RŪDOLFS BLAUMANIS - STĀSTI UN NOVELES

«Ko es ar to cirvi gribēju darīt,» Bērtulis atkārtoja, maģenīt nosarkdams, «ko es ar to gribēju darīt?»

«Jā. Tu gribēji nonāvēties. Es to zināju, es atminēju, kādas domas tev gāja pa galvu, kad tu kā sapnī staigāji apkārt! Un ar cirvi!»

«Nemaz negribēju nonāvēties,» Bērtulis īsi atbildēja.

«Kam tad tas cirvis še guļ?»

«Es - es - Iev, man negribas stāstīt, ko ar viņu gribēju darīt.»

«Stāsti nu, stāsti!»

«Nu jā. Gribēju sev nocirst pirkstu,» Bērtulis čukstēja.

«Gribēji? Tu jau to esi izdarījis!» Ieva iesaucās, cirvi satvēruse. «Skaties šurp! Cirvis ir ar asinīm...»

«Bet es sev patiesi neesmu pirksta nocirtis,» Bērtulis sacīja nokaunējies, «ja netici, - skaties!»

Viņš abas rokas izvilka no kabatām un rādīja tās Ievai - patiesi visi desmit pirksti vēl bij veseli.

«Tad tu tak esi gribējis nonāvēties,» Ieva sacīja.

«Nudie ne, klausies, kā bij: atnācu šurp uz piejumi un gribēju sev nocirst pirkstu, lūk. šito,» -viņš satvēra ar kreisās rokas pirkstiem labās rokas rādāmo, - «bet kā to uzliku uz bluķa un pacēlu cirvi, tā man piepeši palika nelabi ap sirdi. Nolaidu cirvi, atpūtos drusciņ. Bet, tiklīdz kā cirvi no jauna pacēlu un domāju: «Nu gan par tiesu cirtīšu,» -tā man apmetās gluži dzeltens ap acīm, cirvis izkrita no rokas un krizdams ievainoja drusciņ labo kāju. Gribēju vai noģībt, jo nevaru skatīties asinīs, un tad tu pienāci... Ko tu gan teiktu, ja sev to pirkstu tiešām būtu nocirtis?»

Ieva noskurinājās.

«Vai tu mani labāk redzētu aizejam zaldātos vai ar nocirstu pirkstu?» Bērtulis vaicāja.

«Ej nu, Bērtul, kas tā par ērmotu runāšanu.»

«Nu atbildi tak!»

«Nu, ka nu man taisnība jāsaka, bez tā viena pirksta ubagot jau nu tev nebūtu jāiet. Tas pats Bērtulis tu būtu ar deviņiem pirkstiem, kas tagad esi ar desmit.»

«Tā! Nu tad: še audekla lupata, un tur ir cirvis - saņemies un nocērt tu man to pirkstu!»

Iztrūkusēs Ieva atkāpās soli atpakaļ.

«Negudrais!»

«To jau domāju, ka tu liegsies,» Bērtulis sacīja un nodūra galvu. «Tu manis tā nemīlē kā domāju. Ko tur var darīt tā nav tava vaina... Bet zaldātos jau nu neiešu, ja nevarēšu citādi no tiem glābties, tad ņemšu valgu un aizzmaugšu sev rīkli.»

Bērtulis runāja tik drūmi un noteikti, ka Ievai pārskrēja šaušalas pār miesu. Viņas uztrauktais prāts viņai vairs neļāva apķerties un sevi vaicāt, kur Bērtulis, kas nepaspēja sev nocirst pirksta, ņems spēku priekš nogalināšanās.

Ātri viņa satvēra cirvja kātu.

Bērtulis, kas arvien vēl galvu turēja nodurtu, nepamanīja, ko viņa darīja.

«Kā tad tu to pirkstu gribēji nocirst,» Ieva jautāja klusā balsī, gribēdama apslēpt tās trīcēšanu.

«Kā nu gribēju?... Tā,» Bērtulis mierīgi atbildējai, pielika labo roku. pie bluķa un rādāmo pirkstu uz tā un uzsita kreiso roku uz pirksta. «Nebūtu jau tev nemaz grūti.»

Zibeņa ātrumā Ieva pacēla cirvi un lika tam tikpat ātri ar lielu sparu atkal nokrist. Vājš, iedobjš klaudzējiens - cirvis bij dziļi ielīdis kokā, un uz kluča gulēja, nošķirts no rokas, Bērtuļa pirksts...

«Iev!» Bērtulis briesmīgās sāpēs iekliedzās un norāva roku no bluķa, tā ka papriekšu Ievai un tad viņam pašam tumša asins strāva iešāvās ģīmī. «Vai Dieviņ, - pirksts - vai - - asinis - palīdzi, glāb, - Ieviņ, puķīt, rozīt!» Viņš izrāva linu lupatu no kabatas un aptina to ātri ap brūci. «Nudie, nu ģībšu, nupat ģībšu - tak jel palīdzi nu, Iev, vai dzirdi!»

Bet Ievai pašai vajadzēja palīga. Gribēdama ģīmi noslaucīt, tā bij nokrāsojuse savas rokas sarkanas, un ar mirkli uz tām viņa bij saļumuse un noģībuse.

Skaļā balsī kliegdams, Bērtulis atstāja piejumi un skrēja uz istabu.

Bija nemīlīgs rudens laiks.

Sniegs ar lietu nāca lejā no melngani pelēkajām debesīm, un vējš reižu reizēm smagās piles svieda ar tādu sparu pret Sausnoru istabas logu rūtīm, ka tās dārdēja. Sētā viena ūdens peļķe stāvēja pie otras, lielās, baltās pērslas tajās krita un nozuda, tikai augstākās un sausākās vietās bij redzama plāna kārtiņa sniega.

Saimes istabā bij Jēkabs, Pēteris un kādi sievieši. Pirmais sēdēja bez darba pie loga, Pēteris vija valgu, un sievieši vērpa. Visi klusēja, un tikai ratiņu troksnis un ārā zemē krītošo lietus pilienu šļakstēšana bij dzirdami.

Šo klusumu, kas jau. labu laiku bij valdījis, katram ar savām domām nodarbojoties, pēdīgi Pēteris pārtrauca, dzirdoši nopūzdamies.

«Slikts laiks,» viņš tad sacīja, Jēkabu uzlūkodams. «Ja šitāds pastāvēs, tad ceļš aiziešanai būs vēl sliktāks nekā tad, kad braucām ložu vilkt.»

«Jā, es arī nupat par to domāju,» Jēkabs atbildēja. «Ja šitāds pastāv, tad lai mani kāds cits aizved uz Cēsīm. Divas reizes pa tik sliktu laiku tādu gabalu braukt - tas priekš tevis par daudz.»

«Tad jau nu gan būtu jāsmejas, ja es slikta laika bītos,» Pēteris runāja. «Nedomā, ka tādēļ, ka ar Bērtuli liedzos braukt uz dakteri, tevis negribu aizvest. Bērtuļam i bez manis vedēju ir diezgan, lai viņu vadā vien, kas to slimu pataisīja. Bet tevis jau citam nedošu, ko vest, lai nu laiks vai nezin cik slikts.»

Jēkabs uzlūkoja Pēteri pateicīgiem mirkļiem un izstiepa viņam roku pretī.

Pēteris nolika pakulu skapsnu pie malas, pacēlās, satvēra Jēkaba roku un nosēdās tam līdzās.

«Nerunā tādā balsī par Ievu, kā nupat darīji,» Jēkabs sacīja. «Viņa patiesi vairāk nožēlojama nekā sodāma. Nav tiesa, ka tā pate no sava prāta nocirtuse Bērtuļam pirkstu, lai gan Bērtulis tā stāsta un Cēsīs komisijas priekšā par to žēlojies. Viņš pats to gribējis un teicies pakārties, ja Ieva pēc viņa gribas nedarīšot. Ieva negrib ne ar vienu par šo lietu runāt, bet vakar tā man raudādama izstāstīja, kā viss noticis. Viņai būs daudz pārsmiešanas un daudz pārmetumu jāpanes, esi tu jel vienīgais, kas viņu aizstāv.»

Pēteris neatbildēja nekā, bet nosēdās atkal savā vecajā vietā un sāka no jauna vīt.

«Ja Bērtulis pats viņai licis nocirst to pirkstu, tad gan viņa izturēšanos nevaru saprast,» viņš sacīja.

«Es jau sen viņa izturēšanos nesaprotu,» Jēkabs atbildēja, nopūtās un skatījās ārā, kur lāstekas no jumta čurkstēdamas tecēja zemē.

Saimnieka istabas durvis atvērās, vecais Sausnors stāvēja tajās un sacīja, uz Jēkabu pagriezies: «Ienāc, dēls, drusku pie manis.»

Jēkabs iegāja saimnieka istabā.

Netālu no krāsns mūra saimniece sēdēja un vērpa. Pie loga uz galda gulēja atvērta maza grāmata, tai līdzās nauda.

«Apsēdīsimies,» saimnieks sacīja, un abi nosēdās pie galda.

«Laiks pienācis, kur tev jāaiziet. Aprēķināsimies nu.»

Jēkabs nodūra galvu. Lai gan viņam nekad nebij nācis prātā pūst un raudāt par aiziešanu, tad viņam tomēr, šķiršanās brīdi redzot tik tuvu pienākušu, ļoti grūti apmetās ap sirdi. Viņš klusēja.

«Tu nu trīs gadus un vienu vasaru pie manis esi nodzīvojis,» Sausnors, veltīgi atbildes nogaidījis, atkal turpināja, «esi pa šo laiku ļoti maz naudas patērējis, saki nu, - cik tev vēl nākas?»

«To jau nu tu pats labāk zināsi, krusttēv, cik man vēl nākas.»

«Nu saki vien tu ar; tu jau gan zini, ka man ar to rakstīšanu lāgā neveicas, varu būt pārmisījis. Pēc mana rēķina tev no manis vēl nākas simts un piecdesmit rubļu. Vai tā ir?»

«Tā jau nu ir, krusttēv,» Jēkabs atbildēja. «Bet no šitās naudas tev tak vēl kādi rubļi nāk atpakaļ.»