ANNA SAKSE - LAIMES KALĒJS

Svešie laikam bija bandīti, jo tie izrāva manu saimnieku no gultas, lika pacelt rokas un nostādīja pie krāsns, neļau­dami viņam ne kustēties, bet paši pa to laiku rakņājās pa viņa galda atvilktni, izvandīja gultu, plēsa no sienām tape­tes. Vai tiešām viņi domāja, ka šim cilvēkam būtu paslēpta nauda vai dārglietas? Es gan vislabāk zināju, ikreiz vēro­dams, kā viņš pats tā vandījās pa galda atvilktnēm, meklēdams kādu maizes garoziņu.

Manu saimnieku svešie aizveda līdzi. Vīstoklītis palika pie manis. Tu varētu paskatīties, kas tajā ir iekšā, jo tu taču nopirki mani visu. Man pašam ari gribas zināt, kas tas ir, ko viņš man uzticēja.

Es pakāpos uz krēsla, atrāvu pulkstenim mugurpuses dēlīti un izvilku mīkstu vīstoklīti. Manās rokās atritinā­jās sarkana drāna, uz kuras ar baltiem burtiem bija rak­stīts:

«Visu zemju proletārieši, savienojieties!»

— Jā, jā, tie ir viņa iemīļotie vārdi, — vecais pulkste­nis atzina.

— Vai tu vēl kādreiz redzējies ar šo cilvēku? Un vai tu neatceries, kā viņu sauca? — es jautāju.

— Tie nedaudzie viesi, kas pie mums nāca, viņu sauca par Zibeni. Bandīti viņu uzrunāja par Birznieku …

— Zibens-Birznieks? Ko tu saki? Tas taču bija mans cīņu biedrs! — es iesaucos.

— Ak tā? Tad varbūt tu mani atdosi viņam atpakaļ, jo viņš mani netika pārdevis, — pulkstenis ieminējās.

— Mīļais, labais pulksteni, es tevi vairs nevaru atdot. Mūsu Zibens nolika savu galvu par to zemi, ko mēs sau­cam par Dzimteni.

Man likās, ka pulksteņa tikšķi uz brīdi apstājās.

— Piedod, ka es tā… aizmirsu savu pienākumu. Laiks nedrīkst apstāties, lai kādas kuram bēdas, — pulkstenis atkal vienaldzīgi ierunājās. — Tāpēc es stāstīšu tālāk savu dzīves stāstu.

Kad svešie cilvēki bija aizveduši tavu draugu, es pa­liku viens izvandītajā istabā. Tā kā neviens mani neuz- vilka, es apstājos. Tāpēc es nezinu, cik dienas vai nedēļas bija pagājušas, kad istabiņā ienāca mājas saimnieks ar sētnieku.

— Te jāiztaisa remonts un istaba jāizdod, — teica saim­nieks. — Birznieks esot dabūjis sešus gadus spaidu darbos. Tādi kā dulni ar to savu sarkano politiku. Uznes tos krāmus bēniņos. Kad pārnāks, atdosim. Tā es kopā ar čīkstošo dzelzs gultu un ķirmju sagrauzto galdu nokļuvu bēniņos, kur mūs apklāja bieza putekļu kārta. Es vairs necerēju no turienes izkļūt. Bet atkal uzvarēja vecā pa­tiesība, ka tikmēr, kamēr esi dzīvs, nevajag zaudēt cerību. Un tā pavasarī, kad mūsu mājai noplēsa veco jumtu, lai uzliktu jaunu, bēniņos mani ieraudzīja kāds strādnieks, jauns puisis. Viņš pacēla mani, sapurināja un pakāra pie vērbaļķa.

— E-hē, tas taču vēl tīri labs pulkstenis! — viņš iesau­cās. — Man ļoti noderētu tāds daikts, citādi es vienmēr baidos no rītiem aizgulēties.

Viņš aiznesa mani uz savu istabu un pakāra pie sienas. Priecīgs, ka atkal ticis pie vietas un varu būt noderīgs, es tikšķēju, cik skaļi vien spēju. Bet ar sišanu man vairs neveicās.

Pie šī jaunekļa drīz atnāca jauna meitene un vairs ne­gāja projām. No viņu runām es sapratu, ka viņi ir appre­cējušies. Un tiešām, kad pie Ulda — tā sauca manu jauno saimnieku — atnāca viņa darba biedri, viņš tos iepazīsti­nāja ar Maiju, teikdams: «Mana sieva.» Viesi bija ļoti pārsteigti, ka draugs apprecējies bez kāzām.

— Ak jūs, noslēpumainie bēguļi! — viens pārmeta. — Mēs jums būtu tādas kāzas sarīkojuši, ka trīs dienas visa Rīga skanētu.

— Mums tāpat ir labi, -— Maija steidzās apliecināt.

— Un Rīgā trokšņu pietiek bez mūsu kāzām, — Uldis atjokoja. — Klausieties, kā visās malās veseri klaudz!

Kad viesi aizgāja, Uldis jautāja Maijai:

— Varbūt tu būtu gribējusi jaunu pulksteni?

— Es gribētu, lai tava mīlestība paliktu mūžam jauna, — viņa atteica.

Uldis mēģināja Maiju nobučot, bet viņa kautri novērsās un, ar elkoni parādīdama uz manu pusi, izdvesa:

— Bet kā tu tā… redzi, kā pulkstenis smejas.

Mēs tiešām būtu labi sadzīvojuši, bet, kā par nelaimi, blakus istabā ievācās jauni iemītnieki. Ja Uldis ar Maiju abi reizē gāja darbā un gandrīz reizē nāca mājās, tad no blakus istabas iemītniekiem darbā gāja tikai vīrs, bet sieva dzīvoja pa māju. Vai viņa kaut ko arī darīja, to es nezinu, bet caur plāno sienu es dzirdēju, ka viņa drīz vien sāka žēloties vīram, cik ļoti viņu traucējot mana aizsma­kusi čerkstoņa un riebīgie sitieni. Pēc dažām dienām viņa katrā pilnā stundā jau svieda uz grīdas grāmatas un pat traukus, kas saplīsa. Tad kādā vakarā mūsu istabā ienāca šīs sievas vīrs un neiecietīgi pieprasīja, lai reiz izbeidzot manu nejēdzīgo trokšņošanu, citādi viņš ierosi­nāšot mūs visus izlikt no dzīvokļa.

Uldis apturēja manu pendeli un ilgi sprieda ar Maiju, vai kaimiņiem ir tiesības sūdzēties par pulksteni vai ne.

Pēdīgi viņi nolēma, ka nekad nekļūs kā mietpilsoņi, kam lielākais prieks ir kaitināt dzīvokļa kaimiņus. Un tā

viņi aiznesa mani uz vecu lietu tirgotavu un pārdeva.

— Tiešām raibs ir arī tāda pulksteņa mūžs, — es ap­brīnā nogrozīju galvu. Man vairs nemaz negribējās smī­nēt par vecā pulksteņa runātkāri.

— Paklau, — pulkstenis atkal iesāka, bet nedabūja pabeigt, jo viņam uznāca sitamā stunda. Man bija ilgi jāgaida, kamēr viņš nosēcās, izklepojās un pēc tam lēni un uzmanīgi nosita divpadsmit.

Kad viņš bija beidzis, iestājās klusums.

— Tu gribēji man kaut ko teikt, — es viņam atgādināju. — Jā. Es gribēju kaut ko lūgt. Nepārdod mani, lūdzu, lūdzu! Neviens jau mani ilgi necietīs — tiklīdz iepelnīs

naudu, tā nopirks jaunu pulksteni. Bet tu mani sapra­tīsi, ja arī man arvien biežāk sāks klibot ritms: abi esam veci, savu laiku cilvēkiem nokal­pojuši, Un, kad tev uzmāksies vientu­lība, tad tu sapratīsi, ka arī pulk­stenis var būt draugs. Veco pulksteni es neesmu pār­devusi.

SATURS

pasaka par Četriem vēja dēliem……………………………………. 6

skaistule salna ………………………………………………………………. 12

sirds ezerā………………………………………………………………………… 18

me2aroze un rltavējs……………………………………………………. 26

naktsvijole………………………………………………………………………. 36

laimes kalējs……………………………………………………………………. 44

vecais pulkstenis……………………………………………………………. 52

АННА САКСЕ * КУЗНЕЦ СЧАСТЬЯ * СКАЗКИ НА ЛАТЫШСКОМ ЯЗЫКЕ « ХУДОЖНИК К. ФРИДРИХСОН

95 КАР.