RŪDOLFS BLAUMANIS: STĀSTI UN NOVELES

Madaļa stāvēja kā sastinguse, krūtis tai plīsa vai pušu aiz uztraukuma... Tad viņš patiesi meklēja koka, ar ko viņu sist. Madaļa sakoda zobus, ka tie noknirkšēja, noliecās un paķēra olekti. Viņai taču vajadzēja kaut kā, ar ko piedzērušo no sevis atgaiņāt. Viņa iesēdās gultā.

Tiltiņš ienāca. Tam bija rungai līdzīga malkas pagale rokā.

«Tu gribi man turēties pretī, ar mani kautie!» viņš krāca, sievai ieraudzījis olekti rokā un vēl vairāk sadusmojies caur brūci, ko malka krizdama labajā rokā bij iesituse.

«Nost ar to spičku, es saku!»

«Noliec tu papriekšu to malkas gabalu, tad es nolikšu olekti,» Madaļa atbildēja.

«Nost ar to spičku, citādi es sitīšu!»

«Nesit!... Nebūs labi, August!»

«Nost ar to spičku, citādi es sitīšu!»

«Sit!»

Pagale nokrita smagi uz Madaļas rokas. Madaļa iekliedzās.

Tad viņa vīram klupa pie rokas, gribēdama tam pagali izraut. Bet vīrs to bij gaidījis. Ātri tas pagali satvēra ar otru roku. Nejauks cīniņš iesākās. Tiltiņam nācās grūti turēties pretī, jo tikai viena roka bija brīva. Nevarēdama dabūt pagali savā varā, Madaļa vīru mēģināja pagrūst gar zemi. Tā viņi pienāca galda tuvumā, uz kura stāvēja petrolejas lampiņa. Galds apgāzās, uzkrizdams Tiltiņam uz kājas, lampiņa izdzisa... Tiltiņš aiz sāpēm un dusmām sievai ar dūri iesita taisni ģīmī. Madaļa iekunkstējās, saņēma savus pēdējos spēkus un izrāva vīram malkas pagali no rokas... Viņa sita... vienu, divas, trīs reizes... dzirdēja vīru krītam un sākam vaidēt... tad viņa atjēdzās.

* * *

«Daktera kungs, viņš taču paliks dzīvs?» Madaļa bailīgi, asarām apspiestu balsi jautāja ārstam, kas bālā, bez samaņas gultā gulošā Tiltiņa galvu rūpīgi bij izlūkojis un apskatījis. «Ak manu stundiņu, kas to būtu domājis, ka es būšu sava vīra slepkava...»

«Neraudat,» ārsts samisušo sievu mierināja, «pēc manas labākās pārliecināšanās jums varu teikt, ka viņš nemirs. Bet - sagatavojies uz citu ko.»

Madaļa bailīgi atplēstām acīm uzlūkoja ārstu.

«Viņš būs - vājprātīgs,» tas lēnām runāja.

«Vājprātīgs!» sieva iesaucās, atkrita krēslā un aizsedza ar priekšautu vaigu.

Ārsts novērsās no viņas un paņēma vēlreiz rokā malkas pagali, ar kuru tā vīram bij situse. Pagale bij egles zars, sauss, pundurains un vietām aplipis ar asiņainiem, brūniem matiem. Tikai vienā galā aiz kādas skabargas spīdēja pāris pavedienu sirmu matu...

Tāltālā zemē pirmos laikos dzīvoja vīrs, vārdā Andars, kurš savas sātnes un savu labo darbu dēļ pie visas tautas stāvēja lielā godā. Un nepagāja neviena diena, kad viņš neapmeklēja slimus, neēdināja izsalkušus un nepriecināja noskumušus. Bet viņš redzēja, ka viņa roku palīdzība bija maza, bet vajadzība liela. Un viņš noskuma un novērsās no pasaules, un aizgāja uz tuksnesi, uzsākdams tur kādā alā vientuļa dzīvi. Viņš te gribēja izgudrot līdzekli, kā visus cilvēkus padarīt laimīgus. Un viņš lūdza Dievu un domāja ilgus gadus. Bet viņa pūliņi bija veltīgi. Cilvēki izsmēja viņa gudri izdomātos padomus, un citādi kā ar padomiem viņš viņiem vairs nevarēja palīdzēt. Un viņš dzīvoja tālāk savu svēto dzīvi, un viņa lūgšanas kāpa pret debesīm un smaršoja kā pavasaris smaršo.

Un tas Kungs ievēroja viņu un nokāpa pie Andara veca, skrandās tērpta vīra izskatā, jo viņš vientuli gribēja pārbaudīt. Andars viņu laipni uzņēma savā alā un pārvarēja trīs grūtus pārbaudījumus kā svēts vīrs.

Tad sacīja tas kungs:

«Tu esi žēlastību atradis debesīs, Andar. Izsaki vienu lūgšanu, es viņu paklausīšu.»

Un Andars pazina to kungu, nokrita ceļos un pacēla rokas.

«Tu zini, ko es kāroju. Es meklēju cilvēku laimi. Dod cilvēkiem laimi!»

«Viņiem ir, kā viņiem vajaga,» atbildēja tas kungs. «Izlūdzies ko citu.»

«Kungs, dod cilvēkiem, kā viņiem vēl nava, dod viņiem laimi!»

Un tas kungs vēlreiz sacīja uz Andaru:

«Viņiem ir, kā tiem vajaga. Izlūdzies ko citu.»

Tad nokrita Andars ar pieri pie zemes, raudāja un lūdzās:

«Kungs, kungs, nedusmojies par manu drošību. Dod cilvēkiem laimi! Viņiem slāpst pēc laimes.»

Tas kungs atbildēja:

«Tava lūgšana bija piepildīta, iekam viņa tavās smadzenēs bija dzimuse,» - un aizgāja no Andara.

Bet par kādu laiku vientulis gāja cilvēku laimi raudzīt. Un viņš izbrīnējās, visu tāpat atrazdams kā agrāk. Viņš nekur neredzēja tā, ko viņš par īstu laimi turēja. Dusmīgi viņš atgriezās atpakaļ savā alā. Vai Dievs līdzinājās laicīgam radījumam. ka tas kaut ko apsolīja un nepildīja? Un Andars nometās zemē un dauzīja galvu pie klints, un kliedza:

«Kungs! Dod cilvēkiem laimi!»

Un tas kungs atkal nonāca pie Andara un sacīja uz viņu: «Ko tu kliedz! Laime ir pie cilvēkiem.» Un viņš aizskāra Andaru un nostādīja viņu daudz ļaužu vidū, un Andars redzēja, ka laime bija cilvēku starpā, bet ka viņi tās tikai nespēja atzīt. Un viņi grozījās un mina viņai un viens otram uz kājām, un skatījās atpakaļ, un domāja viņu priekšā esam, un skrēja kā bērni turp, kur kaut kas raibs pamirdzēja. Un daži rādīja ar izstieptiem pirkstiem un sauca: «Tur, tur!» - un deva padomus, tāpat kā Andars bija darījis. Bet neviens viņu padomos lāgā neklausījās - un viņi paši arī ne. Un Andaram gandrīz bija jāsmejas, ka viņi tik daudz durvju vēra un virāja pēc laimes, kas taču viņiem bija priekšā un pakaļā.

Un Andars lūdzās:

«Kungs, atdari viņu acis un prātus.»

Tas kungs atbildēja:

«Pie ikkatra tas notiks savā laikā.»

«Vai man tagad vienmēr būs laimes skaidra atzīšana?» vaicāja Andars.

«Jā. Un visu lietu atzīšana.»

«Kungs, es esmu svētlaimīgs.»

«Tu to saki. Skaties atpakaļ.»

Andars paskatījās atpakaļ un redzēja savu alu un alā savas miesas, pīšļos sakritušas.

«Es esmu miris?»

«Tu esi pie manis - iekš manis. Cilvēka liktens ir aiz laimes laimi meklēt. Gars vien viņu var redzēt skaidrībā un dus viņas atzīšanā mūžīgi.»

«Viens saimnieks ar jums vēlās runāt, baronlielskungs.»

«Kas tas ir?»

«Klaucēns.»

«Tā. Es iešu... Ko viņš grib?»

«Es nezinu, baronlielskungs. Viņš nestāsta.»

«Labi.»

Slaikais sulainis nedzirdami nozuda iz kabineta, un barons avīzē vēl brītiņu lasīja tāļāk. Tad lapa nočaukstēja, un viņš piecēlās. Bāls aiz karstuma, viņš piegāja pie augstā loga, kura marķīze bij dziļi nolaista, un atvēra to mazdrusciņ. Gluži kā krāsns svelme viņam no ārienes verda pretim. «Briesmīgi,» viņš nomurmināja, aizvēra logu atkal cieti un piegriezās dārgajam barometrim, kas jau nedēļām uz «sausu» vien rādīja. Arī tagad ne mazākās cerības! Barons savieba ģīmi un tuvojās lēniem soļiem galdiņam, uz kura melnās marmora virsas stāvēja plata sudraba bļoda ar caurspīdīgiem ledus gabaliem un zifona pudeli. Šņākdams vēsais zeltersa ūdens ietecēja slīpētā glāzē, un barons dzēra.

Tad viņš iegāja ēdamistabā.

Pilī nebij sevišķas runājamās istabas priekš zemniekiem, un tādēļ barons ar tiem satikās koridorā. Tā tas bij noticis viņa tēva, tā viņa tēvatēva laikos. Barons gan nāca iz galvaspilsētas zemes smalko ierašu augstskolas, un viņa pašcienība viņam iesākumā nebij atļāvuse pa pus un pa veselām stundām sarunāties ar saviem saimniekiem gaņģī, kur vējš vilka cauri un istabas meitas, sulainis un ķēkša katru vārdu varēja noklausīties. Bet ēdamistabā, kurp viņš pirmā laikā zemniekus bij licis aicināt, tie atstāja grūti aizdzenamu zābaksmēra, siena un mitrā vietā stāvējušu drēbju smaku, tā ka līdz sevišķas istabas ierīkošanai bij jāpaliek pie tēva un tēvatēva paraduma. Tā viņš arī šoreiz gribēja iziet koridorā, kad atminējās dzirdējis, Klaucēns piederot pie viņa paskolotiem saimniekiem. Tad tad laikam gan jau bij atsvabinājies no trāna smakas. Bez tam šis saimnieks bij dēls tam saimniekam, kuru mirušais barons visvairāk bij cienījis. Jaunais lielskungs piedūra pirkstu pie zvana pogas, pēc kam slaikais sulainis atkal parādījās.