RŪDOLFS BLAUMANIS: STĀSTI UN NOVELES

«Vai zini ko? Palīdzi man Pēteri piedzirdīt... Jau viņnedēļ apņēmos, kad uz sniega rakšanu izdzina, sak, ja tik vien mūs abus sūtīs, tad Pēteri lūkošu piedzirdīt. Lai redz vecais, ka viņa «dēliņš» arī prot ieņemt no sūrā, un lai tā man vairs tik daudz nekar kaklā. Vai palīdzēsi?»

«Par ko tad nu ne,» Kājauts atbildēja, kuram Pētera vārdi koda sirdī, un savilka ģīmi neglītās grumbās. «Tad nodoms labs. Ta tad vecajam būs ko skatīties, kad tu ar puiku kā ar tītavām ietuntuļosi mājā... Bet vai neiesim mazajā istabiņā? Tur netiksim traucēti.»

«Iesim ar,» Bērtulis atteica un piecēlās. Viņš nolēja no vēl gluži pilnās pudeles drusku alu savā glāzē un pielēja pudeli ar brandvīnu atkal pilnu.

«Ā!» Kājauts izsaucās un pakratīja lietpratīgi galvu. «Tāds maisījums der.»

Bērtulis pasmīnēja, paņēma pudeli ar sajaukto alu un vēl otru neizdzerto pudeli un iegāja kroga mazajā viesu istabā, kura atradās blakus stoikas istabai. Tai pašā acumirklī krodzenieks atkal ienāca stoikas istabā, pilnu karafi turēdams rokā.

Ieraudzījis Kājautu vienu, viņš vaicāja, vai biedri jau esot aizgājuši.

«Nē,» Kājauts atbildēja, «viens iegāja mazajā istabā, un otrs - nu, tur jau otrs nāk!»

Āras durvis atvērās, un Pēteris ienāca. Ne vārda nesacījis, tas iepūta pāri reižu saujās un uzsāka no jauna pa istabu staigāt.

«Vai vēl neesi sasilis?» krodzenieks jautāja.

«Nē,» Pēteris atbildēja.

«Nu tad, kā redzams, bez palīga šodien arī nesasilsi,» krodzenieks sacīja un pieklauvēja ar pirkstu pie brandvīna karafes.

«Taisnība gan, Zariņ,» Kājauts piebilda un piecēlās. «Arī mēs ar Bērtuli bez palīga nebūtu sasiluši. Ielej puskorteli!»

Viņš ienesa pilno puskorteli mazajā istabā.

«Tas labi,» Bērtulis sacīja, kad Kājauts skārda mēru uzlika uz galda, iestājās durvīs un sauca Pēteri.

Puika ienāca.

«Iedzer glāzi alus,» Bērtulis sacīja, glāzi pieliedams no pudeles, kurā alus nebij sajaukts ar brandvīnu.

«Man negribas,» Pēteris atbildēja. «Man no salta alus tak vēl vairāk salt.»

«Šitas alus nemaz nav salts, palūko vien.»

Pēteris pacēla glāzi, izdzēra to gandrīz līdz pusei un tad nolika to atpakaļ uz galda.

«Salts un rūgts,» viņš sacīja un taisījās istabiņu atstāt.

«Bet kur tad tu nu gribi skriet?» Bērtulis iesaucās un satvēra Pēteri aiz rokas. «Paliec tak še pie mums!»

«Viņš ar mani dusmīgs,» Kājauts sacīja, «Ko nu blēņas! Nāc sēdi še man līdzās.»

Bērtulis nosēdināja Pēteri uz ādas pārvilktā dīvana starp sevi un Kājautu. «Tu esi pārlieku nosalis... Roka kā ledus gabals.» Viņš palaida Pētera roku vaļā, satvēra skārda trauku un iedzēra krietnu malku. «Še ieņem tu arī no sūrā, redzēsi, siltums vien tūliņ apjuks.»

«Es jau brandviņa nedzeru,» Pēteris sacīja.

«Es zinu. Bet cik ilgi tad tu tik svēti gribi dzīvot? Jēkabs arī reizēm iedzer pa čarkai, un, ja viņš tagad te būtu klāt un tevi redzētu tik nosalušu, galvoju, ka tas teiktu: «Pēter, iemet vienu kanku!»

«Varbūt. Bet man par tiesu negribas.»

«Ak tu brīnums, kas tu esi par mamzeli! Tev tak no mums nebūs kauns sasilšanas dēj iedzert drusku brandviņa? Tad nudie būtu jāsmejas.»

«Nu tad manis dēļ - palūkošu ar, kā tas brandviņš māk sasildīt. Dod to stopiņu šurp.»

Un Pēteris dzēra.

«Stiprs,» viņš tad sacīja, smīnēja un aizlika roku acīm priekšā, jo tās pieskrēja pilnas asaru.

«Stiprs, bet labs,» Kājauts piebilda un saņēma skārda mēru no Pētera rokas. «Nu, vai netika tūliņ siltāk ap dūšu?»

«Vai nu ne. Papriekšu rīklē dega kā uguns, bet nu ir tā patīkami... kājas gan vēl salst.»

«Nu tad iedzer arī vēl kājām siltumu.»

«Nē, tad noreibšu.»

«Ujā, ujā, vai tad tev jau nu ir tāda vistas galva, ka no mazas lāsītes brandviņa tūliņ noreibsi. Dzer nu, dzer!»

«Nudie, tad noreibšu. Lai nu paliek! Kājas sasildīšu staigādams.» Pēteris gribēja piecelties.

Bet Kājauts viņu saturēja aiz rokas cieti.

«Neesi nu bērns. Mēs ar Bērtuli tak visu korteli jau esam izsūkuši un vai tādēļ esam noreibuši? Bērtul, rādi Pētera ceļu!»

Bērtulis dzēra, Kājauts dzēra un tad pielika Pēterim mēru pie mutes. «Dzer, brāl!»

Pēteris satvēra mēru.

«Lai tad arī iet,» viņš sacīja un iedzēra krietnu malku.

«Lūk, tā ir brangi,» Kājauts izsaucās, uzsita Pēterim uz pleca un sāka stāstīt garu, neticamu, bet smīdinošu joku. Beidzis viņš atkal satvēra mēru. «Tagad iemetīsim vēl ceļakāju un tad iesim.»

«Es vairs nedzeršu,» Pēteris sacīja un smējās. «Tad jau vairs nemaz mājā nevarēšu tikt... Lai tev gala, kā esmu noreibis.»

«Ārā saltums reibumu kā ar roku noņems. Tici man,» Kājauts puiku mierināja. «Uz manām veselībām, brāl!...»

«Vai, liec nu mani mierā, es tak vairs nevaru,» Pēteris lūdzās.

«Uz manām veselībām!»

«Citā reizē, Kājaut, citā reizē.»

«Ej nu, neesi tāds tiepša!» Kājauts izsaucās. «Še nu dzer! Kas ir, ir. Uz manām veselībām.»

«Nu, kad tu tik dikti gribi, - lai tad arī tā lieta iet,» Pēteris sacīja un satvēra osiņu. «Bet, ja nevarēšu mājā tikt, tad tu mani aiznesīsi!»

Viņš atkal smējās un dzēra. Bet tad mēru ātri nolika atpakaļ uz galda.

Durvīs parādījās jauns pienācējs, spēcīgs puisis, no galvas līdz kājām ar miltu putekļiem noputējis.

«Vai mēs tagad esam pie «Zelta zvaigznes?»» baltais jokodamies jautāja, nomauca cimdus un ieslēja pātagu pie durvīm kaktā. «Braucu no dzirnavām uz māju, ieraugu jūsu lāpstas ārā uz trepēm pie durvju stenderes, ienāku paskatīties, ko te darāt, - un šie man dzer!» Viņš tuvojās galdam, gribēdams uz tā nolikt cimdus. Bet piepeši, Pēterī cieti ieskatījies, tas iesaucās: «Ko tu te?»

«Es arī dzeru,» Pēteris atbildēja, smīnēdams un sniedza jautātājam roku. «Labdien, Jēkab.»

«Tu arī dzer! Jā, to redzu, ka esi dzēris.» Un tad, uz abiem otriem pagriezies, Jēkabs pielika: «Ko tad tas lai nozīmē?»

Bērtulis vienaldzīgi paraustīja plecus.

«Viņam bij salt. Gribēdams sasildīties, tas iedzēra drusku brandviņa, tas ir viss,» viņš sausi sacīja.

«Jā, man bij salt,» Pēteris apstiprināja Bērtuļa vārdus. «Man bij salt, un viņi mani spieda, lai dzerot. Bet es nemaz neesmu tik sareibis, kā tu varbūt domā. Skaties!» Pie šiem vārdiem Pēteris piecēlās stāvu.

Lai gan viņš veikli piecēlās un nebūt nelīgojās, bet stāvēja cieti uz kājām, tad tomēr no viņa acīm un no visa viņa nevainīgā, kaunīgiem smaidiem pārklātā ģīmja skaidri varēja redzēt, ka viņš bij noreibis... Jēkabs satvēra Pēteri aiz rokas.

«Nāc,» viņš sacīja, «brauksim uz māju! Cik tu notērēji?»

«Viņam ar krodzenieku nav nekādas darīšanas,» Bērtulis viņa vietā atbildēja, «braucat vien ar žēlīgu Dievu.»

Pātagu paņēmis, Jēkabs attaisīja durvis, izlaida Pēteri ārā un tad, ne vārda nesacījis, pazuda arī pats aiz tām.

Brīdi abi draugi mēmi sēdēja viens otram pretim. Tad Kājauts iesmējās.

«Vai tu redzēji, ka mūsu domas šoreiz neizdevās,» viņš sacīja. «Kamēr viņš tiks mājā, tamēr puikam galva būs skaidra. Kaut jel velns mums to Jēkabu tik piecas minūtes vēlāk būtu uzgrūdis... tad puika bij gatavs... Bet ko nu ar to sajaukto alu lai darām?»

«Zemē jau nu tā neliesim,» Bērtulis atbildēja. «Ja tu tāda nevari dzert, tad to viens pats izdzeršu. Ielej!»

Bērtulis ielēja, un abi dzēra.