ANNA SAKSE - LAIMES KALĒJS

ANNA SAKSE

LAIMES KALĒJS

DEBESU zilgmes valdniekam Vējam bija četri dēli — Zie­melis, Austrums, Rietenis un Dienvids. Tēvs sūtīja dēlus pēc kārtas plašajās debesu pļavās ganīt mākoņu aitas, apsolīdams lielo pusi valsts tam, kas vislabāk noganīs nerātno ganāmpulku.

Pirmais ganu dienai posās Ziemelis. Viņš apvilka baltu leduslāča kažoku, apāva siltus briežādas zābakus, galvā uzlika sermuliņu cepuri, bet pie jostas piekāra mirdzošu zobenu. Skaists izskatījās staltais Ziemelis: melniem matiem, sārtiem vaigiem un zaļām acīm, kas mirkšķinoties uzšķīla zilzaļas zvaigznītes. īsts karaļdēls, tēva lepnums!

— Lai tev labi sokas, mans vismīļais dēls! — pavadīdams Ziemeli, novēlēja Vējš.

Izlaidis aitas no debesu aploka, Ziemelis tvēra zobenu un, vicinādams to uz visām pusēm, trieca tās uz ganībām. Tiklīdz kāds jēriņš atdalījās no bara, Ziemelis metās uz to, aurodams briesmīgi bargā balsī. Viņš kapāja tos ar zobenu, un baltā vilna krita uz zemi kā mīkstas sniega pārslas. Viņš neļāva aitām izklīst gar visām debesu pama­lēm, bet gribēja tās turēt ciešā pulkā, un tā viņa skarbie kliedzieni un zobena švīksti visu dienu biedēja ganāmpulku.

Neēdušas un nedzērušas Ziemelis vakarā pārdzina tēva aitas un salaida aplokā.

— Slikti esi ganījis aitas, mans dēls, — smagi nopūtās Vējš.

— Tie jau ir sātani, ne aitas, — Ziemelis nikni atkliedza.

Otrā dienā gana gaitas uzņēma aušīgais Austrums. Viņš

uzvilka platu mēteli, ap kaklu apsēja sarkanu lakatu, bet cepuri — ak, cepuri viņš atkal bija pazaudējis un arī šoreiz neatrada. Pārāk gari un izspūruši bija viņa rudie mati, lai uz tiem turētos cepure.

Jau pirms saullēkta viņš izdzina aitas no aploka. Garu pātagu šmiukstinādams, viņš trieca tās uz rietumu pusi. Sarkanais lakats plandījās gaisos un atspīdēja pie debesīm kā sārta rīta blāzma.

Aizdzinis aitas līdz pusrietumiem, Austrums pēkšņi pār- lēma labāk dzīt tās uz dienvidiem. Atkal viņš savicināja savu pātagu, aizskrēja aitām priekšā un pagrieza uz dien-

vidu pusi. Šis nepastāvīgais auša — viņš nekad neko neiz­darīja līdz galam un arī todien notrenkāja aitas uz visām debesu pusēm, bet līdz ganībām tā ir neaizlaida. Norietēja saule, un Austrums atjēdzās, ka laiks dzīt mājup. Atkal viņš steidzās, šmīkstināja pātagu, un viņa sarkanais lakats plandījās gaisos kā sārta vakarblāzma.

— Slikti esi ganījis, dēls, — saņemdams nogurušās aitas, nopūtās Vējš.

— Ej tu tādas vējagrābsles nogani, — Austrums iesmējās.

Trešajā dienā ganāmpulku vajadzēja pārņemt Rietenim. Gauss un tūļīgs pēc dabas, viņš ilgi nevarēja izdomāt, ko vilkt mugurā, ko aut kājās, ko likt galvā. Kamēr viņš sameklēja veco, pelēko tēva mēteli, kamēr izmērcēja sakal­tušās pastalas, kamēr nosēja galvu ar skrandainu aukles lakatu — skaties vien, saule jau lielā gabalā. Izlaidis aitas, viņš nezināja, uz kurām ganībām dzīt, un ļāva tām iet, kur pašām iegribas. Nejuzdamas stingru gana roku, aitas izklīda uz visām pusēm. Rietenis apjuka un noskuma, jo te nebija neviena, kas pateiktu, ko nu darīt. Viņš apsēdās debesu čokurā un sāka raudāt. Viņš raudāja, raudāja un raudāja, un asaras kā lietus lāses krita uz leju, izmērcēja ganības un aitu kažociņus. Piesmirkušas un smagas vakarā aitas atvilkās mājā bez gana. Rietenis vēl sēdēja debesu čokurā un raudāja, kamēr tēvs atnāca viņu meklēt un aizveda mājā.

— Slikti, slikti, dēls, — Vējš bēdīgi nogrozīja galvu, un Rietenis atkal iešņukstējās.

Tā pienāca Dienvida kārta ganīt mākoņu aitas. Viņš izgāja kreklos, kailām kājām, šis maigais zēns ar linu baltiem matiem un neaizmirstuļu acīm, un neņēma līdzi neko citu kā savu kārkla stabuli.

Kad Dienvids pielika pie lūpām stabuli, visu plašo āri pāršalca līksma melodija. Priecīgi lēkādamas, aitas steidzās uz ganībām. Kad tās bija labi paēdušas, Dienvids paņēma uz pleciem lietus mākoni un nesa aitām, lai tās padzertos un atkal varētu mieloties jaunās ganībās.

Vakarā Vējš sagaidīja mājā savu smaidīgo stabulnieku un brangi izganītu aitu baru.

— Labi esi ganījis, mans dēls, nav vārdam vietas, — tēvs uzslavēja Dienvidu. — Būs jādod tev lielā puse debesu pļavu un aitu.

Tā arī notika.

Dienvids arī turpmāk pats ganīja savu ganāmpulku un nezināja, ka viņa trīs brāļi aiz skaudības griež zobus, vij pātagas vai naktīs raud.

Un tāpēc dažreiz, kad maigais Dienvids nes aitām mākonī ūdeni, pēkšņi melnā zirgā atauļo Ziemelis, ar ugunīgu zobenu pārcērt mākoni, un ūdens izlīst zemē kā strauja lietus gāze. Dārdoši aurodams, viņš atkal aizdrāžas, lai slepenībā uzkrātu jaunas dusmas.

Bet dažreiz, pilnīgi negaidot, pirms saules lēkta debesu

malā parādās sārta rīta blāzma, un drīz vien, pātagu švīkstinādams, debesīs plosās aušīgais Austrums. Skaļi smiedamies, viņš trenkā Dienvida aitas te uz vienu, te otru pusi, līdz vakarā pazūd aiz apvārkšņa, pie kura vēl ilgi kā sārta vakarblāzma deg atgaisma no viņa sarkanā lakata. Tomēr visnepatīkamākā Dienvidam ir Rieteņa skaudība. Kad Rietenim no bēdām sirds kļūst pārāk smaga, viņš uzkāpj debesu čokurā un raud un raud, un raud, un asaras kā lietus krīt uz leju un izmērcē debesu ganības un aitu kažociņus. Arī Dienvidam tad kļūst skumji un pār viņa vaigiem norit divas siltas asaras. Bet viņš ātri at­topas, tver savu stabuli un, klau, visu plašo āri pāršalc līk­sma melodija.

i

PASAKA

KĀDAM vecītim dārzā bija četras ābeles. Kad tās pirmo­reiz uzziedēja sārtbaltiem ziediem, priecājās vecā vīra sirds, ka rudenī katra zariņa galā šūposies sarkans ābo- lītis.

Bet nebija vēl ābeles pusziedā, kad vienā naktī tai pašai košākajai kāds ļaundaris bija nomaitājis visus ziedus.

Apraudājās vecītis un teica savam pirmajam dēlam:

— Tā nevar to lietu atstāt. Kad pienāks vakars, apjozies ar zobenu un ej sargāt dārzu.

Vakarā vecākais dēls apjozās ar zobenu un paslēpās ābeļu dārzā. Visu nakti viņš staigāja gar sētu, bet neviens ļaundaris dārzam netuvojās. Kad aiz egļu galiem pavizēja rītausmas zaļganais loks, dēls nolēma, ka ir jau pietiekami gaišs, lai svešais postītājs vairs dārzā nenāktu. Viņš gāja mājās, nolikās uz silta mūrīša un aizmiga saldā miegā.

Bet rītā … ak vai! Atkal viena ābele stāvēja brūna, it kā ugunī apsvilušiem ziediem.

Apraudājās vecītis un teica savam otrajam dēlam:

— Tā nevar to lietu atstāt. Kad pienāks vakars, ej sargā dārzu un esi modrāks par savu brāli.

Vakarā vidējais dēls izgāja sargāt dārzu. Visu nakti nemanīja neviena tuvojamies, un, kad aiz egļu galotnēm pavizēja rītausmas zaļganais loks, arī viņš gribēja iet mājā un likties uz mūrīša gulēt. Bet nebija vēl ticis līdz vārtiņiem, kad izdzirda zirga pakavu klaboņu.

— Dipadadap! Klipklabaklap! — klaboņa skanēja arvien tuvāk, līdz viņš ieraudzīja pa gatvi auļojam baltu kumeļu, kuram mugurā sēdēja skaista jaunava. Viņa piejāja pie vārtiņiem un nolēca no kumeļa tik strauji, ka nošķinda ledus tilkām līdzīgās krelles, kas vairākām kārtām apvija viņas kaklu. Skaistules seja bija balta kā pirmais sniegs, un viņas gaišos matus rotāja sarmas kristālu vainadziņš.

— Labrīt, manu jauko zēn! — viņa sveicināja dārza sargātāju, un viņš apmulsis atvēra vārtiņus un ielaida agro viešņu dārzā. Viņa sniedza tam roku, aukstu kā ledus gabaliņu.