RŪDOLFS BLAUMANIS: STĀSTI UN NOVELES

Miets tam palīdzēja piecelties, un tad abi sāka iet uz māju.

«Kur zirgs? Vai tad mēs visu te tāpat mežā atstāsim?» Tiltiņš jautāja, kam viss, kas bij noticis, atkal nāca atmiņā. «Kad tikai kaut kā nenozog vien!»

«Kas te nu gan nāks zagt!» krusttēvs atbildēja. «Bet, ja arī kāds nāktu, ko tad lai darām? Tu tak nekā uz māju nevari aiznest un es arī ne, jo kas tad tevi vedīs!»

«Jā, tas tiesa, kas tad mani vedīs,» krustdēls atteica. «sasodīta būšana!»

Bet pamazām arī Tiltiņš sāka atspirgt.

Vēsais, tīrais gaiss, kas tagad plūda pa mežu, vairāk un vairāk aizdzina viņa reibumu.

Pēdīgi abi bij no meža laukā. Ceļš tagad veda tālāk gar ezermalu.

«Jānodzeras,» Augusts runāja un vilka krusttēvu sev līdz uz ezermalu.

Viņš dzēra, sāka uzreiz mazgāt muti, noņēma lakatiņu no kakla, noslaucījās tajā un tad savīkstītu to iebāza kabatā.

Tad abi atkal turpināja savu ceļu.

Debesis pa tam pavisam bij noskaidrojušās, un saulīte atkal spīdēja tikpat mīlīgi kā priekš stundas laika. Ezers bij zaudējis savu drūmo izskatu, mazie vilnīši vizēja sudrabotās krāsās, tā ka Mietam ar Tiltiņu apžilba acis, viņos skatoties. Ceļam otrā pusē stāvēja ziedošs linu lauks. Aiz tā viļņoja rudzu tīrums, kam nemaz nevarēja saredzēt malas, jo tas aizstiepās līdz kalna galam un laikam tikai viņa otrā pusē vēl beidzās. Blakus liniem bij auzas. Viss pilnīgākā kuplumā.

«Vai tu redzi, kādi mani tīrumi!» Tiltiņš iesaucās, krusttēvam ar elkoni piegrūzdams pie sāniem. «Bet ta tad šoruden atkal pašķīdīs nauda! No liniem vien iedzīšu renti - nudie! Krusttēv, es tak esmu laimīgs ķerlis?»

«Esi jau, esi,» krusttēvs apliecināja un pārlaida acis pār lielītiem tīrumiem.

Tad atkal abi klusēdami gāja gabaliņu uz priekšu.

«Fu tu!» uzreiz Tiltiņš iesaucās, nospļāvās un apstājās.

«Nu?»

«Vai mēs nebijām gluži traki?»

«Traki?»

«Nu jā, - tur mežā zem egles...»

Tagad arī Miets nospļāvās.

«Nerunā par to,» viņš nosarkdams noņurdēja. Jo, noskatoties jaukajā, atspirgušajā dabā, kur katra smildziņa, katrs ziediņš likās izdvašojot mieru un prieku un nekas vairs neatgādināja pārgājušo briesmu un baiļu, Mietam izturēšanās mežā zem egles izlikās tik bērnišķīga, tik varen aplama, ka tam bija kauns pat par to domāt.

«Nē, nē, krusttēv, tā vis ne,» Tiltiņš runāja, pilnā kaklā iesmiedamies, «tu pātarus iesāki, man tie jānobeidz. Ko reibumā apsola, to neņem par pilnu. Tad nu man, atspirgušam, laikam vēlreiz būs jāmetas ceļos un jānozvērās - -»

Miets pacēla savu lielo, ķepai līdzīgo roku, un Tiltiņš apklusa.

«Nu jā,» Miets sacīja, «smieties par to lietu jau nu var, bet labāk būtu, ja par viņu ciestu klusu. Apsoli man, brāļadēls, par šito notikumu nekad un ne ar vienu cilvēku nerunāt. Teikšu tev taisnību: tas man būtu mūžīgs kauns, kad ļaudis dabūtu zināt, ka tik attīstīts un noklārēts vīrs, kāds es, un turklāt vēl pagasta vecākais tā ākstījies. Tu apsoli?»

«Saprotama lieta, jo puse no kauna taču kristu uz mani, ja lieta nāktu gaismā.»

* * *

Astoņi gadi bij pagājuši.

Pa mežu, kurā ezera līkums labi tāļu iestiepās iekšā, atkal brauca pagasta vecākais Miets un viņa krustdēls un veikala biedris, koku tirgonis Tiltiņš. Bet šoreiz viņi sēdēja kamanās un bij ģērbušies biezos kažokos, jo bija paauksta ziemas diena. Abi bij bijuši pagasta namā, kur Mietam bij bijušas pagasta darīšanas, bij vēlāk pašu darīšanās iegriezušies baznīcas krogā un tur tā sasildījušies, ka viņu tuklie ģīmji tagad kvēloja kā ugunī. Klusēdami abi sēdēja viens otram līdzās, vienaldzīgiem mirkļiem noskatīdamies meža ainā.

Lapu koku zari un zariņi bij apklāti biezu kārtu sarmas un caur to zaudējuši savu nemīlīgo kailumu, egļu tumšās krāsas bij pārvērtušās bāli- zaļganas, viņu zari likās būt pilni baltu ziediņu. Laiku no laika lēns vējš pakustināja šur un tur kāda koka zarus, un tad smalkās ledus adatiņas un pērslas, saulē vizēdamas, nobira zemē. Dziļāki mežā vietvietām dzirdēja zāģējam un cērtam.

«Ko tu domā, krusttēv, vai mums šogad būs lielāka peļņa nekā pērn?» Tiltiņš pēdīgi iejautājās. «Uz cik simtiem tavas domas stāv?»

«Mīļais, to tagad vēl nevar sacīt. Tas atkarājas no pirkto koku labuma. Bet domāt jau gan vari, ka meža kungs tos simts rubļus par velti vis neiebāza kulē un mums par skādi mežu nenotaksierēja...»

Pēc šīs īsās sarunas abi atkal klusēja, līdz tie, nogriezušies uz maz iebraukta sānu ceļa, nokļuva pie vietas, kur daudz vīriešu nodarbojās ar egļu nociršanu un sazāģēto gabalu aptēšanu.

Kāds strādnieks piesteidzās pie kamanām, sveicināja un palīdzēja Mietam no tām izkāpt.

«Paturi zirgu, kamēr mēs darbu pārlūkojam,» šis īsi pavēlēja. «Uzsedz viņam arī segu, lai mugura netop slapja no sarmas pērslām.»

Miets ar savu lielo kažoku un saviem suņādas zābakiem dziļajā sniegā bij tik neveikls, ka bez Tiltiņa piepalīdzīgās rokas tikai maz vien varēja padimāt uz priekšu. Krustām šķērsām labu laiku pa mežu bradājuši, še to, te to pavēlēdami, vienā vietā strādniekus kundziski norādami, otrā īsi uzteikdami, Miets un Tiltiņš bij nokļuvuši ceļmalā pie lielas egles, kuru nupat nozāģēja.

«Lielākā egle visā mežā,» viens strādnieks sacīja. «Skatieties, kungi, kas par garumu un kas par zariem! Un resnums!...»

Krusttēvs ar krustdēlu jautriem smaidiem aplūkoja koku.

«No tā nāks peļņa!» viens, kā otrs domāja.

Miets atvirzījās tālāk nost no koka stumbra, lai labāk varētu noskatīties egles garumā. Tiltiņš tam nostājās blakus.

«Ir tādam milzim reiz jāgāžas,» viņš runāja, koka galotnē skatīdamies, «vai redzi, kā viņš trīs? Pie katra zāģa vilciena, kas to vairāk un vairāk šķir no saknēm, tas nodreb kā nāves cīniņā... Drīzi viņš gāzīsies...»

Arī Miets uzmanīgi uzlūkoja trīsošo egli.

«Vai vēl atminies, kas zem šitās egles notika?» viņš sacīja. «Zem šīs egles mēs reiz -»

«Meklējām patvērumu no negaisa,» Tiltiņš krusttēvu ātri pārtrauca. «Jā, jā, atminos, tas bij toreiz, kad pērkons nospēra tavu sirmi. Tas nu labu laiku atpakaļ.»

«Jā, labu laiku,» Miets atkārtoja un tad pielika, «būs laiks braukt uz māju.»

Viņš izvilka pulkstenu no kabatas un skatījās tajā.

Tai pašā acumirklī tuvumā gāzās koks. Balts, biezs pērslu putenis, visu aizsegdams, piepeši pildīja gaisu; kliedziens: «Bēgat, kungi, glābjaties...» - iesitās Mieta un Tiltiņa ausīs, tie skrēja un klupa - - un šņākdama, svilpdama un brākšēdama lielā egle nogāzās.

Tuvumā nozāģētā egle bija uzgāzusēs milzu kokam virsū un tā viņa krišanu paātrinājuse.

Kad sniega pērslas bij nokritušas, tad zāģētāju acis meklēja Mietu un Tiltiņu un viņu ģīmji nobālēja.

To nekur nebij.

«Vai dieviņ, nu nelaime notikuse!» viens iesaucās. «Ko nu lai dara!»

«Palīgā!» Tiltiņa balss zem egles stenēja. «Cilvēki, glābjat!»

Strādnieki pieskrēja klāt, atcirta kādus zarus un to pēdīgi ar lielām pūlēm izvilka no egles apakšas. Nelaimīgais tā bij apmulsis un saspiests, ka nespēja nostāvēt kājās, bet atkrita sēdu sniegā.

«Palīdzat manam krusttēvam,» viņš kunkstēja, no sevis atgaiņādams abus vīrus, kas viņu atkal gribēja uzcelt kājās. «Drīzi, nekavējaties!»

Bet Mietu tik ātri vis nevarēja izvilkt no egles apakšas kā Tiltiņu. Pagāja labs brīdis, līdz zarus, kuros tas kā maiglēs bij iespiests, sacirta un sazāģēja. Un, kad pēdīgi viņu gribēja celt augšā, tad tas nekustējās.