ANNA SAKSE SAKSE: PASAKAS PAR ZIEDIEM

Kādu nakti vējš sāka gaudot ap māju, kurā dzīvoja Persija ar saviem deviņiem dēliem. Ko gan tas varēja nozīmēt? Tikai to, ka pūķis iekārojis māti, jo vairāk sieviešu mājā nebija. Nē, to nu gan dēli nepieļaus, un vai tad viņi, tādi deviņi zaļokšņi, nenosargās savu māmulīti.

Norunāja, ka pēc kārtas viens dēls paliks mājās, bet astoņi ies darbā. Kamēr vecākie dēli ar zobenu rokā apsargāja māti, tikmēr nekas, astoņas dienas pagāja mierīgi. Pienāca kārta jaunākajam dēlam palikt mājās. Sis nu stāvēja pie vārtiem, reizēm paraudzījās uz skursteni — nekādas pazīmes, ka draudētu kaut kas ļauns. Gribēja jau puisis iet istabā un paēst pusdienu, kad padzirda dārzā jautrus smiekliņus. Paskatījās — un ko viņš ieraudzījal Skaistu meiču ar sārtu magoni pie krūtīm. Meiča pamāja jauneklim, lai nākot tuvāk. Bet vispirms lai noliekot zobenu, jo viņai tāds ierocis nepatīkot. Puisis arī izpilda meičas vēlēšanos, un šī nu sāk vāvuļot un ķiķināt, noņem no krūtīm magoni un sniedz, lai paožot. Puisis savā vientiesībā arī piebāž

degunu sārtajam ziedam un uzreiz jūt tādu miegu uz­mācamies, ka jāliekas turpat dārzā gulēt. Tik vien vēl samanīja, ka rūkdams un sprauslodams atskrien pūķis, sagrābj māmulīti un aiznes pa gaisu, bet skaistā meiča pārvēršas par raganu un aizjāj uz slotas kāta.

Pēc laba laiciņa pamodies, jaunākais dēls domāja, ko nu darīt, ko atbildēt brāļiem. Nē, labāk jādodas tūlīt meklēt pūķu alu, izcīnīt grūtu kauju un atbrīvot māti. Apjoza zobenu, iebāza kabatā maizes gabaliņu un devās ceļā.

Gāja, gāja vienu dienu un ieraudzīja ceļa malā sēžam sagurušu vecīti. Tas lūdzās:

— Apžēlojies, dēliņ, par vecu cilvēku, iedod gaba­liņu maizesl

— Labprāt, vectētiņ, — atbildēja jaunākais dēls. — Tikai pasaki — vai neesi redzējis, uz kuru pusi pūķis aiznesa manu māmulīti?

Vecītis parādīja ar roku uz dienvidiem, saņēma maizes gabaliņu un palika turpat sēžam, bet puisis aši aizgāja uz dienvidu pusi.

Gāja, gāja otru dienu un — kā tas gadījās, kā ne — nonāca atkal tajā pašā vietā, kur bija sastapis vecīti. Tas atkal lūdzas:

— Uzroc man, dēliņ, zemes gabaliņu un iestādi ābeli. Ābolu gribas, bet nav spēka iestādīt kociņu.

Jaunākais dēls žigli ar zobenu uzraka zemi, iestādīja ābeli un palūdza, lai parādot ceļu uz pūķa alu.

Vecītis parādīja uz ziemeļiem, un jaunākais dēls gāja, gāja veselu dienu un — ko tu neteiksi — atgriezās atkal tajā pašā vietā, kur sēdēja vecītis. Tas lūdzas, lai izdarot viņam vēl vienu pakalpojumu, — lai nositot čūsku, kas ielīdusi viņa būdiņā un neļaujot naktīs gulēt.

Jauneklis aizgāja uz vecīša būdu un ar zobenu no­cirta čūskai galvu. Bet lai nu šoreiz nemānoties, viņš lūdzās vecīti, lai pasakot, uz kurieni pūķis aiznesis viņa māti.

— Es tevi trīs reizes pārbaudīju — tavu sirds dāsnumu, tavu roku čaklumu, tavu drosmi. Tagad es redzu, ka māte tevi izaudzinājusi par krietnu dēlu, un

tādu māti nevar atstāt pūķa nagos. Ej, dēls, uz rie­tumiem, un tur, kur naktī ieraudzīsi naudu žāvējamies, tur tuvumā būs pūķa ala. Tikai nedomā, ka viņš ar labu atdos tavu māti. Tev būs jāizcīna grūta kauja, un kas to zina, vai abiem izdosies glābties. Es tev pa­teikšu burvju vārdu, kas tevi var pārvērst, par ko vien tu vēlies. Bet ievēro vienu — divas reizes tu vari pār­vērsties, par ko vien gribi, bet trešo reizi pataupi, lai atkal pārvērstos par cilvēku. Ja izvēlēsies kaut ko citu, tas arī paliksi mūžu mūžos.

Jauneklis iegaumēja burvju vārdiņu un aizgāja uz rietumiem. Gāja visu dienu, līdz ap nakts vidu ierau­dzīja zilas uguntiņas lēkājam. Nauda žāvējasl Tātad tuvumā atrodas pūķa ala un jāgatavojas cīņai.

Puisis cieši satvēra zobenu, devās uz uguntiņu pusi un iestiga purvā. Kā izvelk vienu kāju, tā otra vēl dziļāk iegrimst dūksnājā. Mocījās, mocījās puisis, līdz pamanīja tuvojamies salīkušu stāvu. Kas tad tas — vai patiešām, vai paiiešām? Jā, tā patiešām bija viņa māmulīe, kas sliepa smagu naudas sieku.

Dēls pasauca māti, bet tā izbijusies sāka vaimanāt:

— Vai, dēliņ, kāpēc tu nāci mani meklēt! No šī purva vēl neviens nav izgājis dzīvs. Labāk es viena mocītos nekā redzu tevi pūķim kalpojam.

— Nē, māt, — atbildēja dēls, — manas vainas dēļ tu nokļuvi pūķa varā, tagad mans pienākums tevi izglābt, lesēsiies tajā siekā, bet es pateikšu vienu vār­diņu, pārvērtīšos par upi un iznesīšu tevi no purva.

Dēls pastāstīja, kā saticies ar vecīti un kādu vārdiņu tas viņam atklājis.

Tā arī izdarīja. Māte iesēdās siekā, un drīz vien upe to šūpoja kā laivā.

Bet pūķis bija pamanījis savas verdzenes Persijas nozušanu un dzinās pakaļ. Upe plūda, plūda, līdz sākās smilšu klajš un ūdens izsīka. Ko nu darīt, kā būt?

— Māmiņ, es pārvērtīšos par zirgu, tu sēsties tam

mugurā un ieķeries krēpēs. Tā es tevi pārnesīšu smilšu laukam, — teica puisis un pārvērtās par staltu kumeļu.

Auļoja, auļoja zirgs ar jātnieci, bet pūķis dzenas pakaļ. Varbūt viņš nenoķertu straujo dūkaini, bet te uzreiz bēgļiem priekšā dziļš un plats grāvis. Tādam ne pārlēkt, ne citādi pāri tikt.

— Dēliņ, pārvērties atpakaļ par cilvēku un paslēpies grāvja dibenā, — māte lūgtin lūdzās, bet jauneklis par to ne dzirdēt negribēja.

— Mēs tev esam deviņi dēli, bet mums visiem māte ir tikai viena, — viņš teica. — Es pārvērtīšos par kuplu ziedošu krūmu, bet tu paslēpies starp maniem zariem.

Puisis nosauca savu burvju vārdiņu, un acumirklī grāvja malā uzauga kupls krūms ar smaržīgiem viole­tiem ziediem. Persija paslēpās tā zaros, un pūķis krāk­dams, uguni spļaudams, aizdrāzās garām.

Persijas ceriņš — cik daudzus dārzus tas tagad rotā.

viņa ieradas agrā pavasarī — maza, sīka meite­nīte ar zilu vijoli padusē. *Kad viņa sāka spēlēt, putni apklusa un klausījās brīnišķīgajās skaņās, bites un tauriņi lidinājās un dudināja maigās melodijas.

— Paklausies, Vijolīt, — reiz viņu uzrunāja sārta meiča, vārdā Magone, — tu varētu sarīkot koncertus un pelnīt lielu naudu.

— Ak, neesmu mācījusies augstās skolās, — atbildēja vijolniece. — Priecājos, ka mana spēle kādam patīk.

— Bet, ja tev būtu nauda, tu varētu ietērpties dār­gās drēbēs, — pamācīja Magone. — Kā es redzu, tev ir viena pati zaļa kleitiņa.

— Bet es tajā jūtos labi un greznas drēbes nekā­roju, — atbildēja meitene.

— Ai, ja tev būtu nauda, tu varētu nopirkt dzin­tara kreiles un aplikt ap savu tievo kaklu, — viņu sarunā iejaucās skaistule Tulpe. — Ar krellēm tu iz­skatītos glītāka un varētu kādam iepatikties.

Vijolīte iesmējās:

— Tu saki, man esot neglīts kakls. Bet, ja es to apkāršu ar krellēm un tāpēc patikšu kādam, tad jau tas iemīlēsies krellēs, nevis manī.

— Tu vēl esi pārāk bērnišķīga, lai ar tevi runātu nopietni, — nopukojās Magone un, nokrāsojusi lūpas, vēlīgi uzsmaidīja īrisam, kas stāvēja celiņa otrā pusē,

īriss viņas smaidam neatbildēja, jo tajā brīdī Vijo­līte sāka spēlēt un viņu sasaistīja neredzamas stīgas.

Sastindzis viņš klausījās valdzinošajā melodijā. Tā plūda un plūda kā maiga dziesma par mīlu, par drau­dzību, kas nebeigsies arī tad, kad zeme sastings un tai pāri klāsies lielais, baltais klusums.

Kad Vijolīte bija beigusi spēlēt, dzeitenmatainā Doronika pieliecās viņai pie auss un pačukstēja: