ANNA SAKSE: LAIMES KALĒJS

Jā, jā, tie ir gadi, kas pārvērtuši ir Ansi, ir Ievu tā, ka mums grūti viņus pat pazīt.

Bet reiz, tas bija pavasarī, Ansis izvilka uz makšķeres zelta zivtiņu. Un gluži kā pasakā zivtiņa sāka runāt.

— Mīļo Ansi, atlaid mani, — tā lūdzās. — Atlaid mani, un es izpildīšu tavu sirsnīgāko vēlēšanos.

— Vai tu vari atnest manu sirdi? — cerībās iededzies, jautāja Ansis.

— Jā, varu, — atbildēja zivtiņa. — Tavu sirdi paņēma mūsu ezera nāriņa. Viņa to lieto par spilvenu,

— Tad atnes manu sirdi, un es nekad vairs neķeršu nevienu zivi! — apsolīja Ansis un palaida zelta zivtiņu.

— Plinkš-plunkš, plinkš-plunkš! — zivtiņa aizpeldēja un ienira dzelmē.

— Plinkš-plunkš, plinkš-plunkš! — zivtiņa iznira no dzelmes un piepeldēja pie laivas, turēdama mutē Anša sirdi.

Viņš paņēma sirdi un ielika atpakaļ krūtīs. Ak, pasaulīt, kur tu tik skaista! Lūk, ievu krūms ezera malā — pa kuru laiku tas uzplaucis balts un smaržīgs? Un kur tas cīrulis radies, kas plivinās debesu zilgmē un vītero tik līksmi, ka gribas dziedāt tam līdzi? Paga, paga, bet vai tad nav laiks arājam stāties uz vagas? Ai, ai, un kāda izskatās tā māja ezera krastā — vai tiešām tādā graustā mitinājies viņš, Ansis, kas agrāk nevarēja paciest ne mazāko nekārtību savā mājā! Pie darba, pie darba, Ansi! Visam vajag izska­tīties atkal tā kā tavos jaunības gados, kad tu te dzīvoji ar savu māti.

— Māte! Kā es varēju nodarīt viņai tā pāri! — sirdsap­ziņas mocīts, Ansis pēkšņi iešņukstējās un steidzās uz kap­sētu, lai vismaz sakoptu viņas kapu un kaut jel tā parādītu mīlestību, kuras tai aptrūka, kopš Ansim pazuda sirds.

Centīgi jo centīgi Ansis tagad darbojās ap savu mājiņu, līdz saveda to agrākajā kārtībā. Palūdzis kaimiņiem zirgu, viņš uzara aizlaisto lauku, aizņēmās sēklu un apsējās.

— Nez, kāda bite vecajam Ansim iekodusi, ka nu pa­visam atmetis makšķerēšanu? — spriedelēja kaimiņi.

— Dažam jau prātiņš tā pavēlāk aizmetas, — citi no­smējās.

Bet sirds, tā pati sirds, ko Ansis tik cītīgi bija meklējis desmit un vēl divdesmit gadus, tā kļuva par viņa postu tagad, kad plecus bija saliecis laika smagums. Viņam taču vajadzēja pasēdēt uz mūrīša tādos vakaros, kad jaunieši pulcējas upes līcī uz dejām, vai arī ar citiem večiem gudri paspriedelēt par rītdienas laiku, par ražas izredzēm, par kariem — vai tie būs vai nebūs. Vajadzēja kopā ar ve­čiem Jāņu vakarā izdzert dažus kausus alus, izsmēķēt kādu pīpi pašaudzētas tabakas. Bet šī sirds — nu taisni kā tāda auša — tā velk mūsu Ansi tikai uz to pusi, kur jaunas meičas, saspiedušās pulciņā, gaida jaunekļus tās uz deju uzlūdzam.

Un Ansis uzlūdza meičas vienu pēc otras uz valsi, uz polku, viņš dejoja līdzi sudmaliņas un mēģināja izlēkt pat jauno laiku dejas, kādu viņa jaunībā vēl nebija.

Sākumā meičām patika jautrais večuks. Vienu deju ar tādu izdejot, protams, bija patīkami. Bet visas citas taču katrai gribas dejot ar to vienu, ar savējo, un tāpēc viņas drīz vien sāka bēgt no «uzbāzīgā krepeļa», «nāves parād­nieka», «līkanša», «vecā ķēma» un vēl citādām apsaukām izsmietā Anša.

Eh, lai viņas ņirgtu, šīs jaukās aušas un vējagrābsles, ja tikai tā viena, tā jaukākā, visdaiļākā un tīkamākā — smuidrā Magone vienmēr tik nicīgi nenovērstu savu sārto vaigu un zilās, spulgās actiņas, kad Ansis tai tuvojās, lai lūgtu uz deju.

Nabaga Ansis, sirmgalvis ar jauno sirdi, viņš nesaprata, ka Magone varējusi būt viņa meita, ja viņš toreiz nebūtu tik cietsirdīgi pametis Ievu. Viņš nesaprata, ka Magone redz tikai viņa sirmos matus, saliekto augumu, nedrošās kājas, bet neredz viņa sirdi, kas ezera dzelmē saglabāju­sies jauna un mīlas alkstoša. Nabaga Ansis, viņš nesa­prata, ka viņa gados būtu pieticis ar acīm noglāstīt Mago­nes sārtos vaigus, no tālienes apjūsmot smuidro augumu, sapņos noskūpstīt maigās lūpas. Nē, viņš to nesaprata un izdarīja savu vislielāko kļūdu — viņš bildināja daiļo Magoni.

Nu, smej ieties, smej ieties visi par Ansi, tāpat kā smējās Magone, aizgūtnēm caur smiekliem izspiezdama noraidī­jumu:

— Man liekas, tēvocīt, ka tu priekš manis esi par vecu!

Smejieties, smejieties, tāpat kā smējās Magones drau­dzenes, kuras jau pēc pusstundas uzzināja visjocīgāko notikumu Magones mūžā. Jums jau viegli smieties, jo tāda nelaime kā Ansim nevienam no jums nav gadījusies.

Magones smiekli kā āmurīši sitās pret Anša grumbaino pieri. Viņš paberzēja to un, neskaidras nojautas vilkts, devās uz ezeru, iesēdās laivā un īrās uz to stūri, kur auga ūdensrozes. Pārliecies pār laivas malu, viņš aplūkoja savu attēlu ūdenī.

— Ķēms! Vecais ķēms — un tu iedrošinājies bildināt

jauko Magoni? — viņš jautāja sev un redzēja no ūdens pretī ņirdzam bezzobainu muti. — Ko tu izdarīji, ko tu man izdarīji, neprātīgā sirds! — iesau­cās Ansis un, izrāvis sirdi no krūtīm, iesvieda to ezerā. Rītā ezermalieši redzēja, ka laivā sakumpis sēž. vecais Ansis un makšķerē.

DĀRZA malā aiz žoga uzziedēja Mežaroze. Sārta un pie­tvīkusi, ar rīta rasas pērlēm uz maigajām ziedlapiņām viņa izskatījās tik skaista kā jaunava, kas tikko raudājusi aiz laimes.

Tā kā pirmie no rīta arvien pamostas putni, tad arī rozi tie ieraudzīja pirmie.

— Cil-lī! Cik viņa skaista! — iesaucās Zīlīte.

— Cir-čir! Ir — ir skaista! — piebalsoja Zvirbulis.

— čuču, iček, ičīičiček! — sēdēdams apses zarā, iebur- bulējās Dārzaķauķis, un tas nozīmēja, ka roze viņam ļoti patīk.

— Klikliklik! — noklabināja Krūmuķauķis un aizlaidās uz upmalu pastāstīt jauno ziņu Lakstīgalai, jo viņš zināja, ka tā kaislīgi mīl rozes.

Un Lakstīgala sacerēja jaunu dziesmu par mīlestību, kas nekad nevienam neapnīk, jo tā ikreiz, cik mīlam, ir jauna un skaista kā tikko uzplaucis Mežarozes zieds.

Lakstīgalas dziesma uzmodināja draiskuli Rītavēju, kas, vakarā piekusis būdams, bija palicis nakšņot līgana bērza zaru šūpolēs.

— Vai tiešām tā Mežaroze ir tik skaista? — sukādams savus cirtainos, kastaņbrūnos matus, viņš neticīgi iejau­tājās.

— Viņa ir skaista kā rīta blāzma un maiga kā pirmais saules stars, bet viņas elpa ir reibinošāka par pavasari, — Lakstīgala aizrautīgi apdziedāja Mežarozi.

— Tātad viņa ir skaistāka par Ievu, kas zied upes līcī? — Rītavējš turpināja taujāt.

— Viņa ir skaistāka par Ievu, par Kļavu, par Ābeli un Liepu, — Lakstīgala dziedāja slavas dziesmu Mežarozes skaistumam un iekveldināja Rītavēja krūtīs tādu mīlas liesmu, ka viņš aizmirsa Ievai doto solījumu atgriezties šorīt pie viņas, ko vakar bija paijājis un skūpstījis, un zvērējis tai mūžīgu uzticību.

Viņš apsēja zaļu kaklautu, kas ļoti piestāvēja viņa mel­nīgsnējai sejai, nopurināja no garajiem svārkiem bērzu bārbaliņas un, pasviedis Lakstīgalai gaisa skūpstu, aizstei­dzās uz dārzu, kura malā aiz žoga bija uzziedējusi Meža­roze.

— O daiļākā no daiļām, esi sveicinātai — zemu noliek­damies un rokas pie krūtīm piespiezdams, Rītavējš uzru­nāja Mežarozi.

Kautrīgi pietvīkdama, viņa aizgrieza galviņu uz sētas pusi un izdvesa:

— Es lūdzu, neglaimojiet man. Es esmu vienkāršākā starp savām māsām, kas aug tur — dārzā un bauda dārz­nieka cieņu un mīlestību.

— Vienkāršība uzliek kroni tavam skaistumam, bet pa­zemība atklāj tavu dziļo un tīro dvēseli, — jūsmoja Rīta­vējš.