ANNA SAKSE: LAIMES KALĒJS

— Tu esi nosalusi, cēlā jaunava! — vidējais dēls līdz­jūtīgi iesaucās. — Ienāc mūsu mājā un sasildies, — viņš laipni aicināja.

— Vispirms parādi man savu brīnišķo dārzu, — lūdza meitene, un vidējais dēls to veda gar ziedos uzplaukušo

ābeli. Skaistule apstājās pie tās, uzpūta ziediem savu elpu, un tie sastinga, it kā būtu no ledus.

— Kāda tev auksta elpa! — puisis brīnījās. — Ļauj man tevi sasildīt, — viņš žēlodams pastiepa pret viņu rokas. Bet skaistule arī viņam uzpūta savu auksto elpu, un tālāk viņš vairs nejuta itin neko, kamēr tēvs to atrada zem ābeles, kuras ziedi bija sačokurojušies un nobrūnējuši kā pēc ugunsgrēka.

Tikai pret vakaru atdzīvojās pārsalušais zēns, bet tā arī nevarēja pateikt, vai skaisto jaunavu redzējis īstenībā vai sapņos, gulēdams zem ābeles.

Vakarā jaunākais dēls pats pieteicās nosargāt pēdējo ziedošo ābeli. Par vidējā brāļa stāstu viņš tikai pasmējās — gan puisis būs nak^ī nolicies uz aukstas zemes un pār­salis, bet skaistā jaunava — nu, kam gan tā sapņos nerādās!

Laiku īsinādams, jaunākais dēls iekūra ugunskuru un skatījās, kā dūmu zirgi auļoja uz debesīm, kā dzirksteļu spieti uzlidoja nakts tumsumā un kā liesmu mēles kāri laizīja valgo gaisu.

Jau zaļgana rīta blāzma iezaigojās aiz egļu galotnēm, kad jaunākais dēls izdzirda gatves galā pakavu dipoņu:

— Dipadadap! Klipklabaklap!

Skaista jaunava baltā kumeļā pieauļoja pie dārza vār­tiņiem, krellēm kā ledus tilkām skanot, nolēca zemē un uzsauca dārza sargam:

— Labrīt, manu jauko zēn!

— Labrīt, labrīt, daiļava! — jaunākais brālis atņēma sveicienu, bet vārtiņus vaļā vērt nesteidzās.

— Es tevi meklēju jau ceturto nakti, — baltā jaunava čukstēja un, pati atvērusi vārtiņus, iegāja dārzā.

— Tātad tu nomaitāji mana tēva ābeles? — jaunais puisis paskarbi noprasīja.

— Kā lai es citādi būtu varējusi tevi sastapt? Es drīkstu iziet no savas ledus pils tikai vēsās naktīs, bet tad tu guli uz silta mūrīša un mana kumeļa pakavu dipoņa nespēj tevi uzmodināt. Es nomaitāju tava tēva ābeli, cerēdama, ka viņš tevi sūtīs sargāt atlikušās. Bet tu nāci tikai trešajā naktī, kad zied vairs tikai viena ābele.

— Kāpēc tu meklēji mani? — vaicāja puisis.

— Es gribu, lai tu nāc man līdzi uz manu ledus pili. Es esmu princese Salna, un tu būsi ķēniņš un dalīsies ar mani valstībā.

— Bet vai tu mīli mani? — jaunākais dēls šaubījās.

— Es mīlu tevi tik ledaini auksti, ka no mana skūpsta tu pārvērtīsies īstā ledus karalī, — teica princese Salna un izstiepa pret puisi savas vēsās rokas.

— Ne, ne, pagaidi, es vēl gribu pārbaudīt tavu mīles­tību! — jaunākais dēls atgaiņājās. — Ja tā būs stiprāka par ūdeni un uguni, nu, tad es iešu tev līdzi uz ledus pili.

To teikdams, viņš pārlēca pār strautiņu, kas tecēja cauri dārzam, un iesaucās:

— Brien pāri, ja mani mīli!

Princese Salna noliecās pie strauta, uzpūta tam elpu, un acumirklī ūdens sasala ledū. Viegli un cēli viņa pārgāja pār ledus tiltu un pastiepa savas rokas pret jaunāko dēlu.

— Ne, ne, pagaidi! — tas atgaiņājās. — Tev vēl jāiztur ugunspārbaude.

Viņš nostājās aiz sava ugunskura un aicināja:

— Nāc pāri, daiļava, ja mani mīli!

Un princese Salna kā neprātīga metās ugunī. Jau puisim likās, ka tā pieskaras viņam vēsām lūpām, kad pēkšņi tā izgaisa. Tikai ugunskurs nočūkstēja, it kā tajā kāds būtu ielējis ūdeni. Pēc sauleslēkta tēvs izgāja dārzā un priekā iekliedzās. Krāšņa, sārtbaltos ziedos līkstoša, stāvēja jaunākā dēla nosargātā ābele.

ANSIS bija labs dēls savai mātei. Nekad viņš neļāva tai nest smagos ūdens nēšus no akas vai celt mugurā zāļu nastas. Viņš pats apdarīja visus grūtākos darbus un palī­dzēja ari vieglākajos. Viņu mājiņa allaž bija tīra un ap­kopta, žogi ar kāršu rozēm apaudzēti, bet dārziņā visu vasaru ziedēja puķes.

Kaimiņos dzīvoja Anša saderētā līgava Ieva, krietna, strādīga meiča, un tas bija jau stingri norunāts, ka rudenī Ansis viņu ievedīs savā mājā kā mīļu sievu un saticīgu vedeklu.

Bet vajadzēja, lūk, notikt neparedzētai nelaimei, kas sajauca šo triju cilvēku dzīvi kā duļķainu ūdeni. Kādā jaukā vasaras dienā, kad Ansis bija iebraucis ezerā un pārliecās pār laivas malu, lai saplūktu ūdensrozes savai līgavai Ievai, pēkšņi ūdenī iekrita viņa sirds. Nu sirds, nu tiešām Anša krietnā un skaidrā sirds!

Vai tad varēja atstāt ezerā sirdi — un vēl tādu jaunu un labu sirdi? Nē, Ansis zināja, ka bez tās viņa turpmā­kajā dzīvē nebūs laimes, tāpēc sameklēja makšķeri, pie­sēja tai sudraba āķi un mēģināja izzvejot savu sirdi no ezera dzelmes.

Pienāca vakars. Pirmo reizi Anša māte pati vilka no akas ūdeni un nesa smagos nēšus, pirmo reizi cēla plecos zāļu nastu. Pirmo reizi Ansis nepārnāca mājā, bet pār­gulēja turpat ezera krastā, lai rītā ar mazu gaismiņu sēstos laivā un brauktu meklēt savu sirdi.

Diena pēc dienas aizritēja Ansim uz ezera, mātei — smagā darbā, bet Ievai — sirdsēstos un asarās. Ansis, mā­tes labais dēls, vairs ne pirksta nepiedūra mājai un vasaras darbiem. Labība noklāpēja uz lauka nepļauta, zirdziņš no­liesēja nebarots, ziemai netika sagādāta ne pagale malkas. Velti Ieva staigāja gar ezera malu un sauca Ansi mest mieru nepārtrauktajai makšķerēšanai. Ansis, viņas mīļais Ansis, bija kļuvis kurls pret līgavas izmisīgajām lūg­šanām.

Skarba un draudīga tuvojās ziema. Izputēja Anša un Ievas kāzas, nepiepildījās mātes klusā cerība, ka, aukstu­mam iestājoties, dēls atmetīs māžošanos ar makšķeri un turēsies pie mājas. Jā, tiesa, naktīs viņš pārgulēja savā gultā, bet, gaismiņai austot, uzkrāva mugurā darba rīkus

un brida pa dziļo sniegu uz ezeru, cirta ledū caurumus un nopūlējās līdz dziļai krēslai, lai atrastu savu sirdi.

Tā gāja gadi un atkal gadi. Tie sadrupināja Anša mā­jiņas jumtu, un ūdens gāzās uz grīdas un guļu vietās. Pavards sagruva, un dūmi ēda māmuļai acis, kas jau tā sūrstēja no asarām.

— Ansim nav sirds! — viņa nopūtās, sastingušiem pirk­stiem lāpīdama dēla noplīsušos cimdus.

— Ansim nav sirds! — dusmās izsaucās Ieva un pie­ņēma cita puiša bildinājumu.

— Ansim nav sirds! — nogrozīja galvu kaimiņi, iedami garām pussagruvušajai mājelei ar sakritušo žogu un ne­zāļu pārņemtajām norām.

Ilgi vārga un nīkuļoja Anša māte, dēla nekopta, kamēr nāve par viņu apžēlojās un pasauca sev līdzi. Nevienu puķīti neuzdēstīja dēls uz viņas kapa kopiņas. Tikai tre­šajā vasarā uz tās uzdīga dadža sēkliņa, ko putniņš bija atnesis no Anša mājas pagalma.

Gadi, gadi, kur viņi paliek, tie, kas aizgājuši? Laikam sagulst uz cilvēku pleciem, jo kas gan cits saliektu za- ļokšņo jaunekļu augumus? Kas gan cits padarītu stīvas viņu vingrās kājas, kas trīcinātu viņu citkārt spēcīgās ro­kas? Kurš būtu varējis pateikt, ka aizsteigušies jau desmit un vēl divdesmit gadu, ja pēkšņi neieraudzītu, ka uz ezera laivā nesēž vairs kādreiz brašais, jaunības pārpilnais An­sis, bet sirms, salīcis večuks? Un tā skaistā jaunava, kas vakaros pie ezera mazgā kājas, tā taču nav kādreiz jaukā Ieva, bet viņas meita Magone. Ieva, vai! — Ieva ir tā īgnā, rūcīgā veča, kas katru dienu šķendējas par dulnajiem makšķerniekiem, šiem diedelniekiem, kas tik vien zina kā sēdēt uz ezera, kamēr kārtīgi cilvēki strādā godīgu darbu.