RŪDOLFS BLAUMANIS: STĀSTI UN NOVELES

«Klausāties, Andrikson, tagad man ar jums jārunā tā, kā jūs mani saprotiet. Es jūs nevaru par tādu dumiķi turēt, ka jūs nevarētu saprast, ko esiet izdarījis. Ar nodomu jūs stājaties uz rektēm, kādu jums nav. Jūs to it labi ziniet. Jūs ziniet ļoti labi, ka jūsu tēvam tā atļaušana dota tikai priekš vienas reizes un ne uz visiem laikiem. Ja jūsu tēvs tai vienā reizē, kad tā atļaušana bij, tos kokus nav nocirtis, tad viņš to atļaušanu par velti dabūjis un pazaudējis. Jūs to atļaušanu nekādi nevarējāt mantot. Tādas rektes nepāriet no tēva uz dēlu. Jūs esiet pret likumu darījis, un, ja es jūs caur likumu nelieku sodīt, tad nepateicaties nekādām tiesībām, bet vienīgi manai žēlastībai!»

Pār Andriksona ģīmi pārlaidās it kā zibsnis, viņš salika rokas un berzēja spēji īkšķus vienu pie otra. Tad viņš sacīja lielā uztraukumā:

«Cienīts baronlielskungs nenodod manis likumam, bet pazemo mani tomēr. Zinu gan, ka likums ir pret mani. Tas ir priekš visiem taisīts un nevar šodien tāds būt un rītu tāds. Bet, ja likums pret mani, vai tad baronlielkungam arī pret mani vajaga būt? Priekš šīs reizes baronlielskungs pats var likumu taisīt. Vai es baronlielkunga priekšā esmu vainīgs vai ne? Baronlielskungs saka, ka esot. Par ko? Tādēļ ka baronlielskungs man netic. Citādi man nekas nebūtu jāmaksā... Ko lai daru? Varu tikai apgalvot, ka mans tēvs bij godīgs cilvēks, kurš savu īpašumu ne ar kapeiku no svešas mantas nav pavairojis. Un es esmu apņēmies staigāt viņa pēdās. Jā, baronlielskungs, es jums varu apzvērēt, ka viss tā ir, kā jums esmu stāstījis! Es zināja, ka zogu. Jā, to es zināju. Bet es ticēju un ticēšu, ka sava paša esmu zadzis. Jo ne priekš jums, - priekš neviena cita kā vienīgi priekš manis vecais Klaucēns atstājis tos ozolus, kuri citādi jau sen būtu sadeguši pelnu pelnos!»

Barons pagriezās, piegāja pie loga un skatījās laukā uz sarkani ziedošu pelargoniju dobi. Cilvēka balsī ir skaņas, kuras, ja tās ietrīcas, piespiež ticēt. Šādā balsī Andriksons bij runājis. Barons bij pārliecināts. Bet vai viņš drīkstēja atzīties kā tāds? Vai drīkstēja Andriksonu atstāt pilnīgi nesodītu? Kādas sekas šādai laipnībai būtu? Vai tas nebūtu pamudinājums pārējiem saimniekiem postīt savus mežus un tad atsaukties uz Andriksonu, tādu pašu žēlastību priekš sevis prasot? Nepārredzama virkne ķildu un likuma pārkāpumu stājās barona gara acu priekšā... Jeb vai lai viņš Andriksonam piedeva un piekodināja klusu ciest? Tāda slepenība nesakrita ar viņa stāvokļa cienību. Bez tam Andriksons soda naudas augstumu jau bij dzirdējis, un barona ieradums bij palikt pie reiz izteikta vārda. Nē, neatlika tiešām nekas cits kā Andriksonam likt maksāt. Baronam bij žēl, bet tam tā vajadzēja notikt.

Ātri viņš atkal apgriezās.

«Andrikson, jūs man tagad atnesīsiet piecdesmit rubļus. Tos otrus piecdesmit - pēc sešiem gadiem.»

Šos vārdus runādams, barons nodomāja, ka seši gadi esot garš laikmets, kurā gan izdevība gadīšoties šo summu aiz kaut kāda niecīga iemesla iz parādu grāmatas izdzēst.

Andriksona druknais stāvs likās mazdrusciņ saplokot. Viņš uzmeta baronam nāvīgi ievainotu mirkli un sacīja aizrautā balsī:

«Baronlielskungs, tātad jūsu priekšā esmu un palieku zaglis. Labi. Tad nododiet mani arī likumam. Tie pāra simts rubļu mani nespiedīs kārt ubaga tarbu savā kaklā. Lai viņi aiziet, kur tik daudz citu simtu sagulušu. Es atsakos no jūsu žēlastības, baronlielskungs.»

Barons sašaurināja mazliet acu vākus, pacēla mazliet galvu un paskatījās runātājā ar skatu, kas skaidri sacīja: «Tārps.» Nekas neatsaldē cilvēku no cilvēka ātrāk un pilnīgāk kā spītīgi atraidīta labvēlība.

«Kā jūs gribiet, Andrikson, - kā jūs gribiet,» viņš noteica vēsi un veikaliski un atstāja ar gausiem, cienīgiem soļiem ēdamistabu. Bet kabinetā viņš domās atkārtoja Andriksona vārdus: ««Kur tik daudz citu simtu sagulušu... Es atsakos no jūsu žēlastības, baronlielskungs...» Na, paga, puis, es tev!...»

Barons nosēdās un paņēma atkal avīzi rokās. Bet viņš tur cita nekā neatrada iekšā kā: «Kur tik daudz citu simtu sagulušu. Es atsakos no jūsu žēlastības, baronlielskungs...» Spēji viņš uzspieda uz zvana pogas un pavēlēja ienākušam sulaiņam atsaukt mežkungu.

Pa tam Andriksons bij atstājis ēdamistabu, paņēmis gaņģī savu cepuri un bij izgājis ārā saules svelmē. Viņš bij tik pilns sāpīgu dusmu, ka nemaz neievēroja, kurp gāja. Tikai kad viņu apņēma spēcīga sveķu smarša un panesams gaiss, viņš atjēdzās, ka bij Baltezeru muižas silā un ceļā uz māju.

Labu gabalu slaiko, garo egļu ēnā nogājis, viņš ceļmalā apsēdās uz kāda celma.

Tā tad nu bij barona daudzinātā laipnība... Trīssimts rubļu... Zaglis... Viņu, vecā Andriksona dēlu, sodīja kā zagli... Viņam neticēja... Viņš zvērēja, un viņam neticēja! Nē, tas nevarēja būt. Baronam vajadzēja ticēt, tā lieta tak bij tik skaidra. Bet viņam gribējās tās naudas, tas bij tas āķis. Viņš aizlīda aiz neticības, gribēdams tas simts rubļus dabūt. Bij jau tik viegli pasacīt: «Andrikson, tu esi pret likumu grēkojis,» - kad uz sava paša likumu krūtīs negribēja klausīties.

Viņš piecēlās un soļoja tāļāk. Par spīti visam uzbudinājumam viņš sajuta izsalkumu. Viņam iekrita prātā, ka šorīt mājā sieva viņam bij piedāvājuse sieru un ka viņš to un pīpi uz galda bij aizmirsis; ka viņa bij brīdinājuse, lai nepārsteidzoties, un ka viņš droši bij atbildējis, lai nebīstoties, viss iziešot labi. Ko nu viņš mājā lai sacīja? Vai viņš nebij pārsteidzies? Vai nebūtu bijis labāk samaksāt tos simts rubļus? Viņam ienāca prātā sakāms vārds: «Neej ar stipru lauzties, nedz ar bagātu tiesā.» Vai tagad vēl visu nevarēja griezt uz labu?... Nē, nu bij par vēlu, viņš baronu bij sakaitinājis, bij viņam ar lepnumu stājies pretim, un to nevarēja izdzēst iz viņa atmiņas... Bet, ja arī barons būtu bijis gatavs piedot, - viņš tak nevarēja iet lūgties! Viņš jau tad būtu atzinies par vainīgu, un viņš nebij vainīgs! Itin nemaz ne?... Nē, jeb vai arī tikai tik daudz, cik vīrs ir vainīgs, kas savā vaļā sprukušo kumeļu izved iz kaimiņu staļļa, kaimiņam to nepaziņojis. Jā, tā tas bija, gluži tā. Andriksons nožēloja, ka viņamšis jaukais salīdzinājums barona priekšā nebij iekritis prātā. Bet to jau varēs iepīt tiesai dodamās atbildēs. Bet tur barons viņu nedzirdēs, un tiesa viņam tomēr nospriedīs sodu... Trīssimts rubļu... Liela nauda. Un, kad īsti apdomāja, tad Andriksons tos neņēma iz savas ķešas vien, bet atvilka tos līdzīgā kārtā tikpat savai sievai, kā arī bērniem. Neizsakāms rūgtums pārņēma Andriksonu, graizīgs rūgtums, kāds tikai izceļas, kad cilvēks, pats no sevis slēpdamies, padarītu netaisnību samaina ar izciestu.

Andriksons gāja tāļāk. Saule pa zaru starpām uzspīdēja uz ceļa, sveķi smaršoja, šad un tad ieskanējās kāda putna sauciens. Verstu tālumā izplatījās sils. Viņš aptvēra sūnainas, purvīgsnējas vietas, vairāk alogu, šauru, sirpim līdzīgu ezeru, lielus izcirtumus, pilnus dažādas sausas lauzas, lazdu krūmu, aizviekstenāju, virzāja. Varēja redzēt, ka arī silam ilgāku laiku bij trūcis īsta kunga un pārrauga.

Andriksons silu pazina ļoti labi. Puikā būdams, viņš ogu laikā gandrīz ik svētdienas uz to bij atnācis. Neatradās jau arī Klaucēni no sila nekādā lielā tālumā. Tagad bij melmenes, aiviekstenes un spradzenes gatavas un viņa bērni viņa vietā apmeklēja silu.

Ceļmalā stāvēja kuplas melmeņu mētras. Andriksons labprāt pa tām būtu paogojis, bet viņas bij gluži pelēkas noputējušas. Viņa izsalkums auga, līdz ar to viņa saīgums. Apspiestas nožēlošanas jūtas urbtin urbās pa viņa dvēseli, un viņa domas tapa arvien netaisnākas un naidīgākas pret baronu. Uzreiz viņa sirdī iedegās vēlēšanās: «Kaut es viņam varētu atriebties!»