RŪDOLFS BLAUMANIS: STĀSTI UN NOVELES

«Paģībis!» kāds iesaucās.

«Ē, Mieta kungs, Mieta kungs!» cits modināja Mietu un berzēja ar sniegu viņa pieri, kura drusku bij noskrambāta. «Nudie, kad tikai nav beigts vien!»

Un viņš atkal Mietu mēģināja atdzīvināt.

Bet veltīgas bij visas pūles. Miets bij līķis.

Sauss, pundurains zars, Mietam ievainodams pieri un noraudams šķipsnu sirmo matu no galvas, viņam bij uzspiedis kreiso roku uz mutes un viņu noslāpējis.

Tiltiņš nometās pie līķa ceļos.

«Krusttētiņ, mīļo krusttētiņ!» viņš gaudās. «Ak tavu nelaimi, ak tavu postu!»

«Ir zelta pulkstens pagalam, vāks atlauzts, rādītājs nost,» viens strādnieks līdzcietīgi runāja starpā, «būt' to zinājis, būtu labāk man atdevis...»

* * *

Tiltiņam gāja ļoti labi. Miets visu savu dzīvo un nedzīvo mantu bij norakstījis savam vienīgam radam un krustdēlam, un tātad nu Tiltiņam piederēja divas lielākās mājas pagastā, neskatoties uz visādiem raibiem papīriem ar visādiem raibiem vārdiem, kurus Miets krustdēlam arī bija atstājis lielā vairumā. Tiltiņš aiz bēdām par krusttēva nāvi un aiz prieka par kuplo mantojumu nekā labāka nezināja darīt kā precēties. Un kas cits gan viņa jauktajām jūtām labāk derēja nekā precēšanās! Jo laulība jau atnes priekus un bēdas.

Bet viņš nepaņēma vis Lieni, savu līdzšinējo saimnieci, kā to viņai bij solījis, bet apprecēja bagātu saimnieka meitu. Liene laikam bij paredzējuse, ka lieta pēdīgi šitā beigsies, un tādēļ pie laika gādājuse par maizes devēju vecumā. Viņas mudrais Jēpītis bij jau septiņus gadus vecs.

Jau pirms kāzām Tiltiņš Lieni ar Jēpīti aizlika uz Ziemeļiem, no krusttēva mantoto māju. Tur viņa pagaidām lai izpildot saimnieces vietu. No Jurģiem viņš Ziemeļus gribēja izdot uz renti un pats ar Madaļu, savu jauno sievu, savās mājās dzīvot un saimniekot.

Bet likās, kā kad ar Lienes aiziešanu un Madaļas atnākšanu mājās arī būtu ienācis kāds svešs, nelabs gars. Miera viņās vairs nebija. Proti, līdz šim viss bij gājis pa Tiltiņa prātam, tas bij dzīvojis, kā gribējis, ko viņš bij pavēlējis, tas bij noticis. Tagad Madaļa saimniecības grožus sāka ņemt savās rokās. Viņa bij izauguse pie tāda tēva, kurš bij tik taupīgs, ka tas tikai divreiz gadā uzmauca zābakus kājās - pavasarī un rudenī pie dievgalda ejot. Un šis taupības gars bij pārgājis no tēva uz meitu, tāpat kā pravieša Eliasa gars uz Elizu - divkārtīgā mērā. Izšķērdēšanu viņa ienīda kā nāvi. Un Tiltiņš bij izšķērdīgs. Katru rītu viņš lēja spirtu pie tējas un nāca divreiz nedēļā - tiesas dienās un svētdienās - piedzēries mājā. Madaļa to nevarēja ciest... Trīs nedēļas pēc kāzām viņa vīram izskaidroja, ka tāda dzīve neesot pareiza un turklāt bezdievīga, pagāniska un nezin kāda vēl. Lai šis tādēļ dzīvojot, kā pienākoties un pēc savas kārtas.

«Kā pienākas?» vīrs atkārtoja un ieplēta acis. «Es domāju, es vēl nemaz nedzīvoju tā, kā man pēc savas kārtas pienākas. Pēc manas bagātības man katru rītu vajadzēja dzert tīru spirtu vien vai konjaku un katru dienu nākt piedzērušam mājā - vai saproti!»

Madaļas tumšie vaigi pie šiem vārdiem kļuva vēl tumšāki. «Bet tā jau i bagātākais var tikt par nabagu,» viņa sacīja.

«Manam laikam būs diezgan, nebēdā!» Tiltiņš sievu mierināja.

«Tavam laikam gan būs gana, to ticu!» Madaļa sadusmota iesaucās. «Bet apdomā, ka tu tagad vairs neesi viens pats, ka tev ir jāgādā par sievu un ka tu katru neziņā izdotu kapeiku nozodz saviem pēcnākamiem!»

«Pēcnākamiem?... Kur tad tie ir?»

«Gan jau Dievs dos. Gudrs cilvēks neskatās uz to vien, kas tagad ir, bet domā arī par nākamiem laikiem.»

Tiltiņš nospļāvās, piebāza savu pīpi ar tabaku un, nekā neatteikdams, atstāja sievu vienu.

Ja Madaļa bij cerējuse panākt caur šo sarunu kādu labumu, tad viņa bij maldījusēs. Tiltiņš nepārgrozīja parasto dzīvi. Madaļai pēdīgi zuda pacietība.

«Ja tu nenāksi laikā mājā, tad netiksi istabā,» viņa vīram īsi izskaidroja un lika piesist pie istabas āra durvīm aizšaujamu bulti.

«Es gribētu redzēt, kas iedrošināsies mani sava paša mājā nelaist iekšā!» Tiltiņš spītīgi iesaucās...

Bet, kad viņš kādā naktī atkal uz rīta pusi pārbraucis mājā, gribēja tikt istabā, tad durvis bija aizbultētas.

Laiciņu ap tām noklabinājies, viņš gribēja saukt, lai attaisa, kad viņam iekrita prātā izdauzīt logu un pa to iekāpt istabā. Bet, uzreiz apdomājies, viņš atstāja logu veselu, iekāpa atkal kamanās un aizbrauca.

Liene jau arī prata vietu uztaisīt.

Madaļa otrā rītā vīram neprasīja vis, kur tas pavadījis nakti, bet nākošās tiesas dienas vakarā atkal aizbultēja durvis. Tā tas notika vēl kādas reizes, līdz sieva dabūja zināt, kur Tiltiņš naktis pavadīja. Nu Madaļa tūliņ no durvīm lika noplēst bulti. Tiltiņš gan manīja, ka ceļš bij atkal ar vaļu, bet, Madaļai spītēdams, nenāca vis tūliņ nākošo reizi uz māju, bet aizbrauca vēl divas reizes uz Ziemeļiem.

Pēdīgi, kādā svētdienas vakarā, viņš iebrauca ap pusnakti mājā. Madaļa kā visas citas reizes, tā ir tagad viņu bij gaidījuse. Tā uztaisīja uguni un nosēdās gultā, trīsēdama aiz uztraukuma.

Tiltiņš ienāca istabā.

No viņa šņācošās elpošanas Madaļa noģida, ka vīrs krietni bij sadzēries.

«To viņš man darījis par spīti,» viņa domāja, un rokas tai gandrīz sāka lēkt uz augšu, tik stipri viņai visa miesa drebēja.

«Vai tu nu reiz esi atradis ceļu uz māju,» Madaļa uzsāka aiz žēlabām, dusmām un greizsirdības gandrīz aizsmakušā balsī, «brīnums gan! Es jau domāju, ka tu atkal kaut kur citur būsi ņēmis naktsmāju kā citām reizēm! Ak kauns, ak grēks!»

«Ak kauns, ak grēks!» Tiltiņš mēdījās ar stīvu mēli un caur degunu runādams. «Vai tad man kā suņam ārā bij gulēt? Vai tu gribēji, lai nosalstu, ko?»

«Lai nosalsti! Kādas kunga gaitas tad tu pildi, pa nakti apkārt dauzīdamies! Nāc laikā mājā, tad nebūs jānosalst.»

«Es varu nākt mājā, kad gribu. Lūk!»

Tiltiņš novilka ar lielām pūlēm kažoku un lūkoja to piekārt pie vadža. Bet kažoks viņam izslīdēja no rokām un nokrita zemē.

«Velna lupata, vai tu arī man gribi turēties pretī!» Tiltiņš sadusmojies ierūcās un samīdīja kažoku ar kājām. «Lūk, tur nu tu guli... Aizvien lillā!»

Madaļa pieskrēja pie Tiltiņa.

«Nejēga, tas tavs labākais kažoks!» viņa kliedza un nogrūda vīru no samīdītā drēbju gabala nost. «Nu jau pavisam prātu esi apdzēris.»

Grūdiens Tiltiņam nāca pavisam negaidīts, viņš streipuļoja un nokrita gar zemi, galvu pie gultas stakles nodauzīdams.

Brītiņu tas gulēja kā nost un tad atkal lēnām uzslējās stāvu.

«Nešķīsta gara bāba!» viņš bļāva pilnā kaklā un tuvojās Madaļai, dūres sizdams. «Ko tu gan iedrošinies!... Manās mājās man vairs nav brīv darīt, ko gribu, tu dzen mani no tām ārā, vai man arī nebūs brīv darīt ar savām drēbēm, ko gribu?... Vai tu man visur gribi būt par kungu, ko, vai par tiesu visur - tu kaula muša, tu!... Bet es tev to varmācību gan izdzīšu, es viņu tev izdzīšu vēl šonakt... »

Tiltiņš savas uzpampušās acis kā meklēdams pa istabu laida apkārt.

Madaļa saprata viņa mirkļus. Tā piesteidzās pie sienas, satvēra olekti, kas tur karājās, un pasvieda to zem gultas, pate nostādamās tās priekšā.

Nekā nesacījis, Tiltiņš izgāja ārā. Madaļa dzirdēja, ka viņš pa otru istabu ap sienām grābstījās un tad izgāja saimes istabā. Pēc brīža tur kas stipri nobrākškēja: malka no ārdiņām bij nokrituse zemē...