RŪDOLFS BLAUMANIS: STĀSTI UN NOVELES

Barons atspiedās viegli pret spīdošās bufetes stūri, un stingruma līnijas ap viņa muti tapa vairāk redzamas. «Ko šis cilvēks darīja? Vai viņam bij tik aprobežots zemnieka prāts, ka tas sava tēva sen zudušās un noilgušās tiesības vēl turēja par dzīvām un priekš sevis derīgām? Jeb vai tas bij tikai zemnieka viltus, kas viņam tā lika runāt? Un kāpēc viņš taisni tagad tos ozolus bij nocirtis? Vai viņš Baltezeru īpašnieku maiņu nebij gribējis izlietot sev par labu? Tādi gadījumi allaž savienoti ar mazām jukām un nenovēršamu nolaidīgāku saimniecības un vispārēju uzraudzību.»

«Kādēļ jūs tos kokus necirtāt, kamēr mans tēvs vēl bij dzīvs?» barons jautāja. «Viņš to lietu zināja. Kāpēc jūs taisni tagad cirtāt?»

«Man to koku taisni tagad vajadzējās, baronlielskungs.»

«Priekš kā?»

«Esmu sev vāģus priekš Rīgas braukšanas un divi darba vāģu pastellējis.»

«Tātad jūs tik daudz vien esiet cirtis, cik priekš šiem trim vāģiem notīgi vajadzīgs. Ko tad priekš šitādiem vāģiem taisa no ozola? Sānu galdus tak liek no dēļiem, no egles.»

«Galdus un dibenu no dēļiem, cienīts lielskungs, spieķus, rumbas, ratu lokus turpretim no ozola, oša un gobas.»

«Tā. Un jūs tikai priekš tiem trim vāģiem to vajadzīgu materiālu esiet nocirtis?»

«Cienīts baronlielskungs... man jāsaka... tur... ir vairāk koku nocirsts.»

«Vairāk?!»

Barona bālajos vaigos sakāpa smalks sārtums. Tātad vienkārša bezkaunīga koku zādzība! Un tas cilvēks tur viņa priekšā ar to goda vīra ģīmi negribēja atzīties un stāstīja tādēļ labi izdomātu pasaku... Barons iegāja savā kabinetā un izdzēra lēnām glāzi zeltersa. Kad viņš atgriezās atpakaļ, sārtums no viņa bij nozudis.

«Klausāties, Andrikson, mēs abi esam prātīgi cilvēki. Kādēļ tad nu tādus likumus? Atzīstaties klaji, ko esiet darījis. Es zinu, zemnieks mežu arvienu vēl uzskata par tādu... tādu vispārīgu īpašumu, no kura tas bez strāpes drīkst savu daļu ņemt. Jūs esiet skolā gājis, bet vecais Ādams, tas ir, vecais ieradums, guļ arī pa daļai jums vēl kaulos. Šitāda lietas uzskatīšana jūs ir noveduse pie padarītas nepareizības. Nepataisiet to manā priekšā vēl lielāku, gribēdams to aizstāvēt un apsegt. Izsakiet skaidri, jūs esiet tos ozolus zadzis.»

Bij tā, it kā barona pēdējais vārds nebūtu bijis vārds vien, bet vārds un sitiens reizē. Ar manāmu rāvienu saimnieka galva atrāvās atpakaļ, un viņa ģīmis tapa ļoti bāls.

«Baronlielskungs,» viņš pēc brītiņa sacīja stomīdamies un skatījās cieti baronā, «baronlielskungs... tas ir... vārds... kuru es... nevaru pieņemt.»

«Tur es jums nekā nevaru līdzēt, mīļo Andrikson. Viss jāsauc pie īstā vārda... Uz cik rubļiem tad mežkungs nocirstos kokus novērtējis?»

Andriksons cieta klusu.

«Uz trīs simtiem,» viņš tad lēnām atbildēja un pielika: «Ja tā lieta iet caur tiesu.»

«Ā! Trīs simti!... Nu, es cerēju, mēs tiksim arī bez tiesas galā.»

«To es arī ticu, cienīts baronlielskungs.»

Barons pārdomāja. Kā viņam šai gadījumā vislabāk bij jāizturas? Pēc takses sodīt viņš negribēja. Saimnieks galu galā tomēr varbūt bij bijis pārliecināts, ka viņam uz tiem ozoliem tiesības. Barons tik daudz laba no vecā Andriksona bij dzirdējis, un dēls izskatījās tik godīgs. Vai šinī gadījumā samaksa pat pēc vienkāršas takses nebij par daudz? Bet pārāk mīksts viņš gan arī negribēja izrādīties - principa dēļ. Bez tam viņš acumirklī nezināja, cik pēc vienkāršās takses Andriksonam būtu jāmaksā.

«Nu, ko jūs domājiet, Andrikson, kā lai es jūs sodu?» vaicāja barons un skatījās ar savām skaidrām acīm saimniekā, kura uzacu starpā bij ieradušās divas dziļas grumbas.

«Cienīts baronlielskungs būs tik žēlīgs un uzskatīs to lietu tā, kā es viņu jums priekšā liku. Es pazemīgi baronlielskungu lūdzu.»

«To es nevaru, to es nevaru, Andrikson. Apdomājiet jel pats. Ja jūs vēl priekš tiem trim vāģiem vien būtu cirtis! Bet jūs esiet vairāk cirtis! Par ko un priekš kā jūs cirtāt vairāk?»

Barons nenovērsa acu no Andriksona, un šis par velti nopūlējās nenosarkt. Viņš nodūra uz acumirkli acis, bet sacīja tad ar cietu balsi:

«Es negribu baronlielskungam nekā slēpt. Gribēju tos citus kokus pārdot. Paslēpšus es to tamdēļ darīju, ka baronlielskungs man tak nemūžam arī viena vienīga kociņa nebūtu atļāvis nocirst.»

«Tā... Tā, tā. Kā tad jūs to tik skaidri variet zināt, Andrikson?»

«Lai cienīts baronlielskungs man atļauj pretim vaicāt: vai jūs būtu man tos ozolus devuši?»

Barons tapa nervozs. Viņš tā tik jauki bij izdomājis, kā ar zemniekiem apieties. Ar «vienkāršiem» tēvišķi, ar «izglītotiem» kordiāli. Pie tam viņš droši sagaidāmo formu un takta trūkumu augstsirdīgi bij gribējis laist pār galvu. Patiesībā viņam tas nācās grūti. Viņš savā muižā jutās kā lielskungs, kā granseņors, kuru dziļi aizskāra viņa cienības neievērošana. Teorijā viņš inteliģento muižnieku nostādīja līdzās inteliģentam zemniekam, tiešamībā gadu simteņos sakrātais, no tēvutēviem mantotais lepnums un iz šī lepnuma dzimusē nicināšana runāja diktāk nekā prāts balss. Barons savilka pieri.

«Jūs nerunājiet ar mani pieklājīgi, Andrikson,» viņš sacīja stingri. «Kas būtu noticis vai nebūtu noticis, par to mums tagad nav jāstrīdējas. Mums tagad jārunā par to, kas noticis ir. Nenoklīstiet, lūdzu, no lietas ar nevajadzīgām jautāšanām!» Barons izrunāja pēdējos vārdus gandrīz ar dusmām, kuru iemesls pa daļai bij meklējams dabiskā saīgumā par Andriksona vārdiem, pa daļai neskaidrā sajutumā, ka viņš tos kokus laikam nebūtu vis devis.

«Es lūdzu baronlielkungu piedošanas, es baronlielkungu nebūt negribēju sadusmot,» saimnieks sacīja. «Bet man tak savā labā jārunā. Mežkungs man tos ozolus nebūtu noštempelējis, ja es būtu prasījis. Tēvs tos priekš manis aiztaupījis un līdz ar māju atstājis. Tātad man slepeni bij jācērt. Man tas ir jāsaka un pie tā man jāpaliek.»

«Tātad jūs neatzīstaties, ka esiet vainīgs?»

«Cienīts baronlielskungs, kas priekš manis no mana tēva aiztaupīts, man no tēva atstāts, tas ir mans - tāpat kā tas ir jūsu, ko jums mirušais baronlielskungs sakrājis un atstājis.»

Šis drošais salīdzinājums baronam atņēma pacietību. Ātriem soļiem viņš iegāja kabinetā ar nodomu uz Andriksona vairs neteikt ne vārda, pazvanīt un caur sulaini paziņot lai viņš aiziet. Bet viņš apdomājās, izdzēra no jauna pusglāzi aukstā ūdens un meklēja pēc meža takses. Nevarēdams viņu atrast, viņš atkal izgāja ēdamistabā.

«Mežkungs tos ozolus novērtējis pēc strāpes takses uz trīssimts rubļiem. Jūs man samaksāsiet simtu rubļu. Andrikson,» viņš sacīja mierīgi un strupi.

Andriksons stāvēja turpat, kur stāvējis, stīvs un mēms, un spieda spēcīgi kreisās rokas pirkstus ar labās rokas pirkstiem.

«Cienīts baronlielskungs mani tiešām tur par zagli?» viņš sacīja drebošā balsī.

«Jūs tak dzirdiet cenu!» barons izsaucās aizturētās dusmās. «Es jūs nesodu kā zagli. Es pret jums izturos kā pret pircēju. Jūs no manis tos kokus p i r c i e t!»

«Cienīts baronlielskungs, kā es vēl kaut ko varu pirkt, kas manās rokās atronas! Vai nu es drīkstēju tos kokus cirst, un tad man nekas nav jāmaksā, vai es viņus nedrīkstēju cirst, un tad es esmu zaglis?»

Barons soļoja pa ēdamistabu divreiz uz labo un divreiz uz kreiso pusi un palika tad atkal pie bufetes stāvam, viņas vēsās plates malu ar saviem baltiem, slaidiem pirkstiem apņemdams.