RŪDOLFS BLAUMANIS: STĀSTI UN NOVELES

Andriksons drāzās projām. Maz minūtēs viņš nokļuva pie sārta, ap kuru liels pulks cilvēku stāvēja un sēdēja sviestmaizes ēda un alu un šņabi dzēra. Nelielā attāļumā dega mazāka uguns. Pie šīs sēdēja barons, mežkungs, muižas pārvaldnieks un - jā, tie bij viņi, tie bij viņi!

Ar kājām, kuras vairs nemaz negribēja klausīt, Andriksons viņiem tuvojās.

Saimnieku ieraudzījis, barons uzlēca stāvu.

«Kur jūs bijāt, Andrikson, kur jūs bijāt?» viņš jautri iesaucās. «Mēs jau jūs sen gaidām! Vai es nesacīju, ka tie zeņķi par daudz prātīgi ka tie neļaus sevi tā par neko sadedzināt! Viņi tikai bij bijuši apmaldījušies. Bet tā nelaime nenotiek maziem ļaudīm vien. Nu, es viņus laimīgi atradu. Ņemiet viņus un vediet viņus drīz uz māju, lai jūsu saimniece apmierinājas.»

Smaidīdams barons Andriksonam veda bērnus pretim, un šim tā bij, it kā kad viņš savu dzīvību no barona rokām saņemtu atpakaļ. Dobji iešņukstēdamies, ar kreiso vecāko zēnu apkampdams, viņš barona priekšā noslīdēja zemē.

«Mani dēliņi... baronlielskungs... mani dēliņi...» Viņš zēnus spieda pie krūts un satvēra tad barona roku.

«Baronlielskungs... baronlielskungs...»

«Nē, nē, nē, Andrikson. Ja jūs man gribiet pateikties - nē, nesakiet nekā. Es nekā neesmu darījis, par ko jums jāpateicas,» barons atgainījās.

«Nē, baronlielskungs, jūs neziniet... Jūs atdodiet man manus bērnus, un es... un es...»

Viņš apklusa.

Bet svētlaimīgāko jūtu pārmērs necieta nekāda ierobežojuma caur prātu; ne pie kā vairs saistīta, gluži brīva gribēja būt viņa dvēsele, brīva, tīra, pestīta no nedarba grūtā noslēpuma! Sodu par savu vainu Andriksons šai acumirklī būtu saņēmis kā baudījumu!... Un aizturētie vārdi viņam atkal ar varu spiedās pār lūpām:

«Un es... un es... Sitiet mani, baronkungs, sitiet mani...»

«Saņematies tak, Andrikson, saņematies, mīļo Andrikson,» sacīja barons un uzlika mierinādams savu roku uz saimnieka pleca.

«Ne tā, - sit mani, es esmu suns!»

«Ko?...»

Viņi saskatījās. Barons atrāvās atpakaļ.

«Es biju... es esmu...»

«Andrikson!» barons iekliedzās, saņēmās ātri un atkārtoja sāpīgi: «Andrikson, Andrikson!»

«Labdien, Zariņ!»

«Paldies, Zivtiņ!»

«Vai mūsu arī gaidīji?»

«Gaidīju gan.»

«Vai ko dzert ar dosi,»

«Došu gan.»

«Vai ko dzert ar dosi?»

«Došu, došu.»

«Un ko tad tu dosi?»

«Ko tik jūs gribat.»

«A, ā - ko tik mēs gribam, skat kas par lepniem vārdiem! Nu dod mums alu un brandviņu! Trīs pudeles alus, korteli brandviņa.»

Kamēr resnais krodzenieks veikli nolīkās aiz stoikas un ar pudelēm sāka skandināt, Zivtiņš, ievērojami glīts puisis, nosēdās pie stoikas un sacīja, kažoku lēnām atpogādams, uz abiem otriem, liesu, neglītu vīru un garu, slaiku puiku, kuri līdz ar viņu bij ienākuši tukšajā kroga istabā:

«Sēstaties! Sēsties, Kājaut, sēsties, Pēter!»

Papriekšu vārdā sauktais - neglītais vīrs - piebīdīja ar kāju beņķīti un atsēdās, turpretim Pēteris neievēroja uzaicinājuma, bet atraisīja valgu, ar kuru vairāk vietās lāpīto vadmalas mēteli bij sasējis, sāka staigāt pa lielo istabu uz priekšu un atpakaļ.

«Vai tu nesēdēsi?» Zivtiņš jautāja.

«Gan jau, gan jau Bērtul,» Pēteris atbildēja. «Pagaidi, lai drusku sasildos. Man dikti salst.» Un, pamīšus vienas kājas kā kramā sasalušās pastalas purnu piedauzīdams pie otras kājas papēža, tas staigāja tālāk.

«Man ar kājas sāka salt,» Kājauts sacīja un piesita savas zābakos iemauktās kājas pāri reižu ātri pie zemes. «Laiks grozījies.»

«Jā,» Bērtulis atteica, «šorīt bij daudz siltāks.» Viņš nomauca cimdus un skatījās krodzeniekā, kā tas uzprasītajām trim pudelēm, kuras pa tam bij uzlicis uz stoikas, vien' pakaļ otrai izrāva korķus un tad tos atkal divām atbāza kaklos līdz pusei atpakaļ.

«Tā,» krodzenieks sacīja, glāzes pieliedams, «lūdzu, kungi.»

Visi trīs saskandināja glāzes un dzēra.

«Laikam no sniega rakšanas pārnākdami?» krodzenieks jautāja un noslaucīja alus putas no ūsām.

«Kā tad,» Bērtulis atbildēja.

«Jūsu ceļa gabalā laikam ļoti maz bij ko rakt?»

«No mūsu mājas ceļa gabalā sniega ne lāpstas nebij ko norakt,» Kājauts atbildēja. «Bet uz Sausnoru gabala Zivtiņam ar puiku vietvietām bij ko rakt. Es viņiem ar to norunu gāju talkā, ka Zivtiņam ar mani vēlāk jānospēlē kāda partija biļata un jāiztaisa kāda pudele alus, un tā, lūk mēs visiem papriekšu tikām galā.»

Krodzenieks no prāvas karafes ielēja skārda mērā uzprasīto brandvīnu. Karafē tik maza lāsīte vien vairs palika atpakaļ. To sakuļādams, krodzenieks sacīja; «Paldies Dievam, karapa jau atkal tukša. Jāiet uz aku un jāpiesmeļ atkal pilna... Vai jums vēl kā nevajaga? Papirosu? Cigāru?...Tūliņ būšu atpakaļ.»

Viņš gribēja aiziet.

«Dod vienu paciņu paperaušu,» Bērtulis sacīja.

Krodzenieks atgriezās atpakaļ, izpildīja viņa vēlēšanos un pazuda aiz durvīm, kuras veda viņa privātdzīvoklī.

«Še pīpē,» Bērtulis sacīja uz Kājautu tā priekšā uz galda uzsviezdams papirosu paciņu, pēc tam kad to bij atplēsis un vienu papirosu savos baltajos zobos iespraudis. «Pēter, vai tu arī neuzrausi kādu dūmu?»

«Nē,» Pēteris īsi atbildēja un berzēja savas nosalušās rokas.

«Nē? Par ko ne?» Kājauts iejautājās.

«Par to ka nemāku.»

«Nemāki? Ujā! Tik liels cilvēks un vēl nemāk pīpēt! Nu tad mācies. Pīpēšana vīram dod īsti vīrišku izskatu; nepīpētājs aizvien izskatās tāds, kā kad tas būtu nepilnīgs.»

«Kā par piemēru mūsu Jēkabs,» Bērtulis sacīja.

«Pareizi,» Kājauts teica. «Vai tas nav bāba?» «Bāba?» Pēteris skarbā balsī iejautājās. «Jūs abi nupat ļoti aplam izrunājāties. Pīpēšana vīram dodot īstu vīrišku izskatu?...» Viņš pasmējās īsi. «Ar to vīra vīrišķo izskatu gan stāv ļoti plāni, kam jau ar pīpēšanu jāizrāda, ka viņš ir vīrs. Ja tu, Kājaut, pastāvīgi neķulķētu, tad jau nu cilvēki pastāvīgi pārskatītos, tevi noturēdami par brunču valkātāju. Jo, lai gan tev jau droši vien būs savi divdesmit astoņi vai visi trīsdesmit gadi uz kosas, tev tomēr vēl nav tik daudz spalvu ap purnu kā dažam sieviešam!» Šos vārdus izrunājis, Pēteris valgu ap salāpīto mēteli sarāva cieti un izgāja ārā.

Kājauts izgrūda pāri balsienu, kuri izklausījās kā smiešanās, nosvieda līdz pusei nopīpēto papirosu zemē un samina to ar kāju.

«Re, ko tu dabūji!» Bērtulis izsaucās un smējās. «Tas vis nav plikām rokām ņemams.»

«Lielmutis tāds!» Kājauts sakaitināts runāja. «Bet par ko viņš tā sadusmojās, kad Jēkabu nosauca par bābu? Tiem abiem laikam labi satiek?»

«Satiek jau nu gan. Sasitušies kopā, tie abi vienādiņ iet pa saimniekam. Man tādi puiši nepatīk. Puišiem jāturas pa puišiem, tad iet kārtīgi.»

«Zināms,» Kājauts apstiprināja. «Ar tādiem cilvēkiem kopā dzīvot ir ļoti nepatīkami. Kā tad vēl pats Sausnors izturas pret šo pāri?»

«Nu, to jau nu gan vari domāt. Dēli un dēliņi vien griežas. Es jau vienmēr esmu tas sliktākais... Kad vecais mani kādreiz rāj, tad jau nekad nepiemirst teikt: «Kā tad Jēkabs tā nedara, skaties tak Jēkabā, skaties Pēterī, kādi tie ir...» Vai zini, tādās reizēs man prāts uz tiem abiem top vēl greizāks... Kājaut!»

«Nu?»

Bērtulis nolaida balsi un sacīja: