RŪDOLFS BLAUMANIS - STĀSTI UN NOVELES

RŪDOLFS BLAUMANIS

STĀSTI UN NOVELES

Visu dienu saule neizturami karstus starus bij sūtījuse lejā no bāli zilganām debesīm, tagad, ap launaga laiku, tā aizlīda aiz tumšiem padebešu klučiem. Putni nedziedāja, lapas pie koku zariem nekustējās, ezers, kura līkums iestiepās labi tālu lielajā mežā, līdzinājās spogulim. Tikai retumiem kāda zivs apsviezdamās paplunkšķināja niedrājā, caur to izceldama mazus vilnīšus kas drīzi vien atkal izzuda. Tad ezers atkal stāvēja gluds un kluss un tumšie padebeši drūmi lūkojās tajā.

Pa mežu ritēja vāģi, kuros divi vīrieši sēdēja: pagasta vecākais Miets un viņa krustdēls Augusts Tiltiņš. Abi bij bijuši pagasta namā, kur Mietam bij bijušas pagasta darīšanas, bij vēlāk, uz māju braucot, pašu darīšanās iegriezušies baznīcas krogā un tur divu stundu laikā tā noguruši, ka tikai ar krodzenieka palīdzību bij varējuši iekāpt vāģos.

Bet ne tikai abu spēkus vien, arī viņu prātus minētās pašu darīšanas bij vājinājušas. Jo Miets, ieraudzījis ezeru caur kokiem spīdam, sāka runāt par Azova jūru un Jeisku, un Tiltiņš, apkampis resno krusttēvu, prasīja tam neapnicis, kādēļ tas viņa Lienīti, viņa skaisto saimnieci, negribot precēt.

Bet nedz Miets saprata Tiltiņu, nedz Tiltiņš Mietu... Tā tie brauca pa mežu... Piepeši Tiltiņš aizsmakušā balsī uzsāka dziedāt:

Dzērājs puika bēdājāsi,

Bēdā-ā-jās,

Kur būs ņemti līgaviņ,

Līgaviņ...

«Ē krusttēv, vai jau nakts metas?»

Uzreiz abiem braucējiem uguns vien apšķīda ap acīm, un tai pašā acumirklī tāds pērkoņa spēriens norībēja, ka tiem ausis gandrīz aizkrita un zirgs palēca uz augšu.

«Kad tu nolāpītu! Tavu nejēdzīgu spērienu!» Miets lādēja un nospļāvās. «Kuš, August, nedziedi!»

«Kāpēc? Kas tam tur augšā bēdas, ka mēs še lejā jautri dzīvojam - a?

Cibu ribu ripam!

Kas kaiš citam,

Ka mēs mīļi dzīvojam!

Alilū! Immer lillā! Urā, urā!»

Un viss mežs nolīgojās no viņa nejaukās kliegšanas. Likās, kā kad krūmi būtu pilni nelabu garu, jo atbalss atkārtoja viņa kliedzienus trim četriem lāgiem.

«Klusi taču, kad es tev saku!» Miets atkal krustdēlu apsauca. «Vai nedzirdi, ka pērkons rūc?»

«Lai viņš rū-ūc, kas par to! Lai viņš desmitreiz, lai simtreiz, lai tūkstošreiz, lai tūkstoš miljonreiz rūc, kas man bēdas!

Suņi rej, gaiļi dzied,

Man no kroga pārejot.

Sieviņ mīļā, nebaries,

Kad es dzēru krodziņā!

E - augšā nespārdies, kad es dzēru krodziņā... No kura laika tad tu sācis ticēt, ka tur augšā kas ir, krusttēv?»

Un tad, pacēlis ģīmi uz augšu, Tiltiņš kliedza:

«Vai dzi, veco bundzeniek, garām jādams, gan varēji tur to lielo akmeni pāršķelt: tad man pul-pulvera nevajadzē-»

Balts un zils abiem nostiepās gar acīm - briesmīgs rībiens - un soļus trīsdesmit no braucējiem liels, pelēks akmens bij izšķīries divās daļās.

Miets iekliedzās un pārmeta krustu, Tiltiņš iecirta visus desmit pirkstus savos biezajos matos, zirgs nolēca no ceļa un ieskrēja krūmos.

«Laukā no vāģiem, bezdievīgais zaimotājs,» Miets bļāva, kam piepeši galva bij kļuvuse ievērojami skaidrāka, «laukā, lai līdz ar tevi nedabūju galu!»

Un viņš mēģināja Tiltiņu izgrūst no vāģiem.

«Ahā, papiņ, vai štā?» Tiltiņš ņurdēja, turēdamies pretī. «Ne tik ātri, tur man arī vajaga būt klāt! Ak, vai tu domā, ka es vien tas grēcenieks, ko? Ni jau - ja jāirst, tad mirsim abi! Vai es baroju savas cūkas ar maziņas labību vai tu savas? Vai manā makā tie graši biruši, ko tu pagastam nozadzis, vai -»

«Nejēga, es visu atkal ar augļiem atlīdzināšu, visu atdošu atpakaļ, bet atņem tu tikai savus zaimotāja vārdus atpakaļ, atņem tos, August, jo citādi nudie ziben mūs uz vietas nospers!»

«Krusttēv, neesi nu bāba, neāksties! Drīzi būsim no meža ārā uz klajuma, un tad visas tavas bailes bu-bu-būs pagalam. Nu, tu, sliņķi!»

Tiltiņš uzšāva zirgam ar pātagu.

«Ko, vai tu manis neklausīsi?» Miets runāja, grožus savilkdams stīvi. «Tad kāp laukā! Neviena soļa šitādā laikā ar tevi vairs kopā nebraukšu. Laukā!»

«Pats laukā!» Tiltiņš kliedza pretī, sadusmots no Mieta cietā grūdiena. «Tev jau nepavisam nav dūšas. No viena niecīga spēriena tā satrūkties!... Smiekli!»

Tiltiņš šos vārdus tikko bij izteicis, kad tāds spēriens norībēja, ka abi divi pavisam apmulsa. Sēra smaka pildīja gaisu - vāģi apstājās.

«Vai dieviņ!» abi vienā mutē iesaucās, un Miets pārmeta krustu. «Zirgs!»

Zirgs bija nosperts.

«Vai, vai, vai!» Miets vaidēja un izlēca no vāģiem. «Augustiņ, Augustiņ, kāp laukā, dēliņ, kāp laukā - nu vairs tikpat labi nebūs!... Ak kungs, piedod mums mūsu grēkus... dod šurp roku, - lec, es turu... es dziļās bēdās nosaucos... še, še, dēliņ, zem egles... kungs, manu lūgšan klausi... te biezie zari mūs aizsargās no lietus... jā, bet kā tā dziesma iet tālāk? Skaiti tālāk, Augustiņ, tu esi jaunāks, tu viņu labāk zināsi... Ko, tu arī viņas nezini? Ka tu nolāp-, nē, nē, kungs Jēzus Kristus, - tas slikti, dēliņ, ņemsim citu dziesmu. Metīsimies ceļos un skaitīsim citu dziesmu.»

Un Miets nometās ceļos zem egles.

«Šitādā laikā zem kokiem nedrīkst stāvēt,» Tiltiņš krusttēvam turējās pretī un gribēja savu dikti trīcošo roku atsvabināt no Mieta rokas. «Nāc atpakaļ uz ceļa!»

«Blēņas! - Vai zirgs bij zem koka vai uz ceļa, vai akmens bij zem koka, ko? Mēs visur esam dieviņa žēlīgajā rociņā!» Miets atteica. «Meties ceļos, es tev saku!»

Resns zibens ieskrēja ezerā - Tiltiņš nometās Mietam blakus ceļos.

Tagad nāca spēriens pēc spēriena, debesis stāvēja vienās liesmās. Šņākdams lietus gāzās zemē, bet Mieta un Tiltiņa daudz vis nesaslapināja, jo egles zari deva labu patvērumu.

«Ak kungs,» Miets svinīgi uzsāka, «ak kungs, mēs tev apsolām... skaiti dikti līdzi, dēls... mēs tev apsolām visu jaunu atstāt un ienīst no šitās bēdu stundiņas. To mēs tev apsolām. No šitās bēdu stundiņas. Jā. Un Augusts būs labs un godīgs cilvēks, un es arī kļūšu par labu un godīgu cilvēku. Mēs joprojām būsim abi labi...»

«Bāz maisā...» Tiltiņš ņurdēja caur zobiem starpā un klanīja galvu.

«Un, ja tu netici, tad mēs to arī varam apzvērēt. Še ir mana roka un še» - Miets pacēla ar savu kreiso roku Tiltiņa labo uz augšu - «mana krustdēla. Mēs abi zvēram no šīs bēdu stundiņas būt labāki. Patiesi la-bā-ki...»

Miets pats no saviem vārdiem tā bij aizgrābts. ka tālāk vairs nevarēja. Galva tam nokrita smagi uz krūtīm. Rokas salicis, viņš tā tupēja minūtes desmit. Pa tam pērkoņa rūkšana kļuva arvienu retāka un vājāka, lietus līšana mazinājās, un pēdīgi tikai tad vien vairs nokrita kāds piliens uz abiem dievlūdzējiem, kad vējš pakustināja egles zarus.

Negaiss bij pārgājis.

Miets pacēla galvu un skatījās Tiltiņā. Šis bij piegāzies pie egles stumbura un, drošu stuti manīdams, visam negaisam par spīti - iemidzis.

«August!» Miets iesaucās un uzlēca kājās. «August! Nudie, traki ar to cilvēku, viņš snauž! Vai dzirdi ar?»

«Kas tev bēdas, vai es dzirdu vai nedzirdu, laid mani mierā!» krustdēls atņurdēja pretī.

Miets izvilka nazi no kabatas, noliecās pie zemes, nogrieza apdomīgi lielu paparksti un ieskurināja lietus pilienus, kas pie tās karājās, Augustam ģīmī.

«Ē?» Augusts ieņurdējās un taisījās celties augšā. «Krusttēv; neāksties nu!»