RŪDOLFS BLAUMANIS - STĀSTI UN NOVELES

«Nāk atpakaļ? Par ko?»

«Ak krusttēv, tu jau nu gan zini. Par tām trim rūtīm, kuras vasarā izsitu istabas logam, dašķes no istabas augšas zemē laizdams, un par tām divām dienām, kuras nokavēju Salmiņu Jāņa kāzās.»

Sausnors atmeta ar roku.

«Ko nu, dēls, nerunā nu par tādiem niekiem, tie man sen aizmirsušies... Še labāk pārskaiti, vai te ir simts un piecdesmit.» Pie šiem vārdiem viņš uz galda gulošo naudu paņēma un nolika to Jēkabam priekšā.

Bet Jēkabs naudas neņēma un nepārskaitīja.

«Lai nu paliek i neskaitīta,» viņš sacīja. «Visas tikpat līdz neņemšu.»

«Ņem līdz, cik tu domā, ka būs vajadzīgs. Bet pārskaitīt tu viņu tomēr vari. Nauda grib, lai skaita... Kam tad tu to pārējo esi nodomājis atstāt?»

«Es ,viņu krusttēv, tev pašam gribēju atstāt,» Jēkabs atbildēja. «Es rakstīšu Pēteram, kad man naudu vajadzēs. Viņš norakstīs atbildi, un tu būsi tik labs un uzliksi to ar naudu uz pasta.»

«Ja jau nu tu man savu bagātību gribi uzticēt, - labprāt to izdarīšu.»

«Paldies, krusttēv, paldies.»

«Ko nu, dēls, ko nu! Bet, kad Pēteris no šejienes aiziet citur dzīvot -»

«Tad viņam katru reizi uz tevi jāatnāk, kad pēc naudas rakstu. Bet viņš jau no Sausnorām negrib iziet, ja tik tu viņu paturi vien.»

Sausnors pasmīnēja.

«Ko nu par nepaturēšanu, Pēteris ir lāga puika, esmu ar viņu ļoti mierā. Bet es neesmu viens no tiem kas tās lielās algas dod, un es pazīstu puišu dabu: pasola viņam kāds cits saimnieks kādu rubli vairāk nekā vecais - viņš aiziet.»

«Ir jau tiesa. Bet Pēteris šitāds tekulis nebūs, krusttēv... Bet tev gan man kas jāapsola, krusttēv.»

«Nu kas tad?»

«Ka tu Pēteri tā pat mācīsi un, kur vajadzīgs, pierāsi, kā mani esi mācījis un rājis. Viņa veči jau man vien par viņu bēdā.»

«Ja jau nu viņš gribēs klausīt vien, slikta jau viņam nemācīšu,» saimnieks sacīja.

«Par to nebēdā, krusttēv. Ak krusttēv, vai es tagad tas cilvēks būtu, kas esmu, ja nebūtu tevī klausījies?»

«Man prieks, ka esi atzinis, ka tavu labu esmu gribējis,» Sausnors atteica. «Esmu lūkojis tev būt labs saimnieks, jo tu man esi bijis ļoti labs puisis. Lai Dievs tev palīdz uz priekšu!»

«Ak krusttēv, kā lai tev pateicos par visu to labo, ko tu man šos gadus parādījis!» Jēkabs kustināts izsaucās un piecēlās. «Nemūžam gan to neaizmirsīšu!»

Saimniece apturēja ratiņu.

«Jā, no savas puses es jau tev arī nekā cita nevaru vēlēt kā tikai labu vien,» viņa runāja. «Tiku jau vienādiņ krusttēvam teikuse: otra tik paklausīga puiša kā Jēkaba mums vēl nav bijis... Neslinkoji jau vis tā kā Bērtulis... Lai Dievs tev palīdz sveikam un veselam izdienēt zaldātus un sveikam un veselam pārnākt mājā!» Viņa gribēja atkal uzsākt vērpt, bet asaras tai sāka plūst no acīm, tā aizsedza ģīmi un raudāja.

Jēkabs gribēja viņai atbildēt bet rīkle tam bij kā aizžņaugta. Šo abu veco mīlestība, kuriem bez izprecētas meitas citu bērnu nebij, viņu tā kustināja un viņā sacēla tik lielas žēlabas pēc tiem, ka viņš nolaidās atpakaļ krēslā, nodūra galvu un sāka šņukstēt.

«Jūs esat par daudz, par daudz labi pret mani,» viņš sacīja.

Tad brītiņu neviens nekā neteica, istabā tikai pulksteņa tikšķēšana un apspiesta šņukstēšana vien bij dzirdama.

«Saņemies!» Sausnors sacīja, piecēlās un piegāja pie Jēkaba. «Saņemies!» Viņš tam uzsita viegli uz pleca. «Šķirties ir grūti, kad atkal redzēsimies, tad priecāsimies.»

Jēkabs noslaucīja acis un piecēlās.

«Tad mūsu noruna paliek spēkā,» viņš sacīja un griezās uz durvju pusi.

«Pagaidi vēl drusciņ,» Sausnors runāja, pacēla uz galda gulošo grāmatiņu un paņēma no grāmatiņas apakšas piecrubļu gabalu. «Še ņem to, dēls, ceļa naudai,» viņš pielika, Jēkabam naudas gabalu sniegdams, «labprāt tev būtu vairāk devis, bet tu jau gan pats zini, kādi man tagad tie gadi.»

Jēkabs saņēma naudu un nobučoja devēja roku.

«Sirsnīgi pateicos, krusttēv!» viņš sacīja. Un, līdzīgā vīzē saimniecei pateicies, viņš izgāja no istabas.

Saimniece nopūtās dziļi.

«Nudie, man tā vien ir ap sirdi, kā kad manas pašas bērnam būtu jāaiziet,» viņa norunāja un sāka atkal vērpt.

«Jā, man arī nav savādāk,» saimnieks atteica, paņēma naudu un grāmatiņu, gribēdams tās ielikt atpakaļ skapī.

«Vai tu jau grāmatiņu gribi nolikt?» saimniece vaicāja. «Ak, paskaties jel, - cik daudz naudas Ievai vēl nākas?»

«Kas tad bij?»

«Viņa man viendien prasīja, cik šai vēl esot iekšā, domāju ka tā grib ko pirkt.»

«Šogad lai tā visas pirkšanas domas met pie malas,» vīrs sacīja, «zinu, grāmatiņā neskatījies, cik viņa jau izņēmuse. Ievai nenākas par šo gadu vairs ne graša.»

«Ko? Ne graša? Kādām vajadzībām tad viņa to naudu jau izņēmuse?»

«Jā, to es arī īsti nemāku teikt. Bet man liekas, ka ar viņas naudu Bērtulis ārstē savu pirkstu.»

«Vai tā!» saimniece iesaucās. «Jā, jā, tā gan var būt! Ak tu tavu neapdomīgu meitenu! Aiz to tad šis vai ik pārdienas brauc uz dakteri. Kas tad nu nebraukt, kad otrs maksā... Kad man tas agrāk būtu iekritis prātā, es tak nebūtu noliegusēs, ka tu Ievai dod naudu, lai tā to Bērtuļam atgrūž. Nudie ne!... Nu tas, caur viņu ticis vaļā no zaldātiem, caur viņu arī tiks vesels, un kas būs tas lielais paldies par visu to! Vēl nav liels, ka viņš Ievas neatstāj! Gan redzēsi! Es pazīstu Bērtuli.»

«Es ar,» saimnieks atteica un ieslēdza grāmatiņu un naudu skapī. «Bet ko tur lai dara? Tā jau skaisti puiši meitu prātus māk apmānīt.»

Dienu pēc tam, kad Pēteris Jēkabu bij aizvedis uz Cēsīm, Sausnors iesauca Bērtuli savā istabā.

«Vienu vasaras puisi vakar atlaidu, jāatlaiž šodien arī otrs; sarēķināsimies, Bērtul,» viņš sacīja.

Bērtulis apsēdās uz krāsns mūra.

«Mans dienests jau nu gan ir beidzies,» viņš runāja, slimo roku veselajā ielikdams, «bet tā sarēķināšanās, tā jau nu vēl varēja i palikt. Vai tad nu man vairs liels kas nākas!»

«Daudz vai maz, cik tev nākas, tik man tev tak jāizmaksā vien būs. Tādēļ sarēķināsimies vien labāk tūliņ.»

«Nu jā, jā, varam to arī tūliņ izdarīt, kad tu gribi.»

«Cik tad tev vēl nākas?»

«Tūliņ teikšu,» Bērtulis atbildēja, iebāza kreiso roku svārku krūšu kabatā un izvilka no tās mazu grāmatiņu ar noplīsušiem vākiem. Uz priekšu un atpakaļ pa to šķirstījis un labu brīdi paklusu rēķinājis un saskaitījis viņš pēdīgi puskaunīgi sacīja: «Kā liekas, tad man tik seši rubļi vien vairs pie tevis ir iekšā.»

«Seši?» Sausnors sacīja un smīnēja.

«Vai tad vēl mazāk?» Bērtulis iesaucās. «Tad man saskaitot laikam būs misējies. Pag, pag, saskaitīšu izņemto naudu vēlreiz.» Viņš atvēra no jauna grāmatiņu un sāka atkal pa to šķirstīt.

«Nezin vai būs misējies,» Sausnors lēnām turpināja. «Arī manā grāmatiņā stāv, ka tev seši rubļi vien vairs nākas, bet tur stāv arī vēl viens mazs rēķins, kura laikam tavā grāmatiņā trūkst: rēķins par nokavētām dienām.»

«Par nokavētām dienām? Vai tad man par tām arī būs jāsamaksā, krusttēv?»

«Citādi jau nu laikam gan nepāries,» Sausnors tādā pašā lēnā, mierīgā balsī atbildēja. «Tu man nekā nedāvini, es tev nekā nevaru dāvināt... No tiem sešiem rubļiem vēl iet nost četrdesmit kapeiku par divām attirgsdienu pusdienām lielā darba laikā; divi rubļi par to nedēļu, ko tu bez darba nodzīvoji pēc tam, kad tev pirksts bij nocirsts; divi rubļi par laiku un par zirgu, ko tu nonīcināji un nobraukāji ap dakteriem, palīdzības meklēdams, un pēdīgi - trīs kapeikas par vienu mazu bļodiņu, kuru tu, kā krustmāte uzdeva, vasarā esot saplēsis. Tas būtu kopā četri rubļi un četrdesmit trīs kapeikas un tātad tev pavisam vairs nākas viens rublis ar piecdesmit septiņām kapeikām...»