RŪDOLFS BLAUMANIS: STĀSTI UN NOVELES

«Bērnu nav mājā,» viņa sacīja klusām, piegājuse pie Andriksona.

«Nav?» šis iekliedzās. «Mani bērni! Mani bērni!»

«Kas tur ir?» barons prasīja, un kāds viņam lietu paskaidroja.

Barons pagāja nomaļus un pasauca Andriksonu.

«Jūsu bērni izputējuši, mīļo Andrikson?» viņš vaicāja.

«Jā, baronlielskungs,» saimnieks atbildēja, ar mokām savaldīdamies. «Šorīt viņi atnākuši šurp ogu lasīt. Un nu vēl nav mājā. Izdegušā izcirtumā vienumēr bij daudz ogu.»

«Jūs tak nedomāsiet... nē, Andrikson, nevajaga tūliņ to sliktāko domāt. Bērni būs vēl tepat mežā.»

«Bet tad tak viņus kāds būtu redzējis.»

«Tas tak nav vajadzīgs. Viņi var būt dziļāk noklīduši mežā... Cik veci jūsu bērni ir?»

«Vecākais nupat palika desmit.»

«Na, redziet. Desmit gadu. Zēns jau tad ir krietns vecis. Tas jau prot ugunij griezt ceļu. Nē, nē, apmierinieties vien, Andrikson. Bērniem nekas nebūs noticis.»

«Es to labprāt gribētu ticēt, bet... bet... vai cienīts baronlielskungs man neatļautu viņus iet meklēt? Es nevaru tāļāk strādāt, iekam nezinu, kur tie bērni palikuši.»

«Zināms, zināms, ejiet, ejiet un, ja gribiet, ņemiet vēl kādu cilvēku līdz,» barons laipni atbildēja.

«Nē, baronlielskungs, es viens pats...»

Andriksons iedeva Līzei savu lāpstu un aizgāja. Vienatnē ticis, viņš labprāt savu bērnu vārdus skaļi būtu izkliedzis mežā; bet viņš kaunējās, ka viņu racēji varētu sadzirdēt. Tātad viņš mēmās sāpēs maldījās apkārt, un, tikai tāļu projām ticis, viņš pusbalsī vienu reizi par otru izsaucās:

«Jānīt! Jānito! Kārlito! Kārlito!»

Bet veltīgi viņš gaidīja atsaucamies.

Pēc ilgas, baigas meklēšanas Andriksons griezās atpakaļ uz izcirtumu. Viņš satika cilvēkus, kuri steidzās uz dzēšanu, un prasīja ikkatram, vai varbūt divu bērnu neesot redzējis. Neviens par viņiem nekā nezināja stāstīt. Viņš dzirdēja lielu troksni tai pusē, kur grāvis tapa rakts un noģida no tā, ka jau daudz cilvēkiem vajadzēja būt sanākušiem. Tātad silu laikam gan izglābs. Bet kas viņam tagad vairs par to bij daļas!... Viņš gāja tāļāk un nokļuva pie garās, degošās līnijas, kas nemitoši virzījās uz priekšu. Viņš apgāja ap viņu apkārt un iegāja sila izdegušajā daļā. Apakšlūpu cieti iekodis zobos, plecus drusku sarāvis uz augšu, it kā no kaut kurienes būtu gaidāms kāds sitiens, Andriksons starp melnajiem stumburiem līda uz izcirtumu. Līdzīgi rūsganam, sarežģītam tīklam, apsvīlušie zari un zariņi izplētās virs viņa galvas. Saule taisījās uz rietēšanu, un silā šis tīklis radīja dīvainu krēslu. Savu zaļo apkārtni zaudējis, arī ezers izskatījās gluži svešs un savāds. Viņa zilganais vidus spīdēja vāji kā acs, kas nāvē sastinguse, malas bij drūmi melnas, ar rūsganiem laukumiem. Tapa klusāks un klusāks, un beigās Andriksonu apņēma kapsētas miers. Šur un tur vēl kāpa gaisā tievs dūmu pavediens, aizdegās vēl piepeši kāds neapsvilis kūlas kušķis vai avieksteņu zars, liesmu it kā pats no sevis radīdams, šad un tad arī atskanēja no tāļajiem strādniekiem pa neskaidram balsienam, bet tas darīja mieru un klusumu vēl jo vairāk sajūtamu. Kā zem sloga Andriksons vilkās uz priekšu. Izcirtuma malā viņš saļima un raudāja.

«Mirt! Mirt!...»

Saule norietēja, krēsla silā pieņēmās.

Andriksons pietrūkās. Vēl reizi uz māju, vēl reizi paskatīties, vai bērni nebij mājā!

Lēnām soļodams, viņš sasniedza Klaucēnus.

Viņa sieva tur sēdēja ceļmalā un paskatījās viņā stīvi. Ar tādiem pašiem mirkļiem viņš skatījās sievā. Tad viņa sāka kliegt.

«Beigti! Beigti!» viņa izsaucās. «Vai tu viņus atradi? Ak mani bērni, mani bērniņi, mani bērniņi!»

Saimnieks stāstīja, ka veltīgi esot izmeklējies.

«Tad es viņus atradīšu,» saimniece vaimanāja. «Es atrādīšu viņu sadegušos kauliņus. Ak mani bērniņi, mani dēliņi!»

Viņa iegāja mājā, kuru jau pilnīgi bij apkopuse, un izrīkoja ganu zēnu un meiteni, lai tie neietu gulēt jo viņi abi vien nu palika mājā. Tad viņi atstāja pagalmu un gāja pa krēslu projām, saimniece pa priekšu, saimnieks iepakaļ. Reizēm viņa ievaicājās, galvas nepagriezuse, pēc sila degšanas sīkumiem, bet, kā bij noprotams, tikai tādēļ, lai tos varētu vest sakarā ar nelaimi, kāda bērniem varbūt bij uzbrukuse. Pēdīgi viņa sacīja:

«Karstums viņus būs iedzinis ūdenī. Viņi būs noslīkuši!»

Nu viņa vairs nerunāja ne vārda un uzmeta, ceļmalā atrazdama tievu kārtiņu, to uz pleca. Andriksons ļāva viņai nest. Viņš jutās priekš tā par vāju. Viņam arī viss bij vienaldzīgi. Ja bērni bij beigti, tad bij tikpat daudz, vai tos atrada vai ne. Lai sieva meklē.

Ezera galā nokļuvis, Andriksons apstājās. Viņa ceļi nodrebēja, tumšo ūdeni ieraugot. Bet saimniece bez kavēšanās ezera dibenu līcī rūpīgi sāka pārmeklēt tik tāļu, cik tā ar atnesto kārti varēja aizsniegties. Lēnām viņa virzījās uz priekšu, lēnām, kā hipnotizēts saimnieks viņai sekoja. Viņš nedomāja un nezināja, kādēļ viņš to darīja, bet viņš to darīja.

Pēdīgi, pēc vairāku stundu ilgas meklēšanas, saimniece kaut ko neglītu izcēla iz ūdens. Andriksonam sāka reibt galva, un viņš manīja, ka viņam ģībonis tuvojas. Te sieva kārti atkal nolaida ūdenī un meklēja tāļāk.

Andriksons novērsās. Viņš te ilgāk nejaudāja noskatīties. Ne vārda nesacīdams, viņš aizvilkās projām. Kā piedzēries viņš staigāja starp melnajiem stumburiem. Dzelzs roka viņa sirdi likās sakampuse un to cietāk un cietāk spiežot. Kaut šī nežēlīgā roka viņu pavisam būtu nospieduse!... Viņš stenēja. Viņš nekā cita vairs nevarēja domāt kā tikai to vienu: «Pagalam, viss pagalam!»

Viņš gāja un gāja, apstājās, atspiedās pret kādu koku, lūkojās zemē un gāja no jauna. Pagalam, viss pagalam... Beidzot viņš atkal atradās uguns tuvumā. Izskatījās brīnišķi jauki, kā liesmas kokos šāvās augšā, kā zari aizdegās un neskaitāmas dzirksteles mirdzēdamas nolija uz visām pusēm zemē. Bij gluži tā, kā kad te notiktu lieliska uguņošana acīm par prieku un jautru baudījumu. Bet vai tad tā arī nebij? Vai tur tāļāk neklaigāja un nedziedāja jautri cilvēki? Andriksona uzmanība pamodās, viņš klausījās un sāka tad pa pusei neviļus troksnim tuvoties. Pēc brīža viņš nokļuva pie jaunizrakta grāvja, gar kuru pa jaunu, paplatu stigu sargi staigāja uz priekšu un atpakaļ. Tātad uguns bij ierobežota, sils glābts. Andriksons to domāja, bet viņš nesajuta pie tam ne mazākā prieka. Vai nebūtu bijis labāk, ja mežs būtu izdedzis un viņa mājas līdzi postā gājušas? Un līdz ar mājām viņa sieva, kas tur pie tā melnā ūdens līkājās, meklēja un zvejoja, un viņš pats arī - - vai nebūtu labāk, ja viņš pakārtos?...Tas varbūt bij tas labākais, bet viņam laika vēl bij diezgan to pārdomāt.

Viņš gribēja griezties atpakaļ, kad viens no sargiem viņu uzrunāja:

«Ē tu! Vai jau uz māju?»

Andriksonam nepatikās atbildēt, un viņš cieta klusu.

Bet vīrs kliedza no jauna:

«Vai jau uz māju ej?»

«Nē.» atbildēja Andriksons.

«No kurām mājām tu esi?» sargs jautāja laikam nodomā uzsākt sarunu.

«No Klaucēniem.»

«No Klaucēniem? Vai tu saimnieka neesi pamanījis?»

«Es pats tas esmu.»

«Tā, tā! Barons tevis meklē. Ek, ej tur uz to lielo ugunskuru.»

«Barons? Ko barons no manis grib?»

«Es nezinu. Viņam tur ir pāris bērnu.»

«Bērnu?! Mani bērni?»

«Tavi - es nezinu, kā.»