RŪDOLFS BLAUMANIS: STĀSTI UN NOVELES

«Dieva dēļ, nekliedz jel!» saimniece sacīja satrūkusēs. «Kas tev ir? Es gan visus sasaukšu. Vai nu viena egle mazāk apsvilst, tā tak viena alga. Ir jau grēks sacīt, bet tiesa ir - no šitādas nelaimes ceļas savs labums. Būs ļaudīm kāda pagale lētākas malkas. Atpūties nu, Jāni, ej nu atpūties!»

Viņa aizgāja saimei pakaļ, un Andriksons soļoja pa pagalmu apkārt kā durns. Viņš nolaidās uz sola istabas priekšā, piecēlās, nosēdās atkal, piecēlās no jauna un iegāja istabā. Tukši abi kambari! Tur istabas kaktā maza gultiņa - tukša! Ko viņš nebūtu devis, ja tajā tagad atrastos abi zēni! Baltās galviņas sabāzuši kopā, jaunākais rociņu satvēris dūrē ar īkšķīti uz iekšu... Saimnieks sāka drebēt... Nē, ak nē, - tās domas bij par briesmīgām!

Viņš izgrīļojās atkal ārā un pameta acis uz silu. Dūmu mākonis bij audzis. Kur gan viņa cilvēki kavējās! Ak Dievs, glābšana novilcinājās, - tā jau novilcināta!

Beidzot visa saime bij kopā, sameklēja lāpstas un cirvjus un visi devās, saimnieka pastāvīgi skubināti, uz silu. Saimniece viena pate palika mājā.

«Kad bērnus satiekat, sakāt, lai tie neviena acumirkļa ilgāk nekavējas mežā, - vai dzirdiet? Vai dzirdi, Jāni!» viņa viņiem nosauca pakaļ.

Pa tam uguns lieliski bij izplatījusēs. Tā bij pār visu ezera līci izplētusēs, ezera stūrus apņēmuse un ēdās tagad, divos zaros dalīta, tāļāk. Pilnīgā nesapratnē Andriksons ar saviem sešiem cjilvēkiem stāvēja deguma malā. Ko viņiem ar tām lāpstām un tiem cirvjiem bij iesākt! Liesmas augsti gaisā lēkāja no galotnes uz galotni, zemē dega sūna un lauza. Vai lai viņi nocirta pāri koku? Vai lai izraka kādas asis garu grāvi? Tas būtu bijis smieklīgi. Bet darīt tak kaut ko vajadzēja. Un kur bija bērni?

«Steidzies uz muižu, Pēter, un paziņo, ka deg,» Andriksons pavēlēja saņemdamies. «Diezin vai viņi to nelaimi šodien citādi jel maz pamanīs. Mēs citi meklēsim bērnus.»

«Bērnus meklēt? Bet bērni jau sen būs mājā.»

«Ja viņi uz māju būtu aizgājuši, tad mēs tos būtu satikuši. Meklēsim vien.»

Neviens vairāk nerunāja pretim, jo bērnus tiešām ceļā bij vajadzējis sastapt, ja tie ar sevišķu līkumu uz māju nebij gājuši. «Bet kur tos meklēt? Ja tie dziļāk silā bij ieskrējuši, tad viņi bij drošībā, uguns viņiem nevarēja aizsteigties priekšā. Bet ja viņi līcī no liesmām bij tapuši aplenkti?»

Šīs briesmīgās domas visiem likās iešāvušās galvās, jo visi kā uz klusu pavēli piegriezās ezera līčam. Andriksona ģīmis tapa pelēks kā zeme. Tā tas varēja būt noticis! Citiem arī iekrita prātā, ka tas varēja būt noticis! Ja viens no viņiem kaut ko būtu iebildis pretim vai pasmējies, tad viņš to būtu sarājis, bet tomēr vēl cerējis, jo cerība smejas sev spirgtumu pat iz tukšākā mierināšanas vārda, bet nu viņam tā bij, it kā viņa kājai katru acumirkli būtu jāpieduras pie savu zēnu sagruzdušiem kauliem.

Ar apspiestu vaidu viņš iesāka meklēt. Puiši un meitas izvairījās apdomīgi no vietām, kuras vēl kupeja, Andriksons turpretim nevēroja, kur viņš gāja. Viņš nozuda starp apdegušiem kokiem un atradās drīzi ezera malā. Puikas no svelmes varbūt līdz ūdeņam bij atdzīti - varbūt iedzīti ūdenī, jo vietām pat meldri bij apsviluši. Viņš raudzījās ūdenī, viņš apstaigāja visu ezermalu, līci -nekā! Viņš atstāja atkal ezeru un griezās atpakaļ uz saviem ļaudīm, kuri kārtīgi gar izcirtumu bij izdalījušies un meklēdami tuvojās līčam. Pēdīgi arī viņi ezermalu bij sasnieguši, no bērniem ne vēsts neatraduši.

«Viņi tak būs aizgājuši uz māju,» sacīja kāda meita. «Tik lieli puikas... Es nemaz nesaprotu... būtu jau arī bijis gluži brīnums, ja viņi nebūtu varējuši glābties.»

«Tad ej, Līz, uz māju un palūko, vai viņi tur ir, un nāc atpakaļ ar ziņu,» saimnieks sacīja. «Ej, ej.»

Meita aizgāja, un tie citi prasīja: «Kas nu būtu darāms?»

«Es nezinu,» Andriksons atbildēja noguris. «Meklējiet. Dzēsiet. Meklējiet tak vēl...»

«Ak saimniek, bērni droši vien būs mājā. Nudie. Tu mūs gluži par velti sabiedēji.»

«Vai tu tā domā? Nu jā. Lai Dievs dod! Lai Dievs dod... Nez vai viss mežs izdegs?»

«Kas to var zināt! Ja uguns tā trako un cilvēki nenāk, un vētra saceļas... vējš jau pūš.»

«Iesim, iesim,» sacīja Andriksons. «Jālūko dzēst. Darīsim, ko spēsim.»

Viņi atstāja ezeru un uzsāka lielu gabalu lejpus deguma rakt grāvi. Vēl necik tāļu netikuši, viņi izdzirda tālumā kliedzam un saucam. Racēji atsaucās, un troksnis tuvojās. Ieradās mežkungs ar pulku muižas ļaužu. Ātri uguns gaitas žiglumu apsvēris, viņš visus ieveda vēl dziļāk silā un nu norādīja rokamo grāvi un cērtamos kokus. Viņš pats tad atkal aizsteidzās projām, lai ar līdzatvestās ugunssprices palīdzību meža otrā pusē uguni apkarotu.

«Kur barons pats?» Andriksona otra kalpone prasīja kādam muižas puišam.

«Viņš vēl palika ziņotājus rīkojam, uz kurieni tiem jājāj. Visu pagastu vēl šovakar grib sasaukt palīgā. Viņš drīzi būs te.»

Pēc neliela brīža nāca vēsts no mežkunga, lai viņam divi spēcīgi cilvēki nākot palīgā, zirgs ar ugunssprici pa meža biezumiem nevarot tikt cauri, tā esot no cilvēkiem jāvelk.

«Es iešu,» sacīja Andriksons. «Kas vēl nāks?» Viņš skatījās apkārt, un, nevarēdams neviena spēcīgāka ieraudzīt par savu puisi Pēteri, viņš tam pamāja, un abi aizgāja.

Bet arī ar cilvēka spēku bij ļoti grūti sprici virzīt tāļāk. Zemē gulēja tik daudz sausu zaru un kritumu, koki vietām stāvēja tik biezos pūļos, ka beidzot bij jāatmet domas ar sprices palīdzību kaut ko izdarīt. Taisni kad mežkungs pavēlēja, lai vairs veltīgi nenopūloties, barons piejāja. Viņš redzēja, ka cilvēki bij vēl gluži slābani no vilkšanas, un ieraudzīja līdzās mežkungam Andriksonu ar sviedrainu, gandrīz pārvērstu ģīmi. Visas dusmas pret viņu bij piepeši kā pūstin aizpūstas.

«Ā Andriksons,» viņš iesaucās un nolēca no zirga, «un tik uzcītīgs. Pateicos, Andrikson, par ziņojumu. Tas no jums bij teicami. Tas bij teicami. Paldievs.» Un ātriem soļiem barons piegāja pie saimnieka, satvēra viņa nomelnoto roku un spieda to.

«Baronlielskungs... baronlielskungs,» Andriksons stomījās, «es darīju... es darīju... kas... man...»

«Es to neaizmirsīšu, Andrikson. Bet atpūšaties taču. Liekas, jūs par daudz esiet strādājis.»

«Ak, es nemaz neesmu piekusis, baronlielskungs, itin nemaz...»

«Na, na, na, nelielāties.»

Mežkungs tagad paziņoja, ka ar sprici nekas neesot izdarāms un ka otrā pusē mežam topot rakts grāvis.

Tad lai tur ejot palīgā, barons noteica, un Andriksons aizgāja atpakaļ un raka ar tādu sparu, it kā viņa dzīvība no šī grāvja garuma atkarātos. Par brītiņu pienāca arī barons ar mežkungu.

«Deguma smaka te jau daudz stiprāka nekā pirmiņ, barona kungs,» sacīja mežkungs. «Mēs maz ko panāksim. Sarkanai hijēnei pārāk veiklas kājas.»

«Mēs dabūsim drīzi palīgus, ziņotāji tagad jau vairāk māju būs izziņojuši,» barons atbildēja un skatījās koku galotnēs. Viņš bij bāls, un viņa smalkās lūpas raustījās nervozi.

Tad viņš piegriezās strādniekiem, gribēdams tos vēl uz dūšīgāku strādāšanu pamudināt. Te viņš ieraudzīja, ka vecs vīrs slābani uz savas lāpstas bij atspiedies. Barons piegāja pie viņa, paņēma lāpstu, pateica vecajam pāris laipnu vārdu un pats uzsāka rakt.

Tas ļaudīm iedeva jaunu sparu. Tikai Andriksons it kā atlaidās. Viņš skatījās ar lielu nepacietību uz to pusi, no kurienes Līzei vajadzēja pienākt, un neredzēja vairs nemaz, kurp viņš ar savu lāpstu dūra. Pēdīgi Līze parādījās starp kokiem. Viņa izskatījās sakarsuse un apjukuse.