RŪDOLFS BLAUMANIS: STĀSTI UN NOVELES

«Ved viņu šurp ēdamistabā,» viņš pavēlēja.

«Jā, baronlielskungs,» sulainis atbildēja, viegli palocīdamies, un izgāja ārā.

Barons aizvirzījās aiz garenā ēdamgalda. Šim vīram galu galā tomēr ar trānu smērēti zābaki varēja būt kājās, un tādā gadījumā četri soļi attāluma nebij bez labuma. Tad viņš arī vēl no ļaudīm ar kaut cik necik izglītības sev neļāva bučot roku. Tātad galds nozīmēja mēmu rokas skūpsta atraidījumu, ja saimniekam bij tik daudz smalkjūtības to saprast. Koridorā barons mēdza roku aizlikt aiz muguras, pie tam laipni sacīdams: «Nevajaga, nevajaga.» Bet pie tam viņš allaž sajuta kaut ko nepatīkamu un pagrūtināja tādēļ cik spēdams šādu skatu atkārtošanos.

Pēc maza brīža atvērās durvis un vienkārši, bet godīgi ģērbies vīrs ienāca un palika pie durvīm stāvam.

«Labdien, cienīts baronlielskungs.»

«Labdien.»

Sveicinājums skanēja ļoti pieklājīgi, viņa atņemšana laipni. Kungs un nomnieks ieskatījās viens otrā. Barons raudzījās saules nodegušā, veselīgā, glītā zemnieka ģīmī, kurā bij lasāms spēks un pašapziņa, saimnieks - smalkos, bālos vaibstos, lielās, laipnās acīs un uz muti, kura jāva noģimst, ka tā raduse pavēlēt.

«Jūs esiet Klaucēnu saimnieks Andriksons?» sacīja barons.

«Jā, cienīts baronlielskungs.»

«Man prieks jūs redzēt, Andrikson. Esmu jau par jums dzirdējis. Jūs esiet krietns, uzcītīgs saimnieks.»

Andriksons nokaunējās un nomurmināja kaut ko pie sevis. Tad viņš sacīja:

«Jāstrādā ir, baronlielskungs, citādi šos laikos neiet.»

«Jā, iet grūti,» barons atbildēja. «Ir grūti laiki tikpat maziem, kā arī lieliem zemkopjiem... Vai jūs jau ilgi Klaucēnus valdiet?»

«Mans tēvs nomira divi gadi atpakaļ, cienīts baronlielskungs.»

«Un tad jums ir diezgan laika bijis, tad no viņa gruntīgi esiet varējuši iemācīties saimniekot. Kā tad jums iet?»

«Cienīts baronlielskungs man atlaidīs atbildi uz šo jautājumu.»

«Par ko?»

«Tādēļ, ka es baronlielkunga priekšā negribētu būt... rādīties par nepateicīgu. Baronlielskungs mums šopavasar atlaidis divi rubļi no dāldera, tad jau jūsu priekšā nedrīkst sūroties par sliktām cerībām uz rudens pļauju.»

«Vai tad jūsu lauki stāv slikti, Andrikson?»

«Lietus nelīst, baronlielskungs. Un man turklāt gandrīz māla zeme vien ir.»

«Tā, tā, hm. Bet lauki vēl var atžirgt. Mums tagad tik ilgi sauss un karsts laiks bijis, ka katru dienu pērkoni drīkstam sagaidīt. Šodien, zināms, tas vēl neuznāks,» viņš nobeidza smaidīdams, barometra pareģojuma atcerēdamies.

«Derēt jau tas lietus gan derēs, bet visu atlabot tas vairs nespēs, baronlielskungs.»

«Tas ir slikti,» barons atteica. «Tas ir slikti, Andrikson. Bet jūs sakiet, jūs neesiet nācis, lai tādēļ pie manis sūdzētos. Kas tad jums cits ir ko teikt, mīļo Andrikson?»

«Cienīts baronlielskungs...» sacīja saimnieks, norāva valodu un pārtvīka vispār sejam.

«Runājiet tikai gluži droši, Andrikson. Esmu tak saviem saimniekiem jau rādījis, ka man labi nodomi ar visiem. Bet jūs kā tā vīra dēls, tā saimnieka, kuru mans tēvs vienmēr pieskaitījis pie saviem labākiem ļaudīm, jūs es katrā laikā it sevišķi aizstāvēšu. Tas ir, ja jums kādas aizstāvēšanas vajadzīgs. Man liekas, jūs esiet savā tēvā atsities. Vismazāk jūsu izskats to liecina. Kas jums ir? Runājiet bez kaut kāda lieka... runājiet bez bailēm.»

Saimnieks bij vienas rokas pirkstus savilcis dūrē un berzēja to mehāniski pie otras rokas delnas.

«Cienīts baronlielskungs,» viņš sacīja, «es neesmu atnācis jūsu priekšā sūdzēties un esmu atkal tādēļ atnācis. Man jāžēlojas par jūsu mežkungu.»

«Par mežkungu? Ko tad tas?... Vai viņš liedzas jums kaut ko dot, kas jums vajadzīgs?»

«Viņš draudē, ka mani apsūdzēšot pie tiesas.»

«Nu, nu! Kāpēc tad?»

«Tādēļ, ka es nelikumīgā vīzē esot cirtis ozolus.»

Barona stāvs gandrīz par nemanāmu mazumu tapa stingrāks.

«Ko? Ko?» viņš prasīja. «Jūs esot ozolus cirtis? Kā viņš pie šādas apgalvošanas nācis? Vai tad jūs esiet cirtis?»

«Cienīts baronlielskungs... jā. Bet ne nelikumīgā vīzē.»

«Klausiet, klausiet, klausiet, Andrikson! Kur tad jūs tos ozolus esiet cirtis?»

«Kur citur kā sava paša tiesā.»

Barons pacēla savas skaidrās acis pret zemnieku un paskatījās viņā vienu acumirkli jo cieti.

«Sava paša tiesā? Un tad jūs sakiet, tas neesot nelikumīgā vīzē noticis!» viņš tad lēnām runāja. «Jūs tak pazīstiet savu kontraktu. Jūsu kontraktā nestāv neviens punkts, kurš jums atļautu vienu vienīgu apsīti nocirst bez muižas atļaušanas. Kā nu vēl ozolus! Tādēļ, ja jūs esiet cirtis, tad jūs to esiet pret likumu darījis.»

«Cienīts baronlielskungs, tā gan tā lieta izliekas. Bet, ja jūs man atļaujiet viņu izskaidrot... tad... tad... viņa baronlielskungam rādīsies pavisam citāda.»

Pār barona ģīmi nolaidās it kā ēna.

Labāko, šķīstāko nodomu vadīts, viņš ierēdņa karjēru bij atstājis un atnācis uz zemēm, lai saviem simtpiecdesmit saimniekiem būtu priekšzīme, padoma devējs, palīgs, apsargātājs. Slimodams viņa tēvs bij vairāk gadus uzturējies svešās zemēs, pa tam muižas pārvaldīšanu uzticēdams kādam neapzinīgam radniekam. Ko šis vīrs ar savu pārliecīgo stingrību pie zemniekiem bij noziedzies, to jaunais dzimtkungs bij apņēmies griezt par labu. Viņš nebij klausījies brīdinošās balsīs, kuras viņam Baltezera pagasta ļaudis bij tēlojušas par stūrgalvīgiem, patvarīgiem, par tādiem, kas caur vecā dvēseļu gana pārāk lielu laipnību un paļāvību izlutināti. Viņš bij turējis prātā līdzību, kurā stāstīts par saules un vētras derību, un bij atnācis uz savu tēvu pili ar uzvarētāja apziņu. Nu viņš cīņu redzēja iesākamies. Nē, tā jau bija iesākusēs. Tais pāra mēnešos, kopš viņš savu mantojumu pārvaldīja, viņš jau vairāk nepatīkamu notikumu bij piedzīvojis. Viņam bij tapuse uzrādīta viltota kvīte par nomaksātu nomu, un viens mežsargs bij ticis pienākts pie kukuļu ņemšanas. Tad arī vēl kāds saimnieciņš no cepļa bij nozadzis divus vezumu ķieģeļu. Nu viņa labvēlībai laikam atkal bij gaidāms jauns pārbaudījums.

«Runājiet,» barons sacīja, laipnu balsi piepaturēdams.

«Cienīts baronlielskungs man atļaus, ka iesāku ar veciem laikiem.»

«Runājiet, runājiet.»

«Man jāpiemin klausības laiki. Kad tos norūķēja un rentes maksāšana uznāca, tad Klaucēniem bij vairāk mežu un krūmu nekā tīrumu. Tā tas bij gandrīz visur, un tā tas nevarēja palikt. Bij jāmaksā rente. Bet pie tik maziem laukiem - kur to ņemt! Tādēļ nomirušais baronlielskungs saimniekiem mežus izbrīvēja nocirst un druvas palielināt. Ik pavasarus cirta un dedzināja līdumus un sēja miežus. Tā tas notika daudz gadu. Tad līšanu aizliedza.»

«Jā,» barons piemetināja, «līdumu līšanu, kā arī nociršanu pa vienam kokam.»

«Tā ir, cienīts baronlielskungs. Bet līdumu laikos mans tēvs savos līdumos visus ozolus atstājis nenocirstus. Neatminos - toreiz gan biju vēl tāds mazs puika, - ka viņš arī vienu vienīgu būtu nocirtis, kaut gan tas bij atļauts. Daži bij vēl diezgan tievi. «Tie lai dēlam aug,» viņš sacīja. Atgadījās arī resni. «Tie puško tīrumu,» viņš smējās. «Lai stāv vien, kad vajadzēs, gan paņems.» Tā tie koki ir palikuši dzīvi, un dažs no maniem tīrumiem tagad izskatās kā ozolu dārzs.»

«Un no šitiem ozoliem jūs esiet cirtis?»

«No šitiem, cienīts baronlielskungs. Visi viņi jau sen būtu sadedzināti malkā vai citādi kā izbrūķēti, ja mans tēvs tos nebūtu aiztaupījis. Es lūdzu neļaunoties, kad uzdrīkstos sacīt, ka es... tādā vīzē... sava paša ozolus uz jūsu zemes esmu cirtis. Es tos no sava tēva esmu mantojis.»