ANNA SAKSE: LAIMES KALĒJS

— Zane, mana Zane! — laimē gavilēja Jānis. — Beidzot es tevi atkal esmu atradis! Kur tu biji tik ilgi? Mani mati ir nosirmojuši, un es pats sev liekos vecāks par dievu,

•— Draugs, mans uzticīgais draugs, — dvesa smaržaina elpa, — kāpēc tu toreiz, mani meklēdams, nenoplūci to naktsvijoli, pēc kuras sniegdamies paklupi? Tad tavi mati nebūtu nosirmojuši veltās ilgās pēc manis un man nebūtu uz mūžiem jāpaliek te kā puķei,

Jānis nesaprata, ko nozīmē dīvainie vārdi.

Zane stāstīja tālāk.

— Toreiz tanī tālajā Jāņu naktī mani aizvīla Mežagars. Jau agrāk viņš mani sauca un vilināja, bet man bija bail sekot šai balsij, un es nezināju, kas mani sauc. Tad viņš bija izdomājis viltību — uzplaucējis puķi, kuras smarža ir reibinošāka par taviem skūpstiem, jo viņš zināja, ka es mīlu puķes gandrīz tikpat stipri kā tevi. Toreiz, jau labu laiku pirms Jāņu dienas, es domāju, kā lai pārsteidzu tevi ar kādiem neredzētiem ziediem. Tad Mežagars bija sūtījis šo reibinošo smaržu, un es aizskrēju meklēt noslēpumaino puķi.

Meža vidū, šinī pašā vietā, viņš mani satvēra un teica, ka jau sen esot man uzglūnējis. Viņš gribot, lai es kļūstot viņa sieva un paliekot uz visu mūžu mežā. Es teicu, ka tas nekad nenotiks, jo esmu tava līgava un mīlēšu tikai tevi. Visu nakti viņš man lūdzās, bet es pretojos, jo zināju, ka tu nāksi mani meklēt un tad viņa burvība izgaisīs.

Kad tu otrā naktī viens pats mani meklēji un biji jau tuvumā, Mežagars pārvērta mani naktsvijolē, lai paglābtu no tavām acīm. Tev vajadzēja toreiz puķi noplūkt, tad es atkal būtu pārvērtusies Zanē. Mežagars redzēja, ka tu gra- sies to noplūkt, pārvērtās pats par sakārni un saķēra tevi aiz kājas. Tu krizdams ievainoji rokas un aizgāji pie strauta tās mazgāt. Trīsreiz deviņus gadus es gaidīju, ka tu no­plūksi naktsvijoli, bet tev bija žēl trauslās puķes un glezno ziedu. Un trīsreiz deviņus gadus es liedzos kļūt Mežagara sieva. Viņš lūdzās un dusmojās, bet es gaidīju tikai tevi un smaržojot tvīku pēc taviem skūpstiem. Pēc trīsreiz de­viņiem gadiem cilvēks vairs neko nevar padarīt Mežagara burvībai, un tā man jāpaliek te uz mūžiem starp savām likteņa biedrēm — arī aizviltām līgavām. Tu redzi, cik viņu te daudz, un visas tās paliek uzticīgas saviem bijuša­jiem draugiem, jo Mežagars ir vecs un nejauks kā sakārnis. Mans draugs, mans uzticīgais draugs, kāpēc tu neno­plūci mani pēc tās Jāņu nakts! — izdvesa smar- žainā elpa, un miglainais tēls sāka irt. — Zane, neaizej no manis! — iesaucās Jānis un tvēra savu apburto līgavu. Bet viņš satvēra tikai trauslu, baltu ziedu, kas kvēpināja smar­žas pār viņa seju.

IZMĀCĪJIES amatu, jaunais kalējs atvēra savu smēdi un sāka gaidīt pasūtītājus. Bet, tā kā viņš vēl bija jauns un neviens viņa darba prasmi nepazina, tad visi gāja viņa smēdei garām.

Kalējs tomēr nezaudēja cerību, jo savu amatu viņš tie­šām prata.

— Mēdz teikt, ka ikviens esot savas laimes kalējs, — viņš prātoja. — Kāpēc gan es nevarētu izkalt sev laimi? Vajag tikai prast.

Viņam iešāvās prātā jautra doma, un viņš to tūlīt iz­pildīja — uzlika uz smēdes durvīm uzrakstu:

LAIMES KALĒJS

Un tiešām — zemnieks, no rīta garām iedams, apstājās, izlasīja, pamīņājās, pabraucīja bārdu un lēni vēra vaļā smēdes durvis.

— Tātad tu varot izkalt laimi? — viņš neticīgi jautāja kalējam.

— Protams, ka varu, — kalējs pārliecināti atbildēja. — Tu tikai pasaki, kādu laimi gribi, un — klip-klap — līdz pavasarim tā būs gatava.

— Es gribētu tādu arklu, kam nav jāstaigā līdzi. Jūdz tikai zirgu priekšā un — aiziet! — zemnieks iztēloja, kādu viņš iedomājas savu laimi. Tas bija slinks zemnieks un mīļāk gulēja uz krāsns nekā rosījās pa lauku.

— Labi, norunāts, — kalējs apsolīja un, uzpūtis ēzē ogles, ielika tajā dzelzs gabalu. Kad dzelzs bija nokaitusi sarkana, viņš cēla to uz laktas un locīja, un kala, dungo­dams dziesmiņu:

Es kaļu, es kaļu, Es savu laimi kaļu.

Pavasarī arkls bija gatavs. Kalējs uzvēla to sev plecos un aiznesa zemniekam. Tas iejūdza arklā zirgu, un — aidā — arkls pats bez arāja rieza velēnu un dzina taisnu vagu.

Kalēja slava žigli apskrēja novadu. Nebija viņš paguvis ne atpūtināt rokas, kad pie smēdes durvīm klauvēja otrs pasūtītājs.

— Ar ko varu pakalpot? — kalējs laipni apvaicājās.

— Izkal man klēts durvju atslēgu, — acis nodūris, no­burkšķēja bagātākais novada saimnieks.

— Kādu tu gribi — ar trim zobiem, ar četriem? — ka­lējs jautāja.

— Izkal man tādu atslēgu, ko tikai es varu atslēgt, bet kas neklausa ne manam tēvam, ne mātei, ne sievai, ne bērniem.

— Līdz rudenim būs gatava, — kalējs apsolīja un ķērās pie darba. Viņš kala un mērīja, kala un vīlēja un kaldams dziedāja:

Es kaļu, es kaļu, Es savu laimi kaļu.

Rudenī atslēga bija gatava, un kalējs to aiznesa saim­niekam. Tas aizslēdza klēts durvis un sūtīja tēvu pēc auzām zirgiem. Tēvs izpūlējās ap jauno atslēgu, bet ne­varēja to pagriezt ne uz priekšu, ne atpakaļ. Saimnieks sūtīja māti pēc miltiem karašām, bet māte ar savām sli­majām rokām ne domāt nevarēja atgriezt jauno atslēgu. Tad saimnieks sūtīja sievu pēc gaļas kāpostiem, bet sieva atgriezās raudādama, ka visus nagus atlauzusi, tikai klēti gan vaļā nedabūjusi,

— Nu, mīļie bērniņi, ejiet jūs, izmēģiniet savu laimi, — saimnieks viltīgi uzrunāja bērnus. — Jums vienmēr gar­šojuši pelēkie zirnīši. Ja atslēgsiet klēti, varat grābt pilnas kabatas ar aizpērnajiem zirņiem.

Bet kur nu bērni atslēgs tēva laimes atslēgu, ja to ne­varēja ne tēvs, ne māte, ne paša jaunā un spēcīgā sieva.

Tā zirgi palika bez auzām, saime bez karašām, kāposti bez aizdara, bērni bez zirņiem. Bet saimnieks priecājās, ka nu reiz viņa manta ir aiz drošas atslēgas, jo viņš bija skops saimnieks un pat savam vēderam nenoslieca gar­dāka kumosa.

Kalējs nedabūja ne rokas atpūtināt, kad smēdē iera­dās jauns, bramanīgs puisis melnā mētelī, ar sarkani izrakstītu jostu nosēj ies, caunu cepuri uz vienas auss no­šķiebis.

— Klausies, kalēj, — pat labdienu nepadevis, puisis uzsāka valodu, — izkal man laimes gredzenus.

— Tātad tu taisies precēties? Un tev vajag divu gre­dzenu — viena tev pašam un otra tavai līgavai? — kalējs noprasīja.

— Gluži neuzminēji vis, — puisis šķelmīgi iesmējās. — Es gribu tādus gredzenus, lai katra meita, kam to uz­maucu pirkstā, mīlē tikai mani.

— Bet apžēlojies, tad taču tev pietiktu viena gre­dzena! — kalējs iesaucās.

— Nē, izkal man veselu duci. Man ir tik plaša sirds, ka tajā pietiek mīlestības visa ciema skaistulēm, — puisis palielījās.

— Izkalt es varu, bet diezin vai tu būsi laimīgs, — ka­lējs nogrozīja galvu un apsolīja puisim uz pavasari div­padsmit gredzenus.

Un atkal viņš uzpūta ēzē ogles, karsēja sudraba stie­nīšus un kala gredzenus, dziedādams:

Es kaļu, es kaļu, Es savu laimi kaļu.

mtim'

'e i

m

Pavasarī bramanīgais puisis pats bija klat pēc gre­dzeniem.

Gāja gadi. Kalēja smēdē nenorima vesera dunoņa, ne­apklusa dziesma, ēzē neizdzisa uguns. Siimums jau dzirk­stīja kalēja melnajos matos, rokas bija kļuvušas raupjas un stiegrainas.

Reiz kalēja sieva, vīru žēlodama, ieteicās:

— Klau, vīrs, kā tas nākas, ka citiem tu esi izkalis laimi, bet sev ne?