RŪDOLFS BLAUMANIS - STĀSTI UN NOVELES

Viņa pacēla vēstuli, gribēdama to vēlreiz lasīt. Bet te ārā dzirdēja soļus, kas klētiņai tuvojās. Ātri viņa piecēlās, piegāja pie lādes un ieslēdza tajā vēstuli.

Klētiņas durvīs Ieva sastapās ar Pēteri.

«Dzirdēju no krusttēva,, tu esot vēstuli dabūjuse,» viņš sacīja. «No Jēkaba?»

«Jā, no Jēkaba.»

«Ko viņš labu raksta?»

«Nekā daudz. Raksta, ka esot manu vēstuli dabūjis, un sūrojas, ka tu viņam nerakstot. Labas dienas no Jēkaba.»

«Paldies. Man tagad nav vaļas, bet pēcāk tu man arī dosi to vēstuli, ko izlasīt.»

«Par ko ne, varēsi jau lasīt.»

Bet, kad Pēteris vēlāk no Ievas vēstuli gribēja dabūt, tad Ieva vairs nezināja, kur tā palikuse. Kopā ar Pēteri tā izmeklēja lādi līdz pašam dibenam, bet vēstule kā bija, tā palika nozuduse.

Bārdamies par sieviešu nekārtību, Pēteris nobeidza meklēšanu.

No tā laika, kamēr Jēkabs bij aizgājis zaldātos, ziema četras reizes Sausnoru laukus bij pārklājuse ar savu balto segu un četras reizes pavasara siltie vēji to bij aizpūtuši projām; tagad atkal no jauna pļavas, meži un tīrumi metās zaļi, jautri čirkstēdami, putni lidoja ap Sausnoru ēkām, kuras rīta saules zeltainie stari apspīdēja.

Sētavi pakāris plecos, saimnieks nupat taisījās atstāt pagalmu, kad istabas durvis atvērās un saimniece no istabas izlaida nelielu, gadus septiņpadsmit vecu meiteni. Vienā rokā tā turēja krūzi ar pienu, otrā rokā baltā drēbē ietītu maizes gabalu, uz kura atkal maza bļodiņa stāvēja.

«Krusttēv!» meitene iesaucās un palika stāvam.

«Kas ir, Ieviņ?» saimnieks vaicāja arī apstādamies.

«Kur viņš ecē?»

«Pēteris?»

«Jā, man viņam jānes brokasts; bet krustmāte nezina, kur tu viņu šorīt aizstellēji.»

«Viņš ecē pie Vilka šķūņa.»

«Pie Vilka šķūņa? Ak krusttēv, es nezinu, kur tas Vilka šķūnis ir?»

«Ak tā - tu jau vēl nezini, kā kuru Sausnoru tīrumu nosauc un kur katrs atrodams. Skaties tur: jumts, ko aiz tās bērzu birzītes var redzēt, ir Vilka šķūņa jumts. Tur Pēteris ecē. Ej vien te pa celiņu uz leju, gan tad viņu atradīsi.»

«Ak tur!» meitene sacīja. «To vietu jau zinu. Esam tur ar lielo Ievu pāri reižu bijušas zāļu plūkt.»

«Nu tad jau labi,» saimnieks sacīja un aizgāja.

Veikliem soļiem mazā Ieva devās pa apzīmēto ceļu uz leju. Viņas iesarkanā galvas lakatiņa stūri plivinājās rīta vējā, un viņas jautrās actiņas zibēja, gan tīrumu pa labai, gan pa kreisai rokai, gan aizaugušo kāju ceļu uzmanīgi uzlūkojot. Kā viņa tur mudīgi un priecīgi ar nešļavu devās uz priekšu, tā izskatījās gluži kā tēlojums iz pasakas «Sarkancepurīte». Nonākuse birztiņā, meitene acumirkli apstājās. Cik jauki te tagad bija! Cik patīkamu smaršu izplatīja bērzu tikko izplaukušās dzelteni zaļganās lapiņas, un cik mīlīgi te zaros paslēpto putniņu dziesmiņas izklausījās! Gandrīz negribot, meitenes lūpas atvērās, un, atkal uzsākdama iet, tā arī uzsāka dziedāt. Iesākumā tā dziedāja paklusā balsī pa vilcienam no dažādām dziesmām, bet, jo ilgāk viņa dziedāja, jo vairāk balss pieņēmās spēkā, līdz pēdīgi tā pilnā, mīkstā balsī uzsāka: «Kur tu augi, daiļa meita, kad es tevis neredzēju?»

Piepeši viņa apklusa.

Viņa bij izgājuse birzei caur un ieraudzīja tās malā, kur tīrums iesākās, Pēteri uz ecēšas sēdam un koku pavēnī zirgus atpūtinām. Sārtums sakāpa viņas ģīmītī, tikpat ātri nozuzdams, kā nācis.

«Labrīt!» viņa sacīja. «Nu vai brokastu arī gaidīji?»

Pēteris grieza savu ūsiņu, kas tā izskatījās, kā kad tā reizē ar Jurģos sētām auzām būtu uzdīguse, un uzlūkoja pienācēju zobojošiem mirkļiem.

«Esi jau gan neredzēti daiļa meita,» viņš tad sacīja, sveicinājuma neatņemdams. «It īpaši, kad to sarkano plagu esi aptinuse ap galvu. Brīnums, ka vēl tie zirgi netrūkstas.»

Mazā Ieva atkal notvīka.

«Redz, kā tu nu atkal manus vārdus pārgriez,» viņa sacīja pārmetošā balsī, uzlika krūzi un maizes aizsaini uz otras ecēšas un nosēdās pate uz trešās. «Vai es tā dziedāju, ka esmu neredzēti daiļa meita? Es tā dziedāju, kā dziesmā stāv. Bet tu manus vārdus vienādiņ pārgriez.»

«Tā? Es pārgriežu? Ar ko tad? Nazis man vēl kabatā.»

«Lūk, vai nu tu atkal stāvu nepārgriez manus vārdus? Vai kā tad lai saku? Pārgrozi, sagrozi?... Es gan nezinu, ko tev esmu padarījuse, ka tu mani katra vārda galā izzobo.»

«Katra vārda galā!» Pēteris izsaucās, kam acīm redzot patikās kaitināt mazo brokasta atnesēju. «Lai nu kāds paklausās šos lielos, saltos melos!»

«Ak - nemaz nemeloju. Ja saku, ka tu mani katra vārda galā izzobo, tad tas nozīmē, ka tu to dari ļoti bieži.»

«Ā! Tad tu tagad tā sāc runāt kā smalki ļaudis, kuru vārdi ne vien jādzird, bet arī jātulko, reizēm pat pavisam otrādi jāsaprot. Labi. Ja tu nu man vēl kādreiz pārmetīsi, ka tavus vārdus s t ā v u pārgriežu, tad tūliņ zināšu, ka tu saki, ka to daru s ē d ē d a m s.»

«Pēter!» mazā iesaucās balsī, no kuras varēja manīt, ka lietus vairs nebij tāļu, un piecēlās ātri no ecēšas. «Nu es aizeju!»

Bet no Ievas pēkšņās piecelšanās zirgs, uz kura ecēšas Pētera brokasts stāvēja, drusku pietrūkās, ecēša pakustējās uz priekšu, un krūze ar strebjamo apgāzās.

«Vai!» meitene sabijusēs iesaucās un ķēra pēc trauka, kas uz ecēšas malu sāka velties. «Nu strebjamais pagalam! Ko nu?»

Pēteris sāka smieties.

«Tā iet, kad mazam cilvēkam par daudz liela sirds! Laime, ka vēl pate krūze nesaplīsa!»

«lešu uz māju un atnesīšu tev citu strebjamo,» mazā sacīja.

«Ej nu, neniekojies! Vienu reizi es ar i bez strebjamā varu iztikt. Ko nu tādēļ tādu gabalu iesi. Bet dzert man gan gribas. Aizej tur uz to egli, pie tās ir maza aciņa, atnes man no tās ko nodzerties.»

Meitene aizgāja.

Zobgalīgi smīnēdams, Pēteris tai noskatījās pakaļ. Tad viņš izraisīja maizi un bļodiņu no drēbes un sāka ēst.

Pēteris ar laiku bij izaudzis par lielu un spēcīgu puisi. Viņa apaļie, vēja appūstie vaigi ziedēja veselības sārtumā. viņa lūpas bij sarkanas kā zemenes, un viss viņa glītais ģīmis, lai gan tikai ar pirmajiem, mīkstajiem bārdas matiem vien vēl apaudzis, izskatījās jau diezgan vīrišķs.

Kad viņš bij paēdis un pāri palikušo maizi zirgiem izdalījis, Ieviņa pienāca ar ūdens krūzi.

«Še,» viņa sacīja un pasniedza Pēteram trauku.

Pēteris saņēma to, atsēdās atkal uz ecēšas un dzēra.

«Un še vēl kas,» mazā runāja un turēja puišam mazu - kušķīti zilu pavasara puķīšu pretī. «Paosti. Viņām gan ļoti maz smaršas, bet tā to tiesu patīkama. Še!»

Pēteris pielika krūzi otru lāgu pie lūpām.

«Ak, ko tur,» viņš tad vienaldzīgi sacīja un atbīdīja meitenes roku atpakaļ, «es no smaršām nekā nezinu. Dod to kušķi labāk manam zirgam...»

Ne vārdiņa vairāk nerunājuse, meitene iesēja tukšo piena bļodiņu drēbē, paņēma krūzi un aizgāja.

Pēc brīža Pēteris mierīgi atkal uzsāka ecēt.

Izgājuse birzei caur, Ieviņa satika Ievu - lielo Ievu, kā viņu tagad sauca, lai to izšķirtu no mazās. Ievai bij zāļu deķis uz rokas, jautrā balsī tā uzrunāja mazo:

«Nu, griezies nu atpakaļ, iesim zālēs.»

«Ej vien viena pate,» Ieviņa īsi atbildēja un gribēja Ievai aiziet garām. Bet Ieva tās nelaida.

«Nu, nu,» viņa runāja, «kas tad tev noticis, ka man šitā atbildi? Vai pie Vilka šķūņa vilku būsi redzējuse, vai?»