RŪDOLFS BLAUMANIS - STĀSTI UN NOVELES

«Ja tur vilks nerādītos, vai tad gan to šķūni sauktu par Vilka šķūni?» Ieviņa sapīkuse atbildēja.

Ieva smējās.

«Ak tā! Jā, jā, tur šorīt visu rītu vilks bradā apkārt. Saki, - vai tev ar to vien pietika, ka viņu redzēji, vai viņš tev arī neiekoda? Parādi lūpas!»

«Ej nu, ej, Iev, kas tā par runāšanu! Jau viņš mani vienādiņ izsmej, un nu tu arī vēl sāc!»

«Vai viņš tevi nupat atkal izsmēja?»

«Kā tad. Es vairs neviena vārda nevaru izrunāt, kura viņš nepārgriež un nepārsmej. Un es tak nezinos viņam nekāda ļauna darījuse, itin nekāda...»

«Nu pagaidi, es viņu lūkošu izmācīt.» Ieva sacīja un palaida mazās roku vaļā. «Arī es jau esmu pamanījuse, ka viņš ar tevi nemaz lāgā negrib satikt, viņš citādi nemaz tāds nav bijis, kāds tagad pret tevi rādās. Bet tev arī katra vārda no viņa nevajaga ņemt par ļaunu.»

«Ak, es jau to arī nemaz nedaru, man tikai gribētos ar visiem mājas cilvēkiem saticīgi dzīvot.»

«Nu pagaidi,» Ieva atkārtoja un iegāja birzē.

Klusēdama meitene devās uz māju.

Nonākuse tīruma malā, Ieva apstājās un sagaidīja Pēteri, kas uz tīruma otru malu bij aizbraucis. Vienaldzīgi acis apkārt laizdama, tā piepeši gandrīz sev pie kājām ieraudzīja mazu kušķīti zilu puķu. Viņa nolīkās, pacēla pušķīti, nopūta no zilajiem ziediem putekļus, kas uz tiem bij uzmetušies, un paturēja kušķīti rokā.

Tiklīdz Pēteris, zirgus apgriezis, Ievu ieraudzīja, viņš paplīkšķināja ar pātagu, lai zirgi ātrāki ietu, tie sāka rikšot, un Pēteris teciņus nonāca pie Ievas.

Kad ecēšu brākšēšana bij apklususe, Ieva sacīja:

«Kad tu, Pēterīt, būtu zinājis, ko ar tevi runāšu, tad tu vis tik ātri nebūtu šurp atsteidzies.»

«Tad jau ar mani gribēsi krietni vai bārties, vai? Nu nāc nosēsties papriekšu še uz ecēšas un tad runā.»

«Lai nu paliek sēdēšana, nav daudz vaļas, jāiet zālēs... Es tikai tev, te garām iedama, gribēju ieprasīties, kādēļ tu vienmēr pret mazo Ievu tā izturies?»

«Kā tad es izturos?»

«Nu tā - parupji.»

«Parupji?» Pēteris raustīja plecus. «Es nezinu...»

«Bet es zinu. Esi drusciņ laipnāks pret viņu.»

«Ā! viņa laikam mani nupat pie tevis apsūdzējuse... Skaties!... Nu ne tik!»

«Tā,» Ieva sacīja, izlikdamās ļoti nopietna. «Klausies, Pēter! Ja tu no šīs dienas pret mazo Ievu tāpat neizturēsies kā pret lielo Ievu, tad lielā ar tevi no šīs stundas naidā... Bez tam rakstīšu arī vēl Jēkabam, kā viņa draugs pārvērties.»

Pēteris nolaida acis.

«Vai tu nu tīri tāda būsi!»

«Redzēsi gan!»

Puisis bakstīja ar pātagas kātu zemi.

«Mājas cilvēkiem vajag saticīgi dzīvot,» Ieva sacīja un piegāja pie Pētera klāt. «Še ņem šos ziediņus kā algu par gaidāmo labošanos,» tā piebilda smīnēdama un pasniedza tam zilo puķu kušķīti.

Pēteris paņēma kušķīti un ieoda tā smaržu. «Bet vai tu pate šitās puķes esi plūkuse?» viņš uzreiz neuzticīgi jautāja.

«Pate plūkuse? Tu brīnums, kas tad cits priekš manis lai plūca, ja pate to nedarīju!»

«Nu jā - tad še piespraud man viņas pie krūtīm.»

«Ej, ej! Ecētājs ar puķu pušķi pie krūtīm, tas tikai jauki izskatīsies... Bet kā tu gribi...»

Ieva paņēma kušķīti un piesprauda to jaunekļam pie krūts.

«Paldies!» Pēteris sacīja, ātri novērsdamies no Ievas, paplikšķināja ar pātagu, un zirgi sāka vilkt.

Kad vēlāk Pēteris krusttēvu uz tīruma redzēja uznākam, viņš apturēja zirgus un iebāza puķes svārku kabatā...

Mājā pārnākuse, mazā Ieva atrada čigānieti ar trim bērniem pagalmā sēdam. Bērni, kas jau ap visiem mājā bija izubagojušies, aplenca pienācēju, lūgdami, lai tiem ko dodot.

«Ko tad lai jums dodu?» Ieviņa prasīja, traukus ķēķa priekšā uz sola nolikdama.

«Dod, meitiņ, mamzelīt, kādu vecu kreklu, kādu jakiņu, kādus vecus bruncīšus, kādu lakatiņu...» lielā čigāniete lūdzās. «Visu saņemšu, par visu pateikšos.»

Ieviņa aplaida acis apkārt, vai tās kāds neredzēja. Acumirklī neviena nebij sētā. Ātri tā norāva sarkano lakatiņu no galvas.

«Še ņem!... Bet ej tūliņ projām!»

Čigāniete piecēlās un paķēra lakatiņu.

«Paldies, meitiņ, paldies!» viņa sacīja. «Lai Dieviņš tev dod prieku, veselību, kungs debesu tēvs... Nebij ar manam maziņajam ko siet ap galvu. Lai Dieviņš tev dod labu, skaistu vīru, tādu brangu kā - -»

«Ej nu vien, ej!» mazā pārtrauca laimes vēlētāju, un tā aizgāja.

Sausnorās gulēja dienvidu.

Lielā kļava pavēnī snauda pāris puišu, pusdikti krākdami. Meitas un sievas atdusējās istabā, kuras durvis stāvēja plaši vaļā. Arī puišu klētiņas durvis bij vaļā, bet še negulēja, bet strādāja. Muguru atgriezuse pret lādi, kuras sienas visādām dīvainām puķēm bij rotātas, Ieva sēdēja uz zema, garena benķīša un šuva.

Viņa. galvu bij pacēluse, kreisās rokas pirksti turēja adatu pret gaismu, kamēr labās pirksti adatas acī vēra diegu, kad durvīs parādījās vīrieša stāvs un ienāca klusām klētiņā.

Ieva paskatījās ienācējā.

«Tu vēl neguli, Pēter?» viņa sacīja, rokas nolaizdama klēpī. «Tu brīnums! Vai tad tu nemaz vairs negribi iet dienvidū? Cik dienu jau nu nebūs, kamēr tu šitā staiguļo apkārt? Vai tev kāds miegu nozadzis ko?»

«Varbūt,» puisis atbildēja, nosēdās uz mazas lādītes un apņēma ar savām cietajām, saulē nodegušajām rokām ceļagalu. «Bet tu jau arī neguli.»

«Es? Ko nu par mani! Veciem cilvēkiem jau tā nenāk miegs kā jauniem.»

«Veciem cilvēkiem. Ekur vecene!»

«Tak krietni vecāka par tevi.»

«Nu cik tad?»

«Cik vecs tad tu esi?»

«Nupat kā iegāju divdesmit pirmā gadā.»

«Un es drīzi būšu divdesmit pieci gadi veca. Redzi, salīdzinoties ar tevi, drīkstētu gan saukties par vecu.»

Pēteris purināja galvu.

«Nedrīksti vis,» tas sacīja. «Tu jau nemaz neizskaties vecāka par mani.»

«Ej nu, ej, tas varbūt tik tev tā izliekas.»

«Kādēļ tad lai man tā izliekas?»

«Tādēļ -» meita stomījās - «tādēļ, ka tu mani ik dienas redzi. Cilvēki, kas kopā dzīvo, tā aprod viens ar otra ģīmi, ka pēcgalā vairs nevar pareizi nosacīt nedz viņu vecumu, nedz viņu smukumu. Un mēs ilgi kopā esam dzīvojuši.»

Viņa uzsāka šūt, un Pēteris brīdi glāstīja savu ceļagalu.

«Jā,» viņš tad sacīja, «mēs pie krusttēva ilgi kopā esam sadzīvojuši.»

«Krusttēvs ir labs saimnieks.»

«Un mēs laikam labi dienestnieki.»

«Laikam gan. Bet ej nu tagad dienvidū, Pēter.»

«Gan jau aiziešu... Mēs pa šo garo laiku labi esam iepazinušies,» Pēteris runāja.

«Nu tak jau, tak jau.»

«Esam arvienu ļoti saticīgi dzīvojuši.»

«Kā tad - bet nu gan tev jāiet dienvidū, Pēter.»

«Gan jau aiziešu... Ieviņ, laid man tur uz tā benķīša tev nosēsties līdzās.»

«Sēdi vien turpat, kad tu uz benķīša sēdēsi, tad nevarēšu šūt.»

«Šūsi citā reizē,» Pēteris sacīja, piecēlās un nosēdās uz benķīša.

«Sargies, ieduršu ar adatu,» Ieva sacīja un šuva tālāk.

«Nu nu, nu nu, vai nu jau tik neuzmanīga būsi!»

«Sargies, duršu,» Ieva brīdināja.

Pēteris satvēra Ievas roku. «Nu, vai nu arī vēl dursi?»

«Jā, kad tu tā dari, tad vairs nevaru šūt, bet laid nu manu roku vaļā, tūliņ būšu gatava, un tad palūkosim, vai aproces nav par īsām.»

Pēteris palaida roku vaļā un aptaustīja audeklu. «Tas būs ļoti smalks krekls,» viņš sacīja. «Kam tu to šūn, tas jau puisieša krekls.»