas? — pa tirgotāja vīzei tas laipni noprasa.

— Kāpostu sēklas, — zaķis bailīgi tikko dabū pār lūpu.

— Kādu kāpostu sēklas jaunskungs vēlas: mums ir galviņu kāposti, puķu kāposti, rožu kāposti, kacenu kāposti. Varbūt jaunskungs ņems kacenu kāpostus — vasarā var ēst lapas, ziemā grauzt kacenu?

«Nu tas nu gan ir blēdis,» zaķis nodomāja. «Visādu kāpostu sēklas piesola, bet par visgaršīgākajiem ne vārda.»

— Un citādu kāpostu sēklu jums nav? — viņš vil­tīgi noprasa.

— Nav, — pārdevējs noplātīja rokas.

— Es gribētu skābu kāpostu sēklas, — jau drošāk uzstājās zaķis.

Tirgotājs pavīpsnāja — šis pircējs, acīm redzot, bija galīgi uz zaķa.

— Ak skābu kāpostu, — pavisam saldā balsī iesau­cās tirgotājs. — Jā, tās mēs dodam par velti. — Viņš saslaucīja sēklu pabiras papīra maisiņā un pasniedza zaķim. — še, dēls, bāz ķešā. Ap vasarassvētkiem iesēj, ap Jāņiem jau ēdīsi skābu skābos.

Zaķis laimīgs brauca mājā. Iesēja kāpostus mitrajā meža llekņā, pats sēdēja klāt un uzmanīja, lai putni neizkasa, lai kurmji neizrok, lai kazas neapgrauž. Sieva tos ravēja no rīta līdz vakaram, bērni stiepa ūdeni un laistīja divreiz dienā. Tikai tad, kad trijla- painie kāposti sāka laisties ziedos, zaķis pirmoreiz nogaršoja jauno ražu.

— Lai mani vilks apēd, ja tie nav skābi kāposti, — iesaucās zaķis, lēnām sūkādams nokosto lapiņu. Nu arī zaķene un zaķēni saklupa kāpostu grēdā un sla­vēdami ēda skābus kāpostus vasaras laikā.

Nu zaķis kļuva lepns un lielīgs kā tītars. Visus aicināja uz skābu kāpostu mielastu un stāstīja, kā bez naudas izbraukājis Rīgu. Kopš tā laika skābās meža puķītes sauc par zaķa kāpostiem, bet braucējus bez biļetēm par — zaķiem.

Kādreiz vecos senos laikos visi ziedi bijuši balti. Tad kādu dienu dārzā ieradies mākslinieks ar lielu krāsu kasti un veselu klēpi otiņu.

— Sanāciet ap mani un izvēlieties, kādā krāsā gribat iegūt ziedus, — viņš uzsaucis puķēm, krūmiem un kokiem, un tie arī mudīgi sastājušies rindā, lai ātrāk dabūtu sev spilgtākas krāsas.

Tā nu bija gadījies, ka vistuvāk māksliniekam stāvēja Jasmīns. Viņš arī pateica, ka vēloties ziedus zeltain- dzeltenus, viņa iemīļotas Saules matu krāsā.

— Kā tu iedrošinies līst priekšā karalienei Rozei? — mākslinieks atgrūda Jasmīnu.

— Es nelīdu. Es te stāvēju jau ilgus gadus, — Jas­mīns aizvainoti atbildēja.

— Bet tev gan vajadzēja saprast, kam pienākas gods būt visur pirmajam, — mākslinieks viņu pamā­cīja. — Par sodu tev jāpaliek pēdējam, un arī tad tu vēl marii krietni palūgsies.

— Jūs maldāties, kungs, es neviena nelūgšosl

Mākslinieks ilgi noņēmās ar Rozēm. Kādas tikai

krāsas sev neizvēlējās lepnās karalienes! Gan sar­kanu, gan dzeltenu, rožainu un oranžu. Tikai Zilu neviena negribēja — tā esot tāda zemnieču krāsa. Tad nu zilajā, lai tā nepaliktu pāri, mākslinieks nokrāsoja Neaizmirstules un Rudzupuķes ziedus, kaut gan tās vē­lējās sarkanus. Bet mākslinieks domāja, ka tādām lau­ciniecēm piestāvot zils, un tā jau arī ir.

Magones prafa māksliniekam uzsmaidīt, un tāpēc viņš ar krāsām neskopojās, bet uztriepa tās biezā kārtā. Dālijas paglaimoja māksliniekam, un glaimi bagātīgi atmaksājās. Viņš nostrādāja vairākas dienas, izkrāsodams tās visu krāsu vissīkākajās niansēs.

Ļoti pazemīgs izrādījās platlapainais Dadzis. Kad mākslinieks noprasīja, kādu krāsu šis vēlētos, viņš at­bildēja:

— Kādu kungs dos, tāda būs laba.

Mākslinieks nokrāsoja viņa ziedus pelēkus un ap­jautājās, vai Dadzis esot apmierināts.

— Jā, kungs, jūs jau labāk zināt, kas kuram pie­nākas. Es saprotu, ka visiem spilgto krāsu nepietiek.

^un, ja visi būs tik skaisti kā Rozes, kas tad saskatīs Rožu daiļumu?

Asais Dadzis bija uzstājīgāks un saņēma sārtus zie­diņus.

Mazās Atraitnītes sanāca ap mākslinieku bariņā un, pieklājīgi sveicinādamas, palocīja celīšus. Tas izska­tījās tik jauki un mīlīgi, ka mākslinieks viņas iedo­

mājās par mazām meitenītēm un izkrāsoja Atraitnīšu ziedus kā sejiņas — priecīgas, bēdīgas un nopietnas.

Ābele pasolīja māksliniekam rudenī veselu grozu ābolu, lai nokrāsojot viņas ziedus viegli sārtus. Māk­slinieks tad arī netaupīja spēkus, kāpelēdams pa Ābeles zariem līdz pašai galotnei.

Ceriņi bija izdomājuši citādi atlīdzināt māksliniekam, ja viņš netaupīšot krāsas.

— Tu varēsi pavasaros lauzt mūsu zarus un dāvāt savām līgavām, tas ir, līgavai, piedod, ka pārteicos, — teica Ceriņu pārstāvis. — Un, jo tu vairāk lauzīsi, jo krāšņāk mēs ziedēsim.

— Par tādu netaktisku pārteikšanos tu paliksi balts, — aizvainotais mākslinieks atstūma runātāju, bet citus viņa brā|us apveltīja skaistām krāsām.

Pienenītes atnesa māksliniekam krūzīti bieza krē­juma, un Jasmīnam atlika tikai noskatīties, ka zeltain- dzelteno krāsu, ko viņš bija izvēlējies, mākslinieks tagad bagātīgi izšķieda bezgala daudzo Pienenīšu ziedu izkrāsošanai.

Strādādams ar dzelteno krāsu, mākslinieks atcerējās Jasmīnu, kurš pirmais bija to izvēlējies.

— Nu, brāl, kā tad būs? — viņš izsmējīgi uzrunāja Jasmīnu. — Krāsas vairs nav daudz, bet, ja tu paze­mīgi palūgsies, es vairāk nevienam to nedošu kā tikai tev.

— Es nelūgšos, — Jasmīns spītīgi atbildēja.

— Kā tad tā? yai tu nezini, ka/]epns nabags ir dievam pretinieks? I— mākslinieku sāka kaitināt Jasmīna spītība. — Nu labi, ja tev ir grūti vārdos izteikt savu lūgumu, tad vismaz paklanies man, paloci muguru.

— Es drīzāk lūzīšu nekā locīšos, — Jasmīns lepni atteica.

Mākslinieks noskaities ietrieca ar otiņu Jasmīnam sejā dzeltenas krāsas brizgas un sāka kliegt:

— Kas tu tāds esi, ka negribi lūgties un locīties? Pa­liec tāds pats balts mūžu mūžosl

Tāds viņš arī palika — baltais, trauslais Jasmīns.

Mēģini viņu liekt, — lūzīs.

Tie bija briesmīgi laiki, kad cilvēkiem vēl bija jābaidās no pūķiem un raganām. Ja kādu vakaru skur­stenī iegaudojās vējš, tad ļaudis zināja, ka pūķis sū­tījis raganu izlūkos. Visvairāk pūķi tīkoja nolaupīt princeses, bet, tā kā pūķu bija daudz un visiem princešu nepietika, tad vienam otram bija jāsamierinās ar zemākas kārtas sievietēm.