RŪDOLFS BLAUMANIS - STĀSTI UN NOVELES

Bērtulis sēdēja uz krāsns mūra, kā uz mutes sists.

«Tik viens rublis ar piecdesmit septiņām kapeikām vien,» viņš pēdīgi it kā sabijies atkārtoja, «un i to triju kapeiku par to māla lausku tu man neatlaidīsi?»

«Nē, tā ir krustmātes nauda.»

Pār Bērtuļa vaigiem pārskrēja gandrīz nemanāms sārtums.

«Nu kad ne, ne,» viņš runāja ar liekuļotu vienaldzību, «lai tad nu arī paliek. Ubagot jau to triju kapeiku dēļ neiešu.»

«Un es no tām netikšu bagāts. Bet kārtības visur vajaga. Tā ir tā lieta.»

Sausnors paņēma uz galda gulošo zīmuli un pārvilka ar to resnu strīpu savā grāmatiņā pār lapas pusi, kuras virsgalā stāvēja Bērtuļa vārds. Tad viņš piegāja pie skapja un izņēma no tā naudu.

«Še ir tava nauda,» viņš tad sacīja un uzlika to uz galda stūra. «Nāc ņem.»

Bērtulis piecēlās, piegāja pie galda, saņēma naudu saujā un iebāza to neskaitītu bikšu kabatā. «Tātad nu mēs esam skaidrībā?»

«Nu mēs esam skaidrībā. Nu tu, ja gribi, vari iet.»

Saimnieks atkal nosēdās pie galda un sāka acīm redzot bez nekāda iemesla pa savu grāmatiņu lēnām uz priekšu un atpakaļ šķirstīt.

Bet Bērtulis negāja. Brīdi galda galā klusēdams nostāvējis tas sacīja:

«Kad jau nu mēs tagad esam iesākuši runāt par šitādām lietām, tad es tev vēl kaut ko gribēju lūgt, krusttēv.»

Sausnors pacēla galvu.

«Ko tu gribēji lūgt?»

«Nu, tu jau nu gan zināsi. Pavasarī netiku piederējis ziemai rūmes - domāju, ka būs jāaiziet zaldātos. Bet, tā kā nu nebij jāaiziet, tad man vajaga vietas kur ziemu piemesties. Tu tak man, krusttēv, par ziemu dosi rūmi?»

Saimnieks aizvāza grāmatiņu, noglāstīja pāri reižu ar roku zodu un tad atkārtoja lēnām:

«Par ziemu rūmi?... Nē, Bērtul, to gan tev nevaru apsolīt.»

«Nevari?» Bērtulis pārsteigts iejautājās. «Kādēļ tad nevari, krusttēv? Lielā istaba tak diezgan liela, un es jau to rūmi arī par velti negribu: iztīrīšu tev par to kādu birkavu linu.»

«Labi jau nu tas būtu,» saimnieks atteica, «bet, ko nevaru, to nevaru. Šoziem krustmāte teicās daudz aust; kad es tevi paturu, tad stellēm nebūtu rūmes.»

«Un tad man tīšu prātu būs jāiet citur rūmes meklēt? To gan no tevis nebūtu domājis, krusttēv, ka tu tik ciets būsi.»

Sausnors paraustīja plecus.

«Domā, ko gribi,» viņš runāja, «bet citādi nevaru.»

«Kad nevari, nevari,» Bērtulis sapīcis atkārtoja un gāja uz durvīm.

Lai gan dievkalpošana jau sen bija pabeigta un lielākā daļa baznīcēnu jau aizgājuši projām, tad tomēr baznīcas krogā vēl atradās labs skaits vīru un puišu, kuri gan pie garās stoikas, gan pie maziem galdiņiem sēdēja un dzēra, gan atkal tērzēdami staigāja no kroga viena gala uz otru. Zili tabakas dūmi pildīja visas telpas un paklusa runāšana un pudeļu un glāžu skanēšana tiklab lielajā kroga istabā, kā arī mazajā blakus istabiņā sacēla neskaidru troksni.

«Ē Zariņ, vēl sešas pudeles bairīša!» kāda balss sauca iz šīs istabiņas tik dikti, ka runātāji apklusa un klausījās. «Bet labas! Velns zina, jo saldāki tavi smaidi, jo skābāks top tavs alus! Sešas pudeles bairīša un pusstopu sūrā!»

«Zivtiņu Bērtulis!» kāds kroga istabā sacīja, un, kamēr pārtrauktās sarunas atkal uzsākās, krodzenieks pasteidzās izpildīt viesa vēlēšanos un ienesa kāroto alu un šņabi blakus istabā, kur viņš tos diviem puišiem priekšā nolika uz galda.

Bērtulis nostūma uz galda stāvošo brandvīna glāzīti pie malas un pielēja alus glāzi ar brandvīnu. Tad viņš pagriezās uz citiem istabā stāvošiem puišiem.

«Ē kungi,» viņš sacīja, «kas grib dzert uz mana drauga Kājauta veselībām? Un uz viņa brūtes veselībām, kas šodien ar viņu tika uzsaukta?»

Trīs četri puiši nosēdās Bērtuļam un Kājautam līdzās pie galda.

Bērtulis pacēla lielo brandvīna glāzi, iedzēra krietnu malku un deva glāzi tālāk. Puiši dzēra, izsaukdami brūtei ar brūtganu augstas laimes. Bērtuļa sārtie vaigi metās vēl sarkanāki. Un tad Kājauts pirka, un troksnis ap galdu kļuva lielāks.

«Ē, kā dzer tie, kam nauda,» Bērtulis izsaucās, kas šad un tad jau bij izmetis kādu lielīgu vārdu, un pagriezās uz netāļu stāvošu galdiņu, pie kura divi puiši pie pudeles alus sēdēja. «Bet ko tad jūs? Sūcat kā odi no vienas pudeles pa pus dienai! Nākat šurp un iedzerat krietnu malku! Nāc, Pēterīt, vecais draugs, nāc iedzer un pārstāsti, kā manam vecam saimniekam, Sausnoru večam, klājas.»

«Dzer vien pats,» Pēteris atbildēja, «un gādā, ka tev visgarām netrūkst. Tava bagātība tikpat ātri var pārvērsties nabadzībā kā Sausnoru krusttēvs Sausnoru vecī.»

«Vai tu redzēji!» Kājauts iesaucās un pieliecās pie Bērtuļa auss: «Taisi joku un prasi par savu veco brūti, Bērtul.»

Bērtulis pamāja ar galvu, pacēla alus glāzi, izdzēra to līdz pusei, pasmīnēja un sacīja:

«Nu, ka negribi pārstāstīt, kā manam vecajam saimniekam klājas, tad tu jel man pastāstīsi, kā manai vecai brūtei iet. Dzirdēju, ka tā no Jurģiem par nedēļu tikuse no cietuma vaļā - nabadzīte, laikam gan tur dikti pārvērtusēs?»

«Paldies Dievam, jā,» Pēteris atbildēja, «viņa tagad teic Dievu, ka tas viņu no tevis atpestījis. Agrāk tā lūdza Dievu, lai tas viņu ar tevi savieno.»

«Un ko viņa saka par to, ka Bērtulis tai izgādājis cietumu? Laikam arī pateic Dievam?» Kājauts ņirgājās.

«Zināms. Par katru pārmācību Dievam jāpateic,» Pētera biedris piebilda.

«Dievbijīgi cilvēki!» Bērtulis zobojās. «Un jūs laikam atkal pateicat Dievam, ka nu jūs ar viņu varat precēties. Tādā vīzē Dievs pateicību no Sausnorām vien nevarēs veikt saņemt pretī.»

«Ko tu teici!» Pētera biedris iesaucās un pacēlās. «Vai tev kauns arī ir, tā par nabaga meitu runājot, kas tevis dēļ tik daudz cietuse!»

Bērtulis pasmējās īsi.

«Man ir gan kauns, ka tāds meitietis bijis mana brūte, kas ar cirvi tikpat veicīgi prot apieties kā kāds bende,» viņš sacīja.

«Ak par to tev tagad ir kauns,» Pēteris sacīja. «Bet kur tu toreiz biji ar savu kaunu, kad Ievai lūdzi, lai cērt?»

«Es lūdzis? Lai nu viens cilvēks paklausās! Ko šai gan tiesas priekšā citu bij teikt kā to, es pats viņai licis to pirkstu nocirst.»

«Jā, ko viņai citu bij teikt kā patiesību,» Pētera biedris sacīja. «Ja viņa būtu zinājuse, ka tu pats viņu apsūdzēsi, tad jau nu tava lūguma bez lieceniekiem nebūtu izpildījuse.»

«Tiesa gan,» Pēteris apstiprināja. «Kas to būtu domājis, ka tik lielai mīlestībai tik nejauka neģēlība stāsies pretī.»

«Pēter!» Bērtulis iesaucās un atstūma glāzi pie malas. «Sargi savu mēli! Diezgan nu mierīgi esmu noklausījies tavā muldēšanā.»

«Un es tavā,» Pēteris atbildēja un piecēlās. «Vai tu domā, ka man no taviem deviņiem pirkstiem bail? Nāc tik šurp!»

Viņš tuvojās Bērtuļam.

Bērtulis vilcinājās. Vai viņam ar garo un spēcīgo, lai gan par viņu daudz jaunāko puisi bij iesākt plūkties?

«Kraun viņam par ausi,» Kājauts Bērtuļam iečukstēja ausī, «mēs tev palīdzēsim.»

Bērtulis piecēlās un atvēzēja roku.

«Vai zini, ka likšu!»

«Licējs!» Pēteris iesaucās, satvēra atvēzēto roku, apkampa ar kreiso Bērtuli un iespieda to atpakaļ krēslā, un sakratīja to brangi. «Nu kam tad tu nu liksi!»

«Kājaut, palīdzi!» Bērtulis dvesa un ķepuroja ar kājām, tās piegrūzdams pie galda, tā ka pudeles un glāzes sāka dancot un viena pudele nokrita zemē un saplīsa.