RŪDOLFS BLAUMANIS: STĀSTI UN NOVELES

Ārā pa tam Jēkabs bij atraisījis zirgu no slitas un ielicis Pētera lāpstu ragavās. Pamezdams ar roku, lai Pēteris sēstas uz vezuma, viņš sacīja:

«Vezums nav smags. Sēsties virsū.»

«Es labāk iešu kājām, Jēkab. Sēdot man būs salt.»

«Manis dēļ. Redz, tā iet, kad cilvēks neklausās! Va es tev šorīt netiku teicis, apvelcies manu kažociņu, mauc manus vecos zābakus kājās! Ja būtu klausījies, tad nebūtu bijis jāsildās ar Bērtuļa brandviņu.»

Viņš uzsauca zirgam, tas sāka iet, un lēniem soļiem Jēkabs un Pēteris gāja vezumam pakaļ. Abi klusēja.

Tikai kad viņi bij nonākuši mežā, starp kura kokiem nelielā tālumā māja bij redzama, zēns iesacījās:

«Man tev kas jāsaka... Tu man šodien atkal biji tāds labs draugs... Es tev arī vienmēr būšu labs draugs.»

Vecais Sausnoru tēvs papurināja savu sirmo galvu un skatījās kuplajā kļavā, zem kura tas sēdēja. Kļavs stāvēja Sausnoru sētas vidū, un no soliņa, kas zem tā atradās, varēja pārredzēt ne tikvien visas Sausnoru ēkas, bet arī labu daļu no viņu vasaras zaļumā mirdzošiem tīrumiem un gabaliņu ceļa, kas starp tiem locījās, sētā ietecēdams. Uz šo ceļu Sausnoru tēvs bij skatījies, pirms tas savas acis bij piegriezis kļavam.

Pa ceļu nāca Bērtulis. Viņš tuvojās lēnām mājai, un, lai gan tas rokā turēja krietnu paegles spieķi un uz tā pabieži atspiedās, tad tomēr šad un tad viņa galva bīstamā kārtā noliecās vai nu uz labo, vai kreiso grāvmalu. Cepure viņam bij noslīdējuse uz vienas auss mati sašļukuši pierē un kakla lakatiņš bij vaļā, tā ka kreklu varēja redzēt. Tāds viņš ienāca sētā. Cietākiem soļiem, nekā tas līdz šim bij gājis, viņš tuvojās Sausnorām un sacīja:

«Dievs palīdz, krusttēv!»

Sausnors pienācēja nebij licies redzot, bet arvien vēl skatījies kļavā. Tagad viņš pagrieza galvu un atbildēja īsi:

«Paldies!»

Vecais izvilka no svārku kabatas pīpi un sāka ap to rīkoties.

Bērtulis nostājās viņa priekšā un skatījās bridi uz viņa rokām ar tādu uzmanību, kā kad tas pirmo retai redzētu pīpi uztaisām. Tad viņš nosēdās Sausnoru tēvam līdzās uz sola.

«Par traki karsts laiks!» viņš dikti runāja, nosvieda cepuri zemē un noslaucīja nosvīdušo, kā ugunī degošo ģīmi ar svārku piedurkni. «Saule briesmīgi dedzina.»

«Un brandviņš arī,» Sausnors sausi piemetināja un vilka kuplus dūmu iz savas pīpes.

«Brandviņš. Ak tu laikam domā, krusttēv, ka šodien atkal esmu sadzēries? Nu jā, - lai nu ar paliek tava taisnība, esmu drusku iedzēries. Bet ko lai daru? Nudie, jānudie, krusttēv, novaru citādāk... Darba dienās vēl, vēl varu noturēties, tad, lūk, darbs man neļauj vaļas par to domāt, bet svētdienās, kad tāpat brīvā plažierēju apkārt, tad man no bēdām jāiet vai gala meklēt. Tad nelabas domas no visām pusēm man mācas virsū un ausīs skan bez mitēšanās kā zvans: «Tev rudenī jāiet zaldātos!» -kamēr to vairs nevaru izturēt, saģērbjos un aizeju.»

Sausnors drusku pabakstīja ar īkšķi pa pīpi. «Bet saki jel, Bērtuli,» viņš runāja, «kādēļ gan Jēkabs tā nebēdājās kā tu un neiet savu bēdu čarkas glāzē noslīcināt? Viņam jau tāpat rudenī jāiet zaldātos kā tev.»

«Tas? Ko nu par to, krusttēv! Vai tas drīkst naudas grasi par čarku vai pudeli alus izdot? Sēd uz savas naudas kā velns uz dvēseles. Un par ko lai viņš bēdājas? Ja viņam būs aiziešana, no kā tam būs jāšķiras? Vai no tēva vai no mātes? No rada? No drauga? No neviena. Turpretim man! Man aizejot jāatstāj tēvs, brālis, māsa un -un Ieva.»

«Nu, es domāju, tev nebūs grūti šķirties no tēva, brāļa un māsas, tu jau ar viņiem tikpat nevari satikt,» Sausnors sacīja. «Vienīgais, kas tev varbūt nāksies grūtāk, būs šķiršanās no brūtes.»

«Tā man nāksies briesmīgi grūti. Man Ievas briesmīgi būs žēl.» Bērtulis atspieda elkoņus uz ceļugaliem un zodu uz rokām un nopūtās dziļi.

«Traki, pavisam traki,» viņš tad turpināja. «Cik ilgi būs, kad būs jābrauc uz Cēsīm un jāķer bļodā... Nudie es nezinu, ko dotu, ja varētu no zaldātiem tikt vaļā!»

«Jā, tur nu nekas nelīdz,» Sausnoru tēvs sacīja, «jāiet vien ir.»

«Es jau arī nekā neteiktu un ietu, ja tik to karu nebūtu,» Bērtulis gaudās. «Labāk būtu par kaut kādu kenķi izaudzis nekā par šitik taisnu cilvēku. Šā gada algas, cik man tās vēl nākas, nežēlotu, ja man kāds kupri uz muguras varētu uzburt, - nudie nežēlotu.»

«Runā kā jau daždien sadzēries cilvēks!» Sausnors iesaucās pieceldamies. «Kaunies ar! Ej nu labāk izguli savu reibumu! Kurš cilvēks tad nu savu augumu zaldātu dēļ gribētu sabojāt! Zaldātus izdienēsi par pāri gadiem, kupris tev būtu jānēsā visu mūžu.» Viņš iebāza pīpi kabatā un iegāja istabā.

«Un tomēr dotu visu savu algu tam, kas man kupri uz muguras uzburtu,» Bērtulis, soļodams uz puišu klēti, pie sevis noņurdēja. Tur viņš novilka svētdienas drēbes un sasvieda tās bezrūpīgi mazā lādītē. Tad viņš aizgāja uz istabu, paēda pusdienu un apgūlās.

Stundas divas nogulējis, viņš atkal piecēlās, norāva no vadža, kas sienā virs gultas galvgala bij iedzīts, vienkāršu salmu cepuri, uzlika to galvā un izgāja ārā.

Sētā nebij neviena cilvēka. Miegainām acīm visapkārt noskatījies un brītiņu noklausījies, kā klētiņā veca sieviete pusdikti lasīja dziesmu grāmatā, Bērtulis nožāvājās gari, pacēla rokas pār galvu un izstaipīja tās, un tad slinkiem soļiem sāka iet pa olnīcu projām.

Viņš Ievu gribēja apmeklēt, kurai šodien bij ganu diena.

Ap lielo noru stāvošo koku ēnas metās garākas, un gaiss kļuva manāmi vēsāks un patīkamāks. Lopi, kas visu pēcpusdienu nemierīgi pa elkšņu krūmiem bij bizojuši, tagad plaši bij izdalījušies vispār norai, naigi plūkdami īso zāli. Bezdelīgas čirkstinādamas skraidīja ap tiem un ķēra mušas un dundurus, kas ir tagad vēl nemitējās tramdīt lopus.

Noras malā elkšņu krūma pavēnī sēdēja meita un puisis. Meita varēja būt gadus astoņpadsmit veca. Puisis bij vecāks par meitu, mazas, tumšas ūsiņas tam rotāja virslūpu, un viņa saulē apdegušais ģīmis bij glīts. Tas bij Jēkabs.

«Kur gan Pēteris paliek, ka vairs nemaz nerādās,» meita iesaucās, jautrās acis pār ganāmo pulku pārlaidusi un brīdi mežā noskatījusies. «Vai nu būs par daudz ogu pielasījies, vai nemaz. Uzsvelp tak drusciņ, Jēkab.»

«Gan jau nu atnāks i bez svilpšanas, lai nu vēl ogo vien,» Jēkabs atbildēja.

«Bet man gribas ēst. Launaga laiks jau sen pagājis.»

«Nu tad ēd! Ēd un mielo mani ar!»

«Ko un ar ko tad? Vakara cēlienam paņēmām tik vienu kulīti, vienu cibiņu un vienu maizes gabalu līdz, un viss tas ir pie Pētera.»

«Tad nu gan ķeza. Bet kam tu par to agrāk nerunāji? Var būt, ka es būtu varējis līdzēt. Palūko šitai kabatā, Iev.»

«Ujā, ujā, vai nu es pa citu kabatām drīkstu makšķerēt,» Ieva atteica.

«Kad tev to izbrīvē, tad jau nu makšķerē droši vien.»

Jēkabs pievirzījās Ievai tuvāki klāt, un šī iebāza roku viņa svārku kabatā.

«Tas jau pēpērkoks!» viņa iesaucās. «Jēkab, kur tu to ņēmi?»

«Kur? Nu aizvakar tak mums bij tirgus.»

«Ak tu viņu no tirgus esi uzglabājis? Un tu man viņu dod?»

«Ja tik tu viņu gribi saņemt vien.»

«Kādēļ tad ne?» Ieva runāja. «Paldies par kukuli. Jālūko tūliņ, kā smeķē.»

Viņa nokoda gabaliņu no pēpērkoka un ēda.

«Gards,» viņa sacīja. «Bet tev pašam arī no tā jāpalūko. Še!» Un viņa tuvināja Jēkaba mutei kūku, tās aizkosto gaļu pirkstos turēdama.