Anna Sakse: Stāsti, noveles, humoreskas

— Bet zini, tu taču arī varētu sev uzcelt tādu mājeli. — viņš pēkšņi ierunājās. — Tepat blakus ir viens apbūves laukums. To gan kāro viens opernieks, bet es labāk gribētu sev līdzās tādu klusāku kaimiņu. Zini, kā tie dziedoņi, kad laiž vaļā rīkles, tad logi dreb.

— Kur nu es, — Janka žēli novilka.

Visu pievakari, kamēr braukājam pa ezeru, Janka citu neko nerunāja kā tikai par Sukura māju un dārzu. Vakarā, kad sēdējām autobusā, viņš bija gandrīz jau izšķīries par savas mājeles celšanu, bet atvadoties jau noteikti paziņoja:

— Es celšu.

Otrā dienā pusdienas pārtraukumā gribēju ar Janku, kā parasts, pasēdēt zem liepas un norunāt, uz kādu filmu aiziet vakarā, bet Jankam nebija vaļas.

— Es aizskriešu uz telefona būdu piezvanīt Sukuram, — viņš aizelsies paziņoja.

Viss turpmākais noritēja reibinoši atri. Ar Sukura palīdzību gruntsgabalu dabūja nevis opernieks, bet Janka.

Turpmāk mūsu sarunas risinājās apmēram tā: es pastāstīju Jankam, ka svētdien atklāj jauno mākslinieku gleznu izstādi, viņš atbildēja, ka ļoti žēl, gribētos redzēt, bet nebūšot laika — pa svētdienu jāizrok mājai pamati. Kad es teicu, ka grāmatu veikalā parādījies Mirdzas Ķempes «Mīlestības» otrs izdevums (pirmo pat Jankam nebija laimējies dabūt!), viņš nosūrstījās, ka nu kādu laiķu vairs nevarēšot nevienu grāmatu pirkt, jo tā māja...

Vai jūs agrak butu varējuši iedomāties Ligitas dzimšanas dienu bez Jankas? Bet, kad es ieminējos, ka parīt trešais septembris, Janka samulsa un sāka taisnoties:

— Zini, es šoreiz nevarēšu aiziet pie Ligitas.

— Kāpēc? — es brīnījos.

— Saproti pats — tukšām rokām nepieklājas. Vīna pudele, torte, puķes, — viņš skaitīja, pieliekdams pirkstus, — un savi piecdesmit rublīši izkūst.

Es biju pārāk pārsteigts, lai atbildētu, — Janka un skaita rubļus!

Ligitai es kaut ko sameloju, lai attaisnotu Jankas neierašanos. Bet viesības pagāja diezgan garlaicīgi — trūka dvēseles.

Ja jūs kāds gribat celt māju, tad prasiet padomu man. Es tagad sīki jo sīki zinu, kur dabūt mājas projektu, kā sarunāt celtniekus, kur meklēt materiālus. To visu esmu uzzinājis no Doniņu Jāņa, jo pa tiem īsajiem brīžiem, kurus esam bijuši kopā, viņš vairs cita nekā nav runājis kā tikai par savu māju. Šie brīži pēdējā laikā tiešām ir īsi, jo ne uz teātri, ne kino mēs vairs kopā neejam — Janka taupa rubļus, bet, kad es nopērku biļeti arī viņam, tomēr nenāk — neesot laika, kaut kas jāpadarot pie mājas vai jāaizskrienot kaut kur sarunāt kādu meistaru. Jankam domāto biļeti es piedāvāju Ligitai, un turpmāk mēs iesim arī uz teātri kopā.

Jūs varbūt neticēsiet, ja pastāstīšu par pēdējo tikšanos ar Janku. Nupat, divpadsmitajā septembri, nejauši satikāmies tramvajā.

— Nu, tu dzirdēji? — es iesaucos.

— Ko tad? — viņš brīnījās.

— Mūsējie palaiduši raķeti uz Mēnesi!

— Ak tā, — viņš vienaldzīgi novilka un pēkšņi sasprindzis sāka skatīties ārā pa logu.

— Tu redzēji? — viņš sajūsmīgi iesaucās.

— Ko tad? Raķeti? — es uztraucos.

— Tad ne jau raķeti, — Janka nepacietīgi atmeta ar roku. — Tur stāvēja mašīna ar lieliskiem trīscollu dēļiem un jumta sijām. Sveiks, es lēkšu āra un paprasīšu, kur tādus var dabūt.

Tagad jūs saprotat, kāpēc es par Doniņu Jāni runāju pagātnē.

Kolhoza pastniece ienāca kantori. Rēķinvede Ausma pacēla acis no pārskata, ko patlaban gatavoja, un, viegli pasmaidīdama, jautāja:

— Nu, ko labu atnesi, Dzeguzīt?

— Ko nu kuram, citam labu, citam varbūt sliktu, — pastniece zīmīgi uzsvēra vārdus «labu» un «sliktu».

— Tā, kuram tad sliktu? — Ausma neticīgi noprasīja.

— Es jau nu nezinu, kas tur iekša, bet ārpusē bija uzspiesti visādi štempeļi un numuri. Valdības vēstule, — Dzeguze noslēpumaini pavēstīja.

— Kam tad tā vēstule ir? Priekšsēdētājam? — Ausma sāka šķirot atnesto pastu.

— Tad nē jau. Lapiņu Paulim. Es iedevu priekšsēdētājam. Teicu, ka izskatās kā izsaukums uz tiesu. Bet šis vaļā neplēsa, sacīja — gan jau vēlāk — un iebāza kabatā, — Dzeguze gluži vai apvainojusies nobēra.

— Par ko gan Lapiņu Pauli sauktu pie tiesas? Mūsu labākais traktorists. Vienīgi v.arbūt kā liecinieku? — Ausma neticīgi papurināja galvu.

Kantorī ienāca dārzniecības strādniece Irma, un pastniece arī tai izstāstīja par aizdomīgo vēstuli.

— Jā, cilvēkam jau iekšā ielīst nevar, — Irma dziļdomīgi iesāka. — Re, Jāņu naktī aizdegās teļu kūts tur, Brikšņu mājās, bet dedzinātājs tā i nav noķerts.

— Nu, vai zināt, Lapiņu Paulis taču to nededzināja, — Ausma kā izbijusies iesaucās.

— Es jau neko, es to nesaku, es tikai saku, ka neviens nevar zināt, kāds velns kuram sirdī dzīvo. Sevišķi tie klusie, tādi kā Paulis, es tiem nekad neticu, — Irma sparīgi atmeta ar roku.

Pavērās durvis, un galvu pabāza zirgkopis Stopiņš.

— Nāc, nāc iekšā un paklausies, kādi brīnumi mūsu kolhozā, — Irma uzsauca, it kā baidīdamās, ka Stopiņš var aiziet, neienācis iekšā.

— Kādi tad brīnumi? Vai tev. kāds gurķis izaudzis ķirbja lielumā? — Stopiņš iesmējās.

— Ko nu par gurķiem runāt. Bet kūts dedzinātājs rokā gan. Sēdēs kā zepers! — Irma gandarīti uzsita plaukstu uz galda.

— Fī-ī-ī! — Stopiņš iesvilpās. — Man jau sen bija aizdomas. bet ko tad es drīkstu runāt.

— Jā, Lapiņu Paulim tā pirmrindnieka slava nu ir kaput! Bilde arī no goda dēļa nost! — Irma neslēptā priekā paziņoja.

— Lapiņu Paulis? — Stopiņš apmulsis ieplēta acis. — Nū, tas nu gan nevar…

— Par ko tad viņu pie tiesas sauc? — Irma meta pretim pierādījumu.

— Pie tiesas? — Stopiņš pārjautāja un samulsa vēl vairāk. — Es gan uz vienu citu domāju… Jā. Mjā. Bet ja nu pie tiesas?…

— Kā jums nav kauna tā aprunāt cilvēku! — Ausma sašutusi apsauca lielo viszinātāju.

— Lai jau kaunas, kam vairāk jākaunas, — Irma nozīmīgi uzsvēra, ar to likdama Ausmai saprast, ka bērns neprecētai meitai nav nekāds gods.

Zvanīja telefons, un Ausma aizskrēja meklēt agronomu. Pa to laiku Irma paspēja diezgan skaļi pačukstēt Dzeguzei, ka diez diez vai Ausmai tas puika neesot no Lapiņu Paula.

— Bet viņa taču atnāca uz kolhozu ar visu puiku, — sarunā iejaucās Stopiņš.

— Atskrēja šim pakaļ, kā citādi, — Irmai nekad netrūka pretpierādījumu.

Kad ienāca brigadieris Leja, Stopiņš pavilka to sāņus sapīpēt un, ierāvis dažus dūmus, aplinkus iesāka:

— Klausies, kā tur bija ar to kūts degšanu? Saka, dedzinātājs esot zināms un būšot tiesa?

— Puisis pats atzinās, — brigadieris atbildēja. — Bet vai nu tur taisni ar tiesu…

— Bet kāpēc tad pavēste atsūtīta? — Stopiņš kaut kā nesaprata.

— Neesmu dzirdējis. Mēs ar priekšsēdētāju runājām, ka tur ko tiesā dot nav. Nostrostēsim puisi tapat, lai nemētājas ar cigaretēm. Viņš, nabags, pats nelaimīgs…

Sarunu partrauca agronoms, kas ienaca ar skaļu labrītu visiem un pacēla telefona klausuli.

— Kas zvana? Priekšsēdētājs? Ko atsaukt uz kantori? Ak Pauli Lapiņu! Viņš pašlaik remontē kukurūzas kombainu. Ko pateikt? Ak tā, ka lieta steidzama. Labi.

— Diez kas priekšsēdētājam aizdedzies, ka steidzīgi ievajadzējies Lapiņu Paulis? — agronoms nopukojās un palūdza Stopiņu aiziet uz mašīnu šķūni pasaukt traktoristu.