Anna Sakse: Stāsti, noveles, humoreskas

Kamēr nu tēvs izskrēja uz ielas, izgaidījās un noķēra taksi, visas trīs sievietes mājā nervozēja un pilināja baldriānus uz cukurgraudiem.

Ak, un šie lempji Jāņonkulis ar Kārļonkuli! Neko viņi nebija sapratuši, neko sarunājušies: viens atnesa elektrisko gludekli — tad nu gan dāvana iesvētību dienā, otrs māla krūzi ar sešām krūzītēm. Vilma kā skopule pasniedza sudraba saktiņu, bet Ausma nevarējusi vairāk atļauties kā drēbi dīvānspilvenam. Nebijis laika pat sašūt un piebāzt. Tie cili arī kā tādi nabagi — dažs šallīti, dažs vāzīti, bet Anntante kā lielu dārgumu iespieda Ingridai rokās dziesmu grāmatu.

Ingrīda velti izgaidījās savu dancināmo vīrieti. Egons neieradās.

Svētku viesi galviļnieces vilšanos un sadrūmumu nemaz neievēroja. Glāzes pildījās un tukšojas.Tosti, kas sākumā cildināja jauno draudzes locekli, vēlāk saruka līdz visizplatītākajam «nu tad». Ap diviem naktī Jāņonkulis, atkorķēdams pašdarinātā dzērveņu dzēriena pudeli, lielāko liesu tās satura uzšļāca uz Ingrīdas pasakainās kleitas. Māte slepeni lauzīja rokas un lādēja neveiklo vīrabrāli, bet Ingrīdai kleita jau bija kļuvusi vienaldzīga. Egons neatnāca. Neatnāca.

Kad Kārļonkulis, rīta pusē gluži mīksts būdams, uzgāzās dāvanu galdam un nogrūda zemē paša dāvāto māla krūzi, viesi mēģināja iestāstīt, ka «tas uz laimi».

Arī Ingrīda vēl cerēja uz laimi, kamēr dienā saņēma vēstuli.

«Tad tā gan, mana kādreizējā Ingrīda,»

Egons rakstīja bez uzrunas.

«Šodien es redzēju Tevi skaistu, bet bezgala svešu. Man jau stāstīja, ka Tu ejot mācībā un iesvētīšoties, bet es tam neticēju, jo Tu man nebiji teikusi. Tagad pats pārliecinājos. Es nerunāšu par savām mokām, jūtot pēkšņi sabrūkam pamatus mūsu mīlai, bet tā nu tas ir. Ja jau mēs nesaprotamies tik lielos, tik svarīgos jautājumos, tad taču mēs nekad neesam bijuši un nevarēsim būt draugi. Bet nula bez draudzības agri vai vēlu pārvēršas tukšumā.

Egons.»

Ingrīda pacēla no vēstules asaru pilnās acis, un viņas skatiens atdūrās pret sarkano dzērveņu sulas traipu uz gultas kājgalim pārmestās baltās kleitas.

Lūciņiem bija daudz labu un sirsnīgu draugu. Tie atnāca pie viņiem vakaros patērzēt, paspēlēt domino vai lotto, paklausīties muziķu pa radio vai pašu izpildījumā, jo Lūciņš spēlēja vijoli, Priedēm arvien bija «līdzi paņēmusies» klarnete, Bušam savs akordeons bieži vien «aizmirsās» turpat pie Lūciņiem (mājā stāvēja otrs, vecais), bet Vasku Adīna prata skaisti nodziedāt visas Zilinska un Ozoliņa dziesmas. Kopīgi viņi dzēra tēju, un nebūt nenotika tā, ka Lūciņi atvērtu viesiem ne tikai savas mājiņas durvis, bet arī naudas maku. Draugi saprata, ka viesmīlīgā mājastēva alga nav lielāka kā kuram katram no viņiem, tāpēc nākdami paķēra līdzi dažs desas gabalu, dažs baltmaizes kukulīti, tomātus vai siļķīti, bet Adīna arvien atnesa biskvītu tfltiņu. To visu Lūciņu Zenta salika galdā, un varēja sākties vienkāršas, bet omulīgas vakariņas. Trauku mazgāšanā draugu sievas Zentai nemaz neļāva piedalīties, teikdamas:

— Tev jau tā paliek smagākais darbs — grīdu mazgāšana, ko mēs esam sadangojuši.

Zenta gan apzvērēja, ka viņa tik un tā katru rītu grīdas uzslaukot ar slapju lupatu, jo tik vien jau tā darba esot kā mājas solis.

Jauka ir tāda pusmūža cilvēku draudzība, ko tur vairāk var teikt.

Vasarā mazo sabiedrību saviļņoja lielāks notikums — Lūciņu pāris svinēja sudrabkāzas. Divdesmit pieci gadi apritējuši laulībā bez jūga, bez asām vārdu maiņām, bez neuzticības, aizdomām un pārmetumiem. Kā lai neatzīmē ar mazām viesībām šādu diezgan retu parādību? Tāda taču bijusi sensena tradīcija, un tagad avīzes mudināt mudina celt godā labākās tradīcijas. Lai nu Lūciņi paši kā, bet viņu draugi ilgi un pacietīgi apspriedās, kā no savas puses šo dienu padarīt svinīgāku un neaizmirstamāku. Priede gatavoja atbilstošu uzrunu, Bušs apsolīja to noslēgt ar paša komponētu maršu «Kaut matos sudrabs, sirdīs rozes zied», bet Adīna uzņēmās atklāt vakariņas ar asprātīgu tostu.

Tiktāl nu bija vienojušies. Grūtākais bija izdomāt, kādas dāvanas pasniegt sudrabkāzniekiem, lai tās būtu ir noderīgas, ir glabātu šīs dienas piemiņu. Pēc senām tradīcijām vajadzētu dāvināt sudraba lietas, bet ko varēja atrast veikalos tādu. kā Lūciņiem jau nebija: sudraba tējkarotes viņiem sadāvātas jau kāzu dienā, dzērienu kausiņus draugi bija pasnieguši Lūciņām katrā dzimšanas dienā, cukurtrauciņu Lflciņiete saņēma meitas kāzu dienā no znota. Kaut kādus sudraba nieciņus sadāvināt nebūtu ne praktiski, ne arī ar tiem varētu iepriecināt gaviļniekus. Beidzot Adīna, apskriedama veikalus, bija ieraudzījusi kaut ko tādu, kā Lūciņiem trūka un kas bija tik vērtīgs, ka to nebūtu kauns dāvināt pat ministram vai tautas rakstniekam: lielu paklāju. Tas gan maksāja ap trīs tūkstoši, bet, ja šo summu sadala uz viesu galviņām, tad. tas pats vien iznāk, kā pērkot katram atsevišķu dāvanu.

Tā Lūciņu mājās ieradās skaists, biezs Ķīnas paklājs ar ieaustiem teiksmainiem pūķiem, fantastiskiem ziediem un sarežģītiem ornamentiem.

Zenta bija patiesi aizkustināta par draugu uzmanību. Tiešām, tādu dāvanu sagādāt varēja tikai sirsnīgi cilvēki, kas dāvanās iegulda ne tikai naudu, bet arī daļiņu no savas sirds.

Jaukā noskaņa neizdzisa līdz ar svētku vakaru, tā atkārtojās katru rītu. uzskatot brīnišķīgo paklāju un sperot uz tā kailo kāju, kas iegrima kā mīkstā sūnā.

Ja kāda liela patīk, tad gribas to uzturēt tīru un spodru, jo citādi tā vairs negrezno māju, bet padara to smieklīgu. Tā arī Zentai — lai kā taupīja paklāju, tomēr tajā sakrājās putekļi. Sestdien, kad vīram agrāk beidzās darbs, Zenta pasauca viņu palīgā iznest smago paklāju sētā un izdauzīt. Bet te nu atklājās, ka sētā nav tādas ierīces, kur uzkārt tepiķi, lai to apstrādātu ar dauzekli.

— Klausies, Jūlij, jaunnedēļ pat tu sameklē stabus un šķērskoku. Citādi mums nekas neiznāk, — Zenta norīkoja viru.

— Gan jau, — tas atrūca.

— Ko tas nozīmē — gan jau, — Zenta uztraucās. — Pats redzi, ka tagad jāklāj uz mēslu kastes vāka.

— Gan jau sameklēšu, —Lūciņš pārlaboja savu atbildi.

Vakarā pie Lūciņiem sanāca parastā kompānija. Zenta tūlīt ievēroja, ka Bušs nav uzvilcis galošas. Un ar tādām uz ielas sabradātām kurpēm viņš kāps uz tepiķa!

Protams, Bušam pat prātā neienāca, ka varētu izlaipoties gar paklāja malām un turēties tajā istabas galā, ko negreznoja šis dārgais mākslas darbs. Kā apburts viņš mīcījās pa paklāju, nenojauzdams, ka bradā pa mājasmātes nerviem.

— Tāds kā tāds lācis, — Zenta pukojās un tik tikko valdījās, neaizrādījusi viesim būt uzmanīgākam.

Toties, kad draugi bija aizgājuši, visus sakrājušos pārmetumus dabūja noklausīties Lūciņš. Lai vīrs saprastu, kādu noziegumu izdarījis viņa draugs (Zenta vairs neteica «mūsu», bet «tavs» draugs), viņa neatlika paklāja tīrīšanu uz ritu, bet, ce|os nometusies, sāka to tūlīt apstrādāt ar drēbju suku. Lai redz, cik viņai grūti, varbūt tad nekautrēsies «savam» draugam aizrādīt, ka pieklājīgā mājā nevar nākt bez galošām.

Nogrēkojās arī citi draugi. Reiz Adīna uzlēja kafiju tieši uz paklājā ieaustā pūķa galvas, bet Priedes naivais paradums — spēlējot sist takti ar kāju uz grīdas, par ko agrāk pārējie viņu labsirdīgi zoboja, tagad Zentai kļuva tik nepanesams, ka, tikai zobus sakožot, pār lūpām neizspruka ass vārds.