Anna Sakse: Stāsti, noveles, humoreskas

Jūs varbūt gribēsiet zināt, kā notika izlīgums.

Tādas izlīgšanas ar asarām acīs un čukstiem — «Draugs! Mīļo Erik!», «Juri, piedod man, ja vari!» — nemaz nebija.

Talkā nāca gadījums. (Atkal gadījums — jūs nicīgi raucat pieres.) Juris uzcēla koridorā mazu zīmīli un, gribēdams pārliecināties, vai kāds nav pazaudējis kaut ko derīgu, atlocīja to un sāka lasīt:

«Tev taisnība — mūsu dvīņu brāļi kļūst smieklīgi. Esmu viņos ļoti vīlusies. Kādreiz domāju, ka tie nu vienreiz ir puiši uz goda. Izrādās, tādi švauksti vien ir.

Lauma.»

Jurim visa seja sāka degt, kā ar paegļiem sapērta. Viņš gribēja zīmīti saplēst, bet ātri pārlika, uzmeklēja Ēriku un parādīja arī tam. Tā sākās izlīgums.

Ah, beidzot Ingrīda piekrita iesvētīties! Druviņu ģimenei tā bija īsta prieka diena, jo ilgu laiku jaunākā meita bija pretojusies sekot vecajām labajām ģimenes tradīcijām. Kā tēvam, tā mātei, krusttēviem un krustmātēm, kas pēc kārtas devās pret Ingrīdu psihiskajā uzbrukumā, viņa bija atbildējusi, ka negrib kļūt smieklīga sabiedrības acīs.

— Kādas sabiedrības? — vaicāja radi. — Vai mēs neesam tava sabiedrība? Vai ar mums tev nav jārēķinās?

Un tomēr šie pierādījumi nez vai būtu Ingrīdu pārliecinājuši, ja māte neizdomātu taustāmāku līdzekli. Viņa aizrakstīja savam brālim, tā sauktajam Fričonkulim, uz Ameriku žēlabainu vēstuli, kurā sūdzējās par to, ka «tagad tie jaunie laiki sagroza galvu dažam labam jaunietim. Mūsu Ingrīdiņa jau gan iesvētītos, bet nevaram tikt pie baltas kleitas. Gribētos tādai reizei kaut ko labāku, tādu, kā tikai pie Jums var dabūt. Tu jau Ingrīdiņai tā kā krusttēvs, to viņa vienmēr piemin, tad nu es lūgšu Tevi, esi tik labs un atsūti savai krustmeitai iesvētības rotu. Viņai derīgs 48. numurs. Paskaties tādu, ar ko var iet pie altāra, pieliec arī šleijeri, jo laikam jau vairs ilgi nebūs jāgaida tā diena, kad viens jauns dakteris man atņems Tavu krustmeitiņu.»

Pēc pāris mēnešiem pienāca gaidītais sūtījums: kupla balta neilona vakarkleita ar pilnīgi kailiem pleciem un atsevišķu bieza zīda jaciņu, sudrabotas kurpes uz zīmuļa resnuma papēdīšiem, cimdi un somiņa, maiga veļa un atlasa apakšsvārki. Protams, arī plīvurs nebija aizmirsts. Piedevām vēl pielikta kārbiņa kafijas un kilograms cukura, tā sakot, viesību galdam gardumi, kādus Rīgā varot sameklēt tikai pie kontrabandistiem.

Kad Ingrīda pārnāca no skolas ar gatavības apliecību un atmiņai pasniegto Jaunsudrabiņa «Aiju» skaistā iesējumā, mājā viņu gaidīja necerēts un pat sapņos neiedomājams pārsteigums — uz dīvāna izklāta balta neilona kleita ar visiem piederumiem. Bez šaubām, daudzas meitenes būtu iesaukušās: «Ai, nu kur es iešu ar tik pārspīlētu kleitu! Labāk būtu pirkuši tādu, ko var valkāt!» Ingrīda turpretim iesaucās: — Tā taču ir pasaka, ne kleita! Brīnišķīgi!

Mātei to tikai vajadzēja dzirdēt. Tālāko gājienu viņa jau bija izdomājusi un, izlikdamās noskumusi, teica:

— Jā, tāda kleita Latvijā ir vienīgā. Bet laikam jau tā kritīs Ausmai, ne tev.

Ausma, tā bija Ingrīdas māsīca, bet viņas viena otru nez kāpēc nemīlēja. Tāpēc Ingrīda asi iejautājās:

— Kāpēc Ausmai?

— Nu redzi, — māte pateica jau iepriekš sagatavoto atbildi, — to kleitu sūta Fričonkulis no Amerikas vai nu tev, vai Ausmai. Kura nu pirmā iesvētīsieties.

— Ak tā, — Ingrīda vīlusies novilka.

Kleita viņai ļoti patika, bet iesvētīties… Viņai pašai īstenībā būtu vienalga. Nu, kas tur sevišķs — svinīgā ceremonijā nosoļot līdz altārim un saņemt svēto vakarēdienu. Tāpēc jau nav jākļūst ne ticīgam, ne arī turpmāk jāstaigā uz baznīcu. Cik daudzi tagadējie komunisti jaunībā nav iesvētīti.

Bet… Un šis «bet» bija diezgan nepārvarams, jo tas bija Egons, medicīnas students, vismīļākais cilvēks pasaulē. Nē, Egonam viņa neuzdrīkstētos pat ieminēties par iesvētīšanos. Lai tad kaut vai Ausma paņem visas skaistās lietiņas, ko Fričonkulis atsūtījis no Amerikas.

— Lai jau ņem Ausma, — Ingrīda īgni noteica un iz gāja no istabas.

Nākošajā dienā Ingrīdu apciemoja precēta māsa Liana. Pēc viņas apbrīnas izsaucieniem varētu domāt, ka lielāka notikuma dzīvē nav un nebūs kā šīs skaistās vienreizējās kurpītes, somiņa, cimdi, veļa un pati kleita — nu vienkārši burvīgi, neredzēti, nu taisni ārprāts!

— Uzvelc, Ingucīt, man ļoti gribas redzēt, kā tu izskatītos šajā baltajā mākonītī, — Liana lūdzās.

Kāpēc gan Ingrīda lai neuzmēģinātu kleitu, kaut arī to paņems Ausma.

Apbrīnas izsaucieni pabira ar jaunu spraigumu:

— Tu taču izskaties pēc madonnas! Kaut kas nepasakāms!

Ingrīda arī pati redzēja, ka baltā rota viņai ļoti ļoti piestāv. Tik žēl kļuva atdot to Ausmai. Jūtu uzplūdā viņa atklāja māsai savu noslēpumu — par Egonu, par viņa nepatiku pret visām dieva būšanām.

— Nu, zini, māšel, — precētā māsa gudri iesāka, — es tev teikšu vienu: ja tu jau sākumā visur padosies vīrietim, tad vēlāk viņš tevi dancinās kā pēc stabules. Vīrieti vajag jau laikus mācīt, kamēr viņš vēl ir akls kā kucēns. Kā es savu Robertu — pašā sākumā saņēmu stingri, un tagad viņš man danco. Ministrs dažreiz iet kājām, bet, ja man kur vajag, tad manējais ar zimu ir klāt kā nagla.

Lianas vīrs strādāja par šoferi uz kāda ministra personālās mašīnas, un Liana šoreiz nelieli jās: tā tiešām bija, kā viņa stāstīja.

— Paklausies, Inguc. — viņa turpināja. — Es tev teikšu nopietni. Tu iepriekš savam Egonam neko nesaki. Uz baznīcu neaicini, bet ielūdz uz mazām mājas viesībām. Un es tev saku, kad viņš ieraudzīs tevi tādu. kā tu šeit stāvi, — nu, tad viņš nav vīrietis, ja neizkusīs kā svece. Tu redzēsi, ka visi viņa principi — tir-lir-lī, — Liana notirināja roku gaisā, parādīdama, kādā virzienā tie izkūpēs.

Ingrīda izšķīrās.

Druviņu mātei nu sākās rosīgas dienas. Gan vienatnē, gan ar vīru un vecāko meitu katru dienu tika pārspriests, kurus radus un draugus aicināt, kurus ne, ko celt galdā, ko pašiem dāvāt Ingrīdai un ko varētu gaidīt no viesiem.

— Rijuši viņi prātīgi, tad Kārļonkulis samestos kopā ar Jāņonkuli un uzdāvinātu Ingrīdiņai televizoru, — māte izteica savu vēlēšanos un aplinkus laida tiem ziņu. No Anntantes viņa gaidīja vilnas segu vai vācu galdautu par 800 rubļiem — tādi pašlaik bija veikalos. Māsīca Vilma droši vien dāvinās latvisku rokas somiņu, Ausma varētu noaust dīvāna vai dienas segu, jo abas māsas bija beigušas daiļamatniecības skolu.

Toties viesus gaidīja smalkas pusdienas un vakariņas.

Durviņkundze, kā Ingrīdas māli pa vecam sauca viņas paziņas, bija grūti pārspējama cepšanas un vārīšanas mākslā.

Viss likās norīkots un sakārtots tik labi un veikli, ka nekādi traucējumi nevarētu gadīties. No rīta atbrauks Lianas Roberts ar ministrijas zimu un aizvedīs Ingrīdu un vecākus uz baznīcu, kaut kur šķērsieliņā pagaidīs ceremonijas beigas un atkal atraus mājā. Pēc tam aizbrauks pakaļ Jāņonkulim, kas dzīvo Pārdaugavā, pa ceļam paķers Kārļonkuli (Druviņkundze — nu sauksim arī mēs viņu tā — cerēja, ka vajadzēs vest arī televizoru), un tad zimu varēs iebraukt tepat mājas sētā, lai uz rīta pusi izvadātu viesus pa mājām.

Bel ne velti saka — cilvēks domā, dievs dara. Rīts sākās ar tādu nervozēšanu, ka baldriāna pilieni pudelē saruka līdz dibenam. Norunātajā laikā Roberts neatbrauca. Pēc pusstundas aizkususi un uztraukta atskrēja Liana ar ziņu, ka tieši pirms brokastīm ministrs atsūtījis Robertam zīmīti, lai tūlīt braucot pie viņa. Vietnieks komandējumā saslimis, jābrauc tam pakaļ uz Daugavpili.