RŪDOLFS BLAUMANIS: STĀSTI UN NOVELES

Bet tas nebij iespējams. Barons stāvēja par daudz droši un par daudz augstu, ka viņš viņu kaut kādi sāpīgi varētu aizķert...

Lielam, platam izcirtumam ceļā kreisā pusē gandrīz jau garām ticis, Andriksons apstājās. Še viņš kā zēns bieži bij apkārt skraidelējis. Vai pa vecam ieradumam nebij jāaiziet un tur viņā galā jāpaskatās, vai pie tā milzīgā lazdu krūma arvienu vēl aiviekstenes neauga? Jeb vai tur pie tās garās priedes ar to plāno galotni un dīvaini izlocīto garo, sauso zaru? Bet kas tas bij?... Dūmu mākonis piepeši pacēlās līdzās priedei, Andriksons dzirdēja liesmu klusu švirkstēšanu un redzēja, kā vīrs no zemes uzlēca stāvu, pie lazdām noskrēja, vienu nogrieza, atskrēja atpakaļ un kā negudrs zemi sāka pērt. Dūmi izplatījās tālāk, un vīrs sita jo ātrāk. Ar stīviem mirkļiem Andriksons viņā nolūkojās. Tad viņš ātri pagriezās uz labo pusi, aizsteidzās ceļam pāri un nozuda aiz krūmiem. Viņš neparko negribēja tapt pamanīts vai palīgā saukts. Ja vīram vienam pašam neizdevās uguni nodzēst - lai tad mežs dega! Lai uguns izpostīja tā barona mantojumu, kā viņš Andriksona mantojumu iznicināja!

Ar sīvāko uzmanību saimnieks noskatījās cīņā. Likās, it kā uguns ar savu dzēsēju ķēmotos. Drīz tā uzliesmoja pie viņa kājām, drīz daudz soļu tāļumā no viņa, drīz viņa priekšā, drīz viņam aiz muguras. Vīrs skraidīja šurp un turp, krustām šķērsām un pēdīgi pēc lielām pūlēm likās uzvarējis. Sviedriem plūstot, viņš nostājās melnas, ērmoti izrobotas salas vidū un raudzījās visapkārt, vai vēl kur nekūpēja. Labu laiku tā stāvējis un skatījies, viņš nospļāvās, izvilka pīpi, uzpīpēja un nodzēsa spičku rūpīgi ar pirkstiem. Vēl brītiņu stāvējis un skatījies un nekā nepamanījis, viņš aizgāja pa ceļu, pa kuru Andriksons bij atnācis.

Šis savā paslēptnē stāvēja kā sasalis. Vai tad tiešām ne mazākā dzirkstelīte vairs nebij palikuse dzīva?... Nē, uguns bij beigta... Bet varbūt taču vēl kaut kur bij pirkstis, iz kurām varēja izperināties liesmiņa!... Andriksons gaidīja, gaidīja - par velti, uguns bij nodzēsta. Sasodītai vecis!... Apdomīgi visapkārt skatīdamies, Andriksons tuvojās ceļam un tad deguma vietai. Mežam vajadzēja degt! Nejaušs gadījums viņam bij rādījis, kā baronam par viņa cietsirdību varēja atriebties! Atriebties, pašam pie tam nemaz neiekļūstot nekādās briesmās. Jo vīrs, kas tur aizgāja, izplatīs līdz ar sadegušās zāles grūto dūmu smaku arī domas, ka viņš mežu aizdedzinājis. Viņš dzīvoja muižā, dabūja no barona mazu pabalstu un lasīja vasarā priekš muižas ogas un sēnes. Viņš jau arī pats domās, ka mežs caur viņu aizdedzies, un neliegsies, jo tas bij netīšām noticis un viņš uguni ar lielāko rūpību bij dzēsis...

Andriksons aplaida vēlreiz acis visapkārt, nolīkās, uzrāva trīs spičkas ar reizi, piegrūda tās pie sausās zāles un aizsvieda tad spičkas tāļu projām. Abās vietās liesmas plūkšēdamas uzšāvās gaisā un Andriksons atkal pārskrēja pār ceļu un iebēga mežā. Viņš gribēja skriet tālāk, bet it kā magnētisks spēks vilka viņa skatus uz izcirtumu. Viņam vajadzēja redzēt, kā dzeltānais velns dzemdēja arvien vairāk dzeltānu, sarkanu, zilganu velniņu, kuri ar lielu un aizvien lielāku ātrumu tālāk lēca, līda, lidoja. Taisni uz priekšu, uz labo, uz kreiso pusi viņi drāzās projām, arvienu stiprāku rūkoņu un sprakšķēšanu saceldami. Nebij ne minūte pagājuse, un puscirtuma jau stāvēja liesmās. Putni bēgdami pacēlās gaisā, daži apsvildami iekrita ugunī, vārnas ķērca, viens zaķis ar lieliem lēcieniem pārskrēja pār ceļu... Drīzi izcirtums visā savā platumā kūpēja un dega. Gandrīz nemanāms vējiņš ugunij deva virzienu. Tā mudījās uz lielajiem kokiem aiz izcirtuma. Ja viss sils izdegtu!... To jau viņš bij gribējis! Ar to vēlēšanos viņš uguni kūlai bij pielaidis! Lai viss sils izdegtu! Vai viņš to tiešām bij gribējis? Viss sils, - kas atradās pa lielākai daļai vēja pusē, piecpadsmit kvadrātverstu diženu egļu! Viss sils, viss! Šausmīgi, šausmīgi! Kas to varēja panest, visu silu redzēt degam! Nē, nē, to Andriksons nebij gribējis. Viņš tik baronu bij gribējis pabiedēt, viņu pamācīt, kā ir, kad sirds aiz svešas netaisnības saplok, bet visu silu - - paldies Dievam, tas jau arī nemaz nevarēja notikt. Jo tur aiz kokiem, taisni izcirtumam pretim, atradās sirpim līdzīgais ezers, tā līcī ugunij vajadzēja apdzist!

Bet ja liesmas apsitas ap ezera galiem! Viņas izplētās tik neticamā ātrumā! Nu jau tās bij līdz izcirtuma vidum, un aizdegās švirkstēdama jaunā egļu ataudze, un nu - nu dzeltenais velns apkampa lielās egles... Nāvīga iztrūcināšanās kratīja Andriksona dvēseli. Viņam likās, ka viņa mati zem cepures slietos stāvu. Ko viņš bij darījis! Ko viņš bij darījis! Ko mežs viņam bij darījis, ka viņš viņu izpostīja! Skaistais, lielais mežs! Un barons! Vai tad viņš tiešām bij tik slikts, ka tas šitā bij jāsoda! Ak, kādēļ cilvēka roka tai acumirkli nesakalta, kad tā taisījās darīt negantu darbu!

Bet uguns izplatījās arvien tāļāk.

Vai Andriksons viņā lai noskatījās, kamēr tā mežu visā viņa platumā bij pārņēmuse? Vai silu varbūt vēl nevarēja glābt?... Glābt? Kas? Viņš viens?... Viņš kopā ar daudz citiem. Kopā ar citiem? Viņš lai sauca palīgā pret ienaidnieku, ko pats bij modinājis? Ja viņš to darītu tad domas, ka viņš tas noziedznieks, vēl mazāk pret viņu varētu sacelties... Tā būtu... Tuvākais cilvēku dzīvoklis bij viņa mājās. Tātad turpu! Tās pāri verstes viņš skriešus varēja noskriet. Un viņš iesāka skriet.

Drīz sila pēdējie koki viņam bij aiz muguras, un vasaras dienas svelme viņu atkal sāka tveicēt. Viņš to neievēroja, bet skrēja tāļāk. Viņam sviedri aumaļām sāka plūst un asinis dauzījās pa deniņiem, it kā tās viņam galvu gribētu pārplēst. Sāpīgs spaids spieda acu ābolus gandrīz vai iz saviem dobumiem laukā. Bet viņš skrēja tāļāk. Mājas tuvumā viņam kāja aizmetās aiz maza akmeņa un viņš nokrita gar zemi. Viņam vairs nebij spēka piecelties, un viņš palika guļam. Viņu pārņēma tādas patīkamas jūtas. Ģīmi novītušā, siltā zālē spiezdams, viņš nodomāja: «Lai deg! Man tagad viss viena alga... Ko tur vairs... Esmu tā kā tā pagalam...»

Pēc brīža viņš atdabūja savu enerģiju atpakaļ, pacēlās sēdu un skatījās uz silu. Balts, ļoti plats dūmu mākonis verda augšup. Andriksons uzlēca kājās. «Dievs tēvs,» viņš murmināja «nelaid to liesmu aiz ezera galiem! Dievs tēvs, Dievs tēvs!» Tad viņš vilkās tāļāk. Pēdīgi māja bij sasniegta.

Pagalmā stāvēja viņa jaunā, smukā sieva un skatījās uz silu.

«Mežs deg?» viņa uzsauca vīram pa pusei jautātājas, pa pusei vēstītājas balsī.

«Mežs deg,» Andriksons atkārtoja. «Kur puiši? Ātri. Un meitas un visi!»

«Visi? Vai tad lai visi?... Kungs tētīt, kāds tad tu izskaties! Par ko tu tā esi skrējis? Lai jel deg! Gan nodzēsīs. Vai baronam meža trūkums! Tavu skriešanu! Ģīmis gluži zils... Būtu labāk paraudzījies, kur bērni.»

«Kur bērni! Kur tad viņi ir? Nav mājā?»

«Nē. Aizgāja ogās. Man tāda nemierīga sirds. Kārlēns dažreiz paķer spičkas. Kad tikai viņi silā kaut kā nav izdarījuši.»

«Vai tad viņi uz silu aizgāja?» Andriksons iesaucās, un viņam tā bij, it kā viņš vairs nevarētu dvašot.

«Kur tad citur, teicās tak iet ogās,» saimniece atbildēja. «Ak Dievs, ak Dievs!»

«Kur tad šie! Sauc jel!» saimnieks kliedza, pie kam viņa balss pārcirtās un aizsmaka. «Ē puiši! Ē meitas! Ē cilvēki, palīgā, palīgā!»