ANNA SAKSE - LAIMES KALĒJS

— Nu, parādi, parādi, kāds tad tev izskatās tas jaunās modes gailis!

Atzīšos, es tiešām kļuvu lielīgs kā gailis. Es tikšķēju skaļāk un ātrāk, lai drīzāk pienāktu pilna stunda un es varētu ciemiņiem nodziedāt savu dziesmu.

Mans slavas laiks bija arī mana pirmā saimnieka slavas laiks. Pēc tam, kad arī citi apkārtējie saimnieki sapirka un saveda mājās pulksteņus, mani apbrīnot vairs neviens nenāca. Es manīju, ka manam saimniekam lāgā nepatika, ka citi arī gādāja pulksteņus. Kad saimniece vai kāds no saimes ļaudīm pastāstīja, ka tur, tādās vai šādās mājās, atvests pulkstenis, saimnieks īgni norūca:

— Lai nu pērk, lai pērk, kad tikai vēlāk nav jāpārdod līdz ar visām mājām.

Saimnieks bija noteicis, ka neviens cits nedrīkst man ne pirksta piedurt kā tikai viņš. Svētdienas rītos viņš mani uzvilka un, ja es biju pa nedēļu pasteidzies uz priekšu, ap­turēja manu pendeli, kamēr sāks iezvanīt svētrītu. Nez kāpēc viņš bija iedomājies, ka ķestera vai mācītāja pulk­stenis ir pareizāks par mani.

Vēlāk, ak, vēlāk mājinieki zaudēja pret mani cieņu. Kad saimnieka Jēkabiņam negribējās pirmdienas rītos agri iet uz skolu, viņš, svetdienas vakaros guletiedams, pagrieza manu rādītāju par divām stundām atpakaļ. Vasaras rītos ganu meitēns pirms govju izdzīšanas bieži vien ar slotas kātu pagrūda manu rādītāju stundu uz priekšu, lai drīzāk pienāktu mājās dzenamais laiks. Tā es tiku iznerrots un novests tik tālu, ka vairs nerādīju pareizu laiku. Protams,

visu vainu uzvēla man, bet ko es tur varēju darīt? Pat vecais vaļinieks nekautrējās mani zākāt, apjautādamies:

— Cik tad nu šodien tas melis rāda?

Vienīgi saimnieka acīs es nebiju zaudējis savu vērtību, un laikam tāpēc viņš mani veda atkal uz Rīgu par kāzu dāvanu savam dēlam Jēkabam, kas precējās ar tik smalku sievu, ka arī kāzu dāvanai vajadzēja būt smalkai. Bet, dēlu skolodami, vecie Kalniņi bija izdzīvojušies no mantas, ka pat ceļa nauda iznāca tikai vienam. Mātei bija jāpaliek mājās.

Nododams mani Jēkabam un viņa jaunajai sievai Amā­lijai, Kalniņš teica dažus svinīgus vārdus par ģimenes svē­tumu, — it kā es nu būšot tā dzīvā balss, kas dēlam arvien atgādināšot tēva mājas. Jēkabs nobučoja tēvam roku, un arī Amālija piegrūda savu vaigu pie vecā bārdas. Bel, kad tēvs bija izgājis otrā istabā, abi jaunie Kalningi — jā, nez kāpēc Jēkabs tagad saucās Kalnings — abi jaunie sāka kratīties jautros smieklos.

— Ah, Jakob, kur mēs šo krāmu liksim? — izsmējusies jautāja Amālija.

— Nekas, nekas, Amāli, — Jēkabs viņu mierināja. — Kad tēvs aizbrauks, novietosim ķēkšas istabiņā.

Tā nu es vairākus gadus karājos ķēkšas Marijas istabiņā līdzās virtuvei un kļuvu liecinieks kādas nelaimīgas dzīves sākumam un turpinājumam.

Sākās ar to, ka virtuvē reiz ienāca jauns skursteņslauķis„ melns kā šķelmīgs velns, cilindrā, ar slotiņu pie sāniem un satītu virvi uz rokas. Skaists viņš izskatījās, nevar noliegt, kaut arī nosmērējies ar sodrējiem tā, ka balti bija tikai zobi un acu āboli. Viņš ieknieba Marijai vaigā, atstādams uz tā melnu traipiņu, bet viņa nemaz nedusmojās par to, tikai smējās un pat iegrūda viņam kabatā no pusdienām pāri palikušo cepeša gabalu.

Šis skursteņslauķis sāka nākt pie mums arvien biežāk, bet nu jau nomazgājies balts. Parasti viņš nāca tādās reizēs, kad Kalningu kungi nebija mājās. Marija viņu cienāja ar gardākajiem kumosiem, kādi vien mājā bija atrodami. Cie­miņš ēda, ēda un tikai atkal piesita ar knipi pie kakla. Marija tad iesteidzās ēdamistabā un atnesa konjaka pudeli, ko Jānis — tā sauca skursteņslauķi — krekšķinādams izdzēra. Kad viņš aizgāja, Marija sasita pudeli un pēc tam smalkā balstiņā lūdza kungus viņai piedot, jo notikusi ne­laime: putekļus slaucīdama, viņa nejauši izgrūdusi pudeli no bufetes un tā saplīsusi.

Tā nu viņš nāca un gāja, kamēr arī viņiem rīkoja kāzas un Kalningu kungi savai uzticīgajai Marijai par kāzu dāvanu pasniedza mani.

Mums, pulksteņiem, jābūt vienaldzīgiem pret cilvēku priekiem un bēdām un vienādā taktī jāskaita sekundes gan laimīgiem mīlētājiem, kam stundas, pat diennaktis liekas par īsām, gan arī mirējiem, kas būtu vēlējušies apturēt laiku kaut uz dažām minūtēm, lai vēl pavadītu tās šajā jaukajā

pasaulē. Bet diendienā noskatīties tādu elli, kādā dzīvoja Jānis un Marija, nē, tas pat pulksteņa sirdij ir grūti. Nebija tāda vakara, kad Jānis būtu pārnācis nepiedzēries. Kad Marija to pārmeta, viņš lamāja viņu un sita. Kad es reiz tādā Jāņa dusmu brīdī paskatījos uz viņu pārmetoši, viņš to pamanīja un ārkārtīgi noskaitās.

— Ko tu tā blenz, vecais ķēms! Laikam tu arī sāksi man pātarus skaitīt!

Viņš novilka zābaku un zvēla man pa ciparnīcu, tā ka nolauza stundu rādītājam galu. Kopš tā laika es paliku tāds kroplis.

Viņiem bieži dzima bērni, bet prieka no tiem nebija — ņiprākie nomira jau mazi, bet tie, kas izdzīvoja, neiemācījās ne staigāt, ne runāt.

Tāda dzīve vilkās daudzus gadus, kamēr vienā vakarā Jānis vairs nepārnāca mājās pats ar savām kājām. Viņu ienesa četri melni vīri, četri skursteņslauķi, un noguldīja uz garā koka sola. Viņš bijis pārāk piedzēries, uzkāpis uz v jumta, paslīdējis un nokritis uz bruģa.

Lai nopirktu vīram zārku, Marija noņēma mani no sie­nas, noslaucīja putekļus, ietina vecā lakatā un nesa uz uteni pārdot.

Te es guvu ievērību kāda jauna cilvēka acīs. Viņš pie­nāca Marijai klāt un apjautājās, kāpēc viņa noraudā­jusies — laikam esot žēl šķirties no tāda interesanta pulk­steņa?

Marija viņam izstāstīja visu, kā bija.

— Nopērciet gan, kungs, pulksteni, citādi es netikšu pie zārka, — viņa lūdzās. — Es lēti atdošu, par desmit la­tiem.

Svešais iedeva Marijai piecpadsmit latus, paņēma mani padusē un nesa uz manām jaunajām mājām. Pa ceļam es domāju, ka nokļūšu kāda bagātnieka mājās, ja nu viņš tā svaidās ar naudu — maksā vairāk nekā prasa. Es neticēju savām acīm, kad mani ienesa pavisam nožēlojamā jumta istabiņā ar atplīsušām tapetēm, ar lietus izmērcētiem gries­tiem un kaut kādām kastēm un dēļiem mēbeļu vietā. Vakariņās mans jaunais īpašnieks ēda cietu rupjmaizi, piestrēbdams tēju no zaļraibas emaljētas krūzītes. Pēc va­kariņām viņš noslēdza durvis, sameklēja smalku papīru un kaut ko rakstīja uz tā. Kad es nositu trešo rīta stundu, viņš padraudēja man ar pirkstu, teikdams:

— Tu neskrien, draugs, šonakt tik ātri!

Es viņam uzsmaidīju, bet viņš to nepamanīja, jo atkal iegrima savos papīros.

Dažreiz viņš naktīs pacēla grīdas dēli, izņēma no paslēp­tuves nelielas kastītes, darbojās ar sīkiem metala gabali­ņiem, likdams tos rindās, un, kad bija tā salicis krietnu skai­tu rindu, nozieda tās ar melnu krāsu, uzlika virsū baltu pa­pīru un pārvilka tam pāri pasmagu veltnīti. Es palūrēju un izlasīju stūrī iespiesto teicienu:

«Visu zemju proletārieši, savienojieties!»

Tādus vārdus es lasīju pirmoreiz un, protams, tos nesa­pratu. Bet tie jau arī nebija man domāti.

Un tad es uz ilgu laiku paliku bez īpašnieka. Kādā naktī pie mūsu durvīm skaļi klauvēja. Mans saimnieks pie­trūkās no miega, paķēra no spilvena apakšas mazu vīstok- līti, atrāva manu aizmugures dēlīti un iegrūda manī savu vīstoklīti. To visu viņš izdarīja tik klusi un ātri, ka tad, kad klauvētāji ielauza durvis, viņš atkal gulēja savā gultā un, izlikdamies aizmidzis, krāca.