RŪDOLFS BLAUMANIS - STĀSTI UN NOVELES

«Tā,» Ieva runāja, pavedienu noraudama un jautājuma neievērodama. «Un nu dod šurp roku.»

Pēteris uzlika kreiso uz Ievas krēpja.

Ieva apņēma locītavas vietā krekla piedurknes aproci un aizpogāja to.

«Gluži kā nomērīta,» viņa teica un gribēja aproci atkal atpogāt. Bet pogas caurums bij mazs un vēl neiestaipījies, un viņa pogāja un pogāja ar abu roku pirkstiem un nevarēja aproces atpogāt. «Netrīsini tak nu tās rokas tā!» viņa sacīja.

«Es jau nemaz netrīsinu,» Pēteris atbildēja un pārtrauca viņas pūles caur to, ka tas savu labo uzlika uz viņas abām rokām. «Ieviņ!»

«Vai brālīt, nekavē nu manis velti. Ņem nu roku nost, lai varu aproci atpogāt, dienvidus laiks būs drīzi pagalam, jāiet atgulties.»

«Gan jau aiziesim... Ieviņ, klausies, es tev ko teikšu.»

«Nu saki.»

«Tu man ļoti patīc.»

«Ej nu, ej!» Ieva pasmīnēja un nosarka.

«Tu man patīc, un es tevi ļoti mīlēju.»

Pēteris klusēja mazu brītiņu.

«Precēsimies,» viņš sacīja klusā, kaunīgā, lūdzošā balsī un lika savai rokai noslīdēt no viņas rokām.

Ieva lēnām atpogāja kreklu un uzsvieda to uz lādes vāka. Tad viņa satvēra Pētera roku, kas arvienu vēl gulēja uz viņas klēpja.

«Neprecēsimies vis, brālīt,» viņa atbildēja mīkstā, laipnā balsī, roku viegli spiezdama.

«Ko?»

«Neprecēsimies vis.»

«Nē? Kādēļ tu negribi?» viņš jautāja.

«Tādēļ, ka esmu priekš tevis par vecu.»

«Par vecu! Apprecējas par tevi daudz daudz vecākas meitas ar tikpat jauniem puišiem kā es.»

«Un top pašas nelaimīgas un padara savus vīrus nelaimīgus.»

«Ne ik reizes.»

«Gandrīz ik reizes. Jauns ar jaunu, vecs ar vecu - citādi neiet lāgā.»

«Bet tu tak nemaz vēl nevari pieskaitīties pie vecajām,» Pēteris runāja.

«Priekš t e v i s esmu par vecu. Priekš tevis būtu par vecu, i kad tik vienu gadu par tevi būtu vecāka.»

Pēteris atsvabināja savu roku no Ievas rokām un atspieda tajā galvu.

«Tu manis negribi,» viņš sacīja un nopūtās grūti, un tad klusēja brīdi.

Ieva piecēlās, pacēla lādes vāku un ielika gatavo kreklu lādē, un aizslēdza to. Pēteris lūkojās bēdīgi zemē.

Ieva piegāja pie viņa.

«Neizskaties nu tāds bēdīgs, kā kad tev nelaime būtu notikuse. Tu tak no nelaimes esi ticis vaļā,» viņa runāja uzjautrinošā balsī. «Pēc neilga laika tu, pašos ziedu gados stāvēdams, atrastos pie sakrupušas vecenes sāniem. Tad draugi tevi sāktu pārsmiet, ka esi savu vecomāti apprecējis. Un tad tu ietu krogā savas nepatikšanas slīcināt. Mājā pārnācis, tu no manis dzirdētu, ka tev brandvīna, un es no tevis, ka man zemes smaka klāt, un tad mēs abi sāktu ķildoties.»

«Pie mums vis tā nebūtu, kā tu saki,» Pēteris piebilda klusām un pussāpīgi.

«Kādēļ pie mums tā nebūtu?»

«Tādēļ, ka tevi mīlētu i tad, kad tu patiesi pārvērstos par sakrupušu veceni, kā tu saki.»

«Ak mīļais, kā tu tā vari teikt! Ikkatrs, kas precējas, šitā domā. Bet paskaties vien, kā tie nevienādie pāri dzīvo.»

Pēteris klusēja brīdi.

«Tu manis nemīlē, tas ir viss; runā, kā gribi,» viņš tad sacīja spītīgā balsī.

«Pēter!» Ieva iesaucās tik sirsnīgi un turklāt tik pārmetoši, ka Pēteris nodūra galvu. «Kā lai tev to parādu, ka man esi gan mīļš?» Viņa uzlika labo roku uz Pētera pleca un pielika kreiso pie viņa zoda, viņa galvu drusku paceldama uz augšu, paskatījās viņa nosarkušajā ģīmī, viņa skaistajās, šķīstajās acīs - noskūpstīja piepeši viņa lūpas un izgāja ātri no klētiņas.

Slaikais puisis atzvila kā bezspēcīgs pret skapi. Viņš sakoda zobus un aizknieba acis - viņš, kas nupat tikko nebij kļuvis par brūtganu, viņš nedrīkstēja raudāt.

Būtu tak drīkstējis. Pirmai mīlestībai katram brīv noraudāt pakaļ.

Sausnorās viss gāja savu parasto gaitu tāļāk. Neviens nedabūja zināt, cik svarīgs jautājums no Ievas un Pētera bij ticis pārrunāts un izšķirts. Ieva savu izturēšanos pret Pēteri ne par matu nepārgrozīja, un, kad Pēteris arī tūliņ pa vecam ar Ievu nespēja saieties, tad tas nevienam neiekrita acīs, jo neviens tik uzmanīgi abu neuzlūkoja.

Ka Ieva viņa neprecēs, no tā Pēteris cieti bij pārliecināts, bet ne tik cieti no tā, ka viņa to tik tādēļ vien bij atraidījuse, ka tā domājās priekš viņa esam par vecu.

Greizsirdīgi viņš pārraudzīja Ievas izturēšanos pret katru puisi, ar kuru tā satikās. Pret vienu viņa izturējās laipnāki, pret otru nelaipnāki, bet ne pret vienu tā, ka Pēteris būtu varējis domāt: to viņa mīlē. Vissirsnīgāk tā vēl izturējās pret viņu pašu. Tātad viņš pēdīgi nāca pie pārliecības, ka Ieva viņu patiesi vienīgi atraidījuse aiz domām, ka viņi nederot kopā.

Un tomēr viņš maldījās!

Var būt, ka Ieva to, ko Pēteram bij teikuse, bij runājuse aiz dziļākās pārliecības, bet tai bez starpības viņu vecumos vēl bij otrs iemesls, kādēļ tā Pēteri bij atraidījuse. Viņa bij apsolījusēs - Jēkabam.

Toreiz, kad viņa ar Jēkabu bij dzīvojuse Sausnorās, viņa bij cita brūte bijuse. Viņa maz bij ievērojuse, kā Jēkabs pret viņu izturējies. Tikai kad tas viņai par savu mīlestību bij rakstījis, no viņas acīm bij nokrituse kā saite. Viņa bij pārdomājuse, ko Jēkabam atbildēt, un bij to rakstījuse, ko bij sajutuse: sirsnīgu pateicību par tik mīļiem vārdiem. Uz to Jēkabs bij atbildējis vēl dedzīgākiem un drošākiem mīlestības apgalvojumiem, vēstule bij mainījusēs ar vēstuli, līdz pēdīgi Ieva Jēkabam bij rakstījuse: «Būšu tava...» Tā vējš tikām nes dzirkstis no vienas degošas ēkas uz otru, vēl no uguns neaiztiktu, kamēr abas liesmās...

Kad Ieva Jēkabam bij rakstījuse, šī neesot viņa vēstuli ar to dziesmiņu Pēteram rādījuse, tad Jēkabs viņai bij atbildējis, labāk esot arī tā, gan Pēteris vēlāk, kad šis būšot no zaldātiem pārnācis mājā, visu dabūšot zināt. Bet, tā kā Ieva Pēterim katru reizi, kad tas kādu Jēkaba vēstuli vēlējās lasīt, nevarēja atbildēt, ka tā izputējuse, viņa bij Jēkabu lūguse, lai šad un tad kādu vēstuli rakstot, ko arī Pēteram varot rādīt, vai lai to, kas Pēteram slēpjams, uzrakstot uz sevišķas zīmītes. Tā tad nu arī Jēkabs bij darījis, un Pēteram sava drauga mīlestība bij palikuse noslēpums.

Bet šis noslēpums nāca gaismā.

Kad Ieva kādā svētdienas rītā, pārkrāvuse savu lādi un uzkopuse puišu klēti, tajā atkal ienāca ar klēpi bērzu lapu, lai tās tur izkaisītu, tad uz savas lādītes sēdēja Pēteris, galvu nodūris, mazu aprakstītu papīra lapiņu rokā.

«Ko tu tur lasi?» Ieva ievaicājās un sāka lapas pa klētiņu izkaisīt.

Pēteris neatbildēja.

«Ko tu tur lasi?» Ieva atkārtoja, izgrāba pēdējās lapas no priekšauta un uzbēra tās Pēteram uz galvas.

«To es lasu,» viņš īsi atbildēja un pasniedza Ievai zīmīti. «Jūs viltīgie cilvēki!»

Ieva uzmeta acis zīmei un nosarka. Zīme bij Jēkaba rakstīta un piederēja viņai.

«Vai!...» viņa kaunīgi iesaucās. «Kur tu šito papīriņu ņēmi?»

«Zadzis jau viņa neesmu... Tur zemē pie tavas lādes tas gulēja. Ta tad cilvēki, ta tad draugi!»

Ieva nolaida acis, saburzīja pirkstos papīriņu un cieta klusu.

«To gan no jums abiem nebūtu domājis,» Pēteris turpināja. «Tādi draugi un tik viltīgi!»

Ieva uzlika roku uz Pētera elkoņa.

«Neesi nu dusmīgs, Pēterīt,» viņa sacīja. «Es tev visu izstāstīšu.»

«Tā! Paldies! Kad tu agrāk nevarēji runāt, tagad man tavas stāstīšanas vairs nevajaga... Ej, liec mani mierā! Tad lai Jēkabam bij ko smieties, kad dabūja zināt, ka savā aklībā tevi viņam gribēju noņemt!»