Anna Sakse - Stāsti, noveles, humoreskas

Ja es jums parādītu viņu abu fotogrāfijas, jūs leiktu — nekas sevišķs. Viņai patumši mati, drusku iesprogoti. Ovāla seja, kurā fotogrāfs izretušējis tumšākās ēnas. Nopietnas acis, kas jūsos lūkojas pat drusku nokaunējušās, laikam par to, ka jāskatās tieši fotokameras acī. Viņš — mazliet gaišākiem, droši vien pelēkiem, gludiem matiem, rievas no deguna uz lūpu kaktiņiem fotogrāfs nav iedrošinājies izdzēst, acis drošas, es teiktu, jūs pat centīsieties ilgi tajās neskatīties, jo jums liksies, ka tās par jums vīpsnā. Arī vārdus viņi nav mantojuši nekādus sevišķus. Viņa saucas Austra, viņš — Eduards, īsāk — Edis. Uzvārds viņiem jau pusgadu kopīgs, arī neuzkrītošs — Priedītis. Nodarbošanās bija katram sava. Austra — audēja, Edis — galdnieks.

Ahā, jūs teiksiet, tas būs stāsts par diviem stahanoviešiem, kas tik vien domā un runā kā viens par savu ēveli, otrs par savām stellēm. Neuzminējāt. Ēveli un stelles viņi nepieminēja jau paris nedēļu pēc tam, kad bija sastrīdējušies. Notika tas tā: Austra stāstīja, ka viņas austuvē kāda jauna audēja jau izpildījusi četru gadu normu. Edis nevērīgi pavīpsnāja — viņam tāds nelādzīgs paradums — un noteica:

— Nu, kas tur liels. Saveļjeva drīz būs noaudusi astoņu gadu normu.

Austra iekaisa. Lai nu ko, bet dzirdēt noniecinām savu austuvi — to viņa nevarēja paciest.

— Un tava dišlereja? — viņa atdarināja vīra toni.

— Neesmu lasījusi, ne no tevis dzirdējusi, ka jums tur būtu kāds stahanoviešu inkubators.

— Inkubators? — Edis uztrūkās kājās. — Kas par inkubatoru? Stahanovieši izaug paši no sevis…

— Kā sēnes pēc lietus, — it kā vīra teikumu nobeigdama, mierīgi piebilda Austra.

— Nemaz neņirgājies, — Edis rāmi, bet stingri pamācīja. — Gan jau lasīsi avīzē arī par mums.

Tāda saruna norisinājās laikam ziemas vidū. Pēc tam viņi vairs par saviem darbiem nerunāja. Runāja par kinofilmām, ko bija noskatījušies, par teātra izrādēm, par jaunākajām grāmatām. Bet tad, apmēram februāra beigās, Austra pieķēra Edi, ka tas viņā neklausās. Tas ir, klausās, bet nedzird, ko viņa stāsta. Iegrimis sevī, kaut ko domā, no acīm redzams, ka neatrodas istabā, bet diezin kur. Edis nemanīja pat to, ka viņa apklusa, mēģinādama uztvert tālup vērsto vīra skatienu.

— Tev kādas nepatikšanas darbā? — Austra līdzjūtīgi iejautājās.

— Kas? — Edis satrūkās. Austra atkārtoja.

— Nē, nē! Nekas! — vīrs steidzīgi noliedza. Austra turpināja stāstīt, bet pēc brīža redzēja, ka tikpat labi viņa varētu runāt ar galdu, pie kura sēdēja, ar gumijkoku pie loga vai savu lietussargu. Edis paņēma papīra loksni un zīmuli un izgāja otrā istabā. — Tā. Tad tik tālu nu mēs esam. Mums sāk rasties noslēpumi… — Austra iekoda lūpā. Un tikko viņa bija gribējusi Edim pastāstīt kaut ko par sevi, par savu darbu, apspriesties ar viņu, prasīt padomu.

— Bet, ja jau tā, tad tā, — Austra saknieba lūpas, it kā apņemdamās ilgai klusēšanai.

Un tā arī Austrai radās savs noslēpums. Sākumā Edis to nepamanīja. Viņam pat bija patīkami, ka Austra vakaros aiziet uz «sapulci fabrikā», tā viņa īsi paskaidroja aiziedama.

Tikai pēc laba laika Edis attapās, ka «sapulces fabrikā» notiek pārāk bieži. Un attapās ne pats, bet viņa māte, kas, ar vērīgu aci sekodama vedeklas gaitām, beidzot nevarēja nociesties, neatvērusi dēlam acis.

— Saki — kur tā Austra tā sākusi pa vakariem špacierēt? — viņa noprasīja, ar pūlēm norijusi vārdu «vazāties».

— Uz sapulci aizgāja, — Edis atbildēja.

— To nu var stāstīt kaķiem, ne man, — māte kļuva pikta. — Sapulces?! Pie jauniem kungiem sapulcējas. Tur tās sapulces.

— Par Austru tā nedrīkst runāt, — Edis noskaitās un iegāja savā istabā. Nosēdās pie rasējamā dēļa un vilka svītras. Pirmās iznāca taisnas, bet tad roka iedrebējās un līnijas kļuva krecellgas. Nez kāpēc acis liecās uz pulksteņa pusi. Ir gan jocīgi cilvēki, izdomājuši sapulces vai katru vakaru. Un vēl tik vēlās stundās. Cik neuzmanīgs viņš bijis, nepaiedams Austrai pretim. Labs ir, pārsteigs viņu šovakar. Ar savu rasējumu noņemdamies, viņš tiešām kā mucā iekritis. Tik sen viņi nav bijuši teātrī. Pat ne kārtīgi parunājušies. Nu tam drīz beigas. Rit viņš aizies pie galvenā inženiera un iesniegs savu projektu. Visam vajag saskanēt. Tikai zīmējumā viņš neprot parādīt visas dimensijas.

Tukšajās ielās viņa soļi atbalsojās noteiktā ritmā. Viens, divi. Viens, divi. Atpakaļ viņi nāks divatā. Pastāstīt Austrai jau šovakar? Nē, nē, labāk izturēt līdz galam. Lai izlasa avīzē, tad sauks vēl viņa galdniecību par «dišlereju». Galdnieki arī puiši uz goda.

Pamirdzēja Austras fabrikas ugunis. Vai tiešām sapulce vēl nav beigusies? Pajautās sargam, kura būdiņas logā kā vilka acs spīdēja uguns.

Sargs paskatījās viņā izbrīnījies, pēc tam kļuva bargs.

— Ejiet vien, jaunais cilvēk, tālāk. Domā noķert uz mušpapīra. Pazīstam mēs tādus sapulces gājējus. Meklē sapulci citur.

— Tātad šovakar sapulce beigusies? — Edis vēlreiz pārjautāja.

— Kā tad var beigties, ja nav sākusies! Cilvēki strādā, bet šis meklē sapulces! — sargs vēl vairāk noskaitās.

«Austra mānās!» no sarga atbildes Edis saprata tikai to vienu. Un soļiem pazuda noteiktais ritms.

Mājas numurs trīsdesmit pieci. Te dzīvo Valdis Liezers, zīmētājs pie galvenā inženiera. Viņš noteikti palīdzētu. Tik pārāk vēls nav, lai nedrīkstētu uzkāpt pie laba paziņas un darba biedra.

Austra pārnāca pusdivpadsmitos. Viņu ielaida sapīkusi vīramāte.

— Kur Edis? — vakariņu teju ieliedama, apjautajas Austra.

— Vai tad jaunie tagad saka vecajiem, kur iet? — māte atjautāja. — Varbūt citu noskatījis… — gribēdama iedzelt vedeklai, māte pukšķināja.

— Edis nu gan nav tāds! — Austra strauji protestēja. Bet tēja palika neizdzerta. Apgūlusies viņa sāka lasīt, tomēr pēc pāris lappusēm attapās, ka nekā no izlasītā nav iegaumējusi. Pulkstenis nosita divpadsmit un tikšķināja laiku tālāk. Vienos tas atkal pieteica stundu maiņu, un tad jau skrapstēja durvju atslēga. Nolicis priekšnamā mēteli, Edis ienāca istabā tik laimīgi pietvīcis, ka Austra noņēmās: «Nē, kāpēc man jāslēpjas un jāmānās. Pateikšu tūlīt — un viss.» Un arī viņa novērsdamās laimīgi pasmaidīja.

Bet, ieraudzījis Austras smaidu, Edis atcerējās savu gājienu uz fabriku, vecā sarga zobošanos par vēliem sapulču meklētājiem un piepeši sajuta mutē tādu sājumu, ka saviebās.

— Tev laikam sapulce ieilga? — viņš, kā sarunai vielu tvarstīdams, vienaldzīgi iejautājās.

— Jā… Kamēr visu izspriež, — nevērīgi atbildēja Austra, nevarēdama aizmirst, cik laimīgs ienāca Edis, bet cik apjucis un īgns izskatās tagad.

— Jā. Es arī drusku pastaigājos. Jauka nakts. — Un Edis nožāvājās.

«Ak tā. Jauka nakts. Bet mājā aiz garlaicības jāžāvājas,» saīgdama pukojās Austra, bet skaļi neparasti svešā un laipnā balsī noteica: — Ar labu nakti!

Rītā viņi tikko nebija aizgulējušies un izskrēja pa durvīm ar pēdējo brokastu kumosu mutē. Tikai pret fabrikas vārtiem Austra atcerējās, ka šodien taču Edim dzimšanas diena. Divdesmit pieci gadi. Un viņa pat neapsveica! Vienkārši aizmirsa.

Neaizmirsa to māte. Viņa sagaidīja bērnus ar pašas ceptu rausi. Protams, arī Austrai tagad bija ir puķīte, ir grāmata, ko dāvināt Edim, un būtu varējušas notikt gluži idiliskas ģimenes pusdienas, ja tās neizjauktu pats ceturtdaļsimtgadnieks. Viņš sāka zagšus skatīties pulkstenī jau tad, kad māte svinīgi nesa rausi no virtuves, bet gluži atklāti pētīja minūtes, kad rausis bija nokļuvis uz šķīvjiem.