RŪDOLFS BLAUMANIS - STĀSTI UN NOVELES

Sausnorās dzīvoja rūķi.

Domas, kas Bērtuļam tik tā nejauši bij iešāvušās prātā, pārvērtās par jo cietāku nodomu, jo tuvāk ložu laiks pienāca. Bērtulis visādā ziņā gribēja atsvabināties no zaldātiem. Dienu no dienas viņš kļuva klusāks un domīgāks, nepiedalījās gandrīz vairs nemaz pie pārējās saimes sarunām, noklausīdamies tajās bez kādas dalības; kļuva manāmi vājāks un - aizmirsa pat dažu svētdienu savas bēdas apslāpēt ar parasto līdzekli.

Tikai kad kādu reizi iesāka valodu par «kručiem», ar kādiem šis vai tas mēģinājis atsvabināties no kara dienesta vai patiesi atsvabinājies, Bērtulis kļuva uzmanīgs un runāja līdz. Jā, nereti viņš pats uzsāka valodu par šādām lietām, līdz tas pēdīgi lielu skaitu pamācību bij ieguvis, kas viss rādīja ceļu, kā izbrāķēšana panākama.

«Vai jūs kaut ko redzat?» kādā dienā Pēteris sacīja, saimei pie pusdienas galda sēdot, un piegrieza savas jautrās acis Bērtuļam. «Vienam no mums ar šodienu gavēnis beidzies!»

«Vai tu runā par Bērtuli?» kāds puisis jautāja. «Man arī tā liekas. Viņš atkal ēd. Laikam redz, nabags, ka ar nomērdēšanos tikpat nekur netiks. Vai ne, Bērtulīt? Vājāks gan esi palicis bet tādēļ tevis vēl neizbrāķēs. Jā, jā, badā mirt nav nekāda viegla lieta.»

«Ej nu, ej, nemuldi,» Bērtulis saskaities iesaucās un nosarka, «nezin kā vēl jūs neizdomāsat! Nomērdēšanās - skat, kas tā par izzobošanu! Es neēdu tādēļ, ka nevarēju ēst, tādēļ ka aizviņā svētdienā vāģus no grāvja palīdzēju izvilkt un pie tam laikam biju pārcēlies. Tagad esmu vesels un tagad atkal ēdu, vai jums par to žēl?»

«Nē,» puisis atteica, «nav žēl. Bet iestāsti tu citiem, ka tu tādēļ neēdi. Kāpēc tu liedzies? Mēs jau neviens neiesim tevis pie komisijas apsūdzēt.»

«Viņš neuztic Jēkabam,» Pēteris piemetināja.

Bērtulis puikam uzmeta dusmīgu mirkli.

«Un kas tad šis gan tāds ir, lai tam uztic!» viņš sacīja.

«Jā, paprasi,» Jēkabs piebilda. «Kas šis tāds ir?»

«Viņš ir liels blēdis,» Pēteris sacīja un uzlika roku uz Jēkaba pleca. «Bet vai zini ko, Bērtul? Kad tev nomērdēšanās nepatīk, došu tev padomu, kā tu citādi ļoti lēti vari tikt vaļā no zaldātiem.»

«Vai es tava padoma prasu?» Bērtulis rupji iesaucās.

«Došu tev to neprasītu,» Pēteris atbildēja, kas labprāt Bērtuli kaitināja. «Redz, Bērtulīt, lieta ir gluži vienkārša: tev tikai labās rokas rādāmais pirksts jāsaliec līks un jāsaka, ka tas tev jau no mazām dienām tāds ir. Stiprs tu diezgan esi, pirkstu tu i tad noturēsi līku, kad tev to ar varu gribēs izliekt taisnu. Tikai sargies no viltus, ka tev neiziet tāpat kā tam nabaga puikam, kas uz gudro jautājumu, kāds viņa pirksts agrāk bijis, atbildējis: «Tāds!»» Pie šiem vārdiem Pēteris izstiepa labo roku, salieca rādāmo pirkstu līku un tad to atkal izstiepa gluži taisnu.

«Vecs, sapelējis joks,» Bērtulis runāja. «Muld, ne šā, ne tā.»

«Vai tev šis padoms nepatīk?» Pēteris jautāja. «Nu zinu vēl vienu. Ja tu nevari uzgalvoties pirkstu noturēt saliektu, tad dari šitā: paņem cirvi, uzliec labās rokas rādāmo pirkstu uz bluķa - un knaukš! - tur viņš guļ zemē... Cienīgie, žēlīgie lielkungi, ko jūs no manis gribat, esmu nabaga kroplis!...»

«Vai tu traks!» kāda meita iesaucās. «Pirkstu nocirst! Man tūliņ skuras nāk, kad tik par to iedomāju vien!» Viņa patiesi noskurinājās, nolika karoti un piecēlās no galda.

«Vai jūs domājat, ka šitādas lietas jau nav notikušas,» Pēteris turpināja. «Ā ir gan. Esmu savu tēvu vairāk reižu par kādu puisi dzirdējis stāstām, kas sevi šitā sakropļojis un caur to ticis vaļā. Tas bijis tos laikos, kur zaldātiem vēl divdesmit pieci gadi bij jādien un rekrūtus ķertin ķēra.»

Līdz ložu laikam tikai trīs nedēļas vien vairs bija.

Bērtulis strādāja piedarbā. Viņš bij izvētījis rītā izkultās auzas un tagad nostājās laišķi rokā pie piedarba durvīm, gribēdams drusku atpūsties.

Brīdi vienaldzīgi noskatījies vistās, kas pa piejumi, graudus meklēdamas, staigāja apkārt, viņš pārlaida acis pār savām noputējušām drēbēm, uzlūkoja pēdīgi labo roku, kurā tas turēja laišķi. Viņš vēcināja roku, it kā gribēdams izmēģināt viņas spēku, izstiepa rādāmo pirkstu taisnu, tā ka laišķi tikai īkšķis un trīs pārējie pirksti saturēja, un vēcināja roku atkal uz augšu un uz leju.

«Nav nekādas starpības,» viņš noņurdēja, «itin nekādas...»

Viņš nolika laišķi un sāka pelavas no rijas nest pūnē. Bet pie tam viņš rūpīgi sargājās izlietot labās rokas rādāmo pirkstu. Kad darbs bij padarīts, viņš atkal nostājās pie piedarba durvīm, uzlūkoja savas abas rokas, tās izstieptas turēdams savā priekšā.

«Bez viņa var iztikt,» viņš atkal ņurdēja, «var iztikt - tikai rokas nesmukais izskats... Bet par to nekas.»

Kad Bērtulis auzas bij aiznesis uz klēti un piedarbu izslaucījis, viņš uzmeklēja savu cirvi un aizgāja ar to uz tecīlu. Ar lielāko rūpību viņš to ilgu laiku tecināja un tad to noglabāja piejumī aiz spāres.

Svētdienas pēcpusdienā viņš nedarbu gribēja izdarīt.

Lai gan Ieva nezināja, ko Bērtulis bij apņēmies darīt, tad viņa tomēr manīja, ka ar to kaut kas sevišķs notika. Viņš atkal ēda ļoti maz, runāja vēl mazāk un naktīs lāgā negulēja. Ievai iešāvās prātā Bērtuļa vārdi: «Pret brangumu un veselību ir zāles!» - un prasīja Bērtuļam, vai tik šis sev neesot kaut ko padarījis, vai neesot kaut kā sazāļojies. Bērtulis atbildēja ka neesot. Nu kādēļ tad šis topot tik vājš un nemaz neēdot? Nu tādēļ, ka tā pate pārcelšanās laikam vēl neesot izgājuse no kauliem, un vai tad nu arī vairs griboties ēst, kad ceļš uz Cēsīm jau zem kājām.

Bet šie izskaidrojumi Ievas nepārliecināja. Viņa domāja, ka Bērtulis nodarboļoties ar pašslepkavības domām. Rūpes par viņu meitu pēdīgi tā nomocīja, ka tā maz dienās kļuva tikpat vāja un bāla kā Bērtulis.

«Tiem būs grūti šķirties kad jau tagad tā nobēdājušies,» mājas ļaudis runāja...

Tā svētdiena pienāca.

Bērtulis apģērbās kā arvienu, kad viņš izgāja uz lauku, un aizgāja kopā ar citiem uz baznīcu. Ieva palika mājā.

Daudz vēlāk nekā tie citi Bērtulis pārnāca mājā. Ieva, kas pa logu viņa nākšanā noskatījās, nomanīja no viņa smagās iešanas, ka tas atkal reiz pēc ilgāka laika krietni bij sadzēries. Viņa to redzēja ieejam puišu klētiņā un gribēja arī tūliņ doties turp kad saimniece viņu sauca. Uzdoto darbu padarījuse, Ieva klētiņu atrada tukšu. Pate nevarēdama saprast, kādēļ, Ieva satrūkās un aizsteidzās uz rijas piejumi, kur Bērtulis reizēm savu reibumu mēdza izgulēt. Patiesi, tur jau viņš bija - lai gan tas šoreiz negulēja, bet uz ozola bluķa sēdēja. Viņa ģīmis bija gandrīz tik bāls kā balināts audekls un it kā piekusis viņš atspiedās pret rijas sienu. Rokas tas bij sabāzis svārku kabatās un skatījās nespodrām acīm pienācējā.

«Kas tev noticis?» Ieva sabijusēs iesaucās, Bērtuli tādu ieraudzīdama. «Apžēlojies, kāds tu izskaties! Bērtul, kas tev kait?»

«Nekas nekas,» Bērtulis atbildēja un mēģināja smaidīt. «Drusciņ nelabi - tu zini...»

«Bērtul, Bērtul, kas tev šodien atkal tik daudz lika dzert! Es tevi lūdzin lūdzu, taupi savu naudu, taupi jel savu veselību!» Bet tad viņa ieraudzīja asiņainu cirvi, kas pie Bērtuļa zemē gulēja, un sarāvās.

«Ko tu ar to cirvi gribēji darīt!» viņa iesaucās.