ANNA SAKSE: LAIMES KALĒJS

— Vai tu esi mani kādreiz redzējusi nelaimīgu? — ka­lējs izbrīnījies jautāja.

— To es neesmu manījusi. Bet kāpēc tev tā jānomokās smagā darbā? Tu taču varēji sev izkalt tādu laimes veseri, kas pats kaļ.

— Labs padoms esot vērtīgāks par zeltu. Bet, tāpat kā zelts jāpārbauda, vai ir īsts, tā es pārbaudīšu tavu pa­domu, vai tas ir labs, — teica kalējs un gāja apraudzīt, kā dzīvo zemnieks, kuram viņš bija izkalis arklu, kas pats ar.

Pussagruvušās mājas pagalmā viņš sastapa dziļi nosku­mušo zemnieka sievu.

— Kā nu iet, kā klājas? Vai laimes arkls vēl nav sa­lūzis? — kalējs apvaicājās.

— Saki labāk — nelaimes arkls, — sieva sašutumā iesaucās. — Kamēr manam vīram vairs nav jāstaigā ar­klam pakaļ, nu tikai dzīvo pa krogu un, kad pārnāk mājās, guļ uz krāsns. Māju un zemi postā aizlaida, manu mūžu sagrauza tas nelaimes arkls, — tā sieva nobeidza savas žēlabas.

Kalējs manījās ātrāk projām no šīs bēdu mājas. Viņš gāja pie saimnieka, kuram bija izkalis laimes atslēgu.

Klusums valdīja kādreiz turīgajā sētā. Neskanēja ne bērnu klaigas, ne zirgu zviedzieni, ne suņu rejas. Izģin- dusi sieva sēdēja uz sliekšņa un graizīja katliņā balandu lapas.

— Laba diena, saiminiec! Kā sviežas, kā griežas? — kalējs uzrunāja sievieti.

— Kopš tu manam vīram izkali to nelaimes atslēgu, posts un bēdas ir mūsu mājas valdnieki, — saimniece iesaucās.

— Kā, vai tad klēts apcirkņi nav pilni, vai… — kalē js iesāka, bet saimnieces izmisušais skatiens viņam neļāva pabeigt.

— Apcirkņi ir pilni ar peļu apgrauztiem graudiem, bet tēvs un māte nomira badā, bērni aizgāja pie svešiem kal­pot, zirgi un lopi nobeidzās. Pat suns neizturēja un aiz­bēga mežā, — saimniece pārstāstīja visas nelaimes.

— Un kur tad pats saimnieks? — kalējs iejautājās.

— Saimnieks sajuka prātā un dienām un naktīm cita nekā nedara kā pārskaita savu naudu, — pavēstīja bēdu sagrauztā sieva.

Kalējs steidzīgi atvadījās un devās pie bramanīgā puiša, kuram bija izkalis divpadsmit gredzenus.

Vai tiešām šis noskrandušais, nolēkšķējušais nevīža bija tas pats kādreiz švītīgais puisis ar melno mēteli un caunu cepuri?

— Hei, brāl, vai tad visas tavas divpadsmit līgavas ezerā salēkušas, vai, ka neviena tevi neapkopj? — kalējs pazoboja veco zēnu.

— Ek, brāl, vai tu nezini, kāda ir sieviešu daba? — puisis nicīgi atmeta ar roku, — Visas divpadsmit mani mīlēja, mīlēja, bet tad apprecējās ar citiem. Tagad katrai savs vīrs, savs pavards, savi bērni. Man vien nekā, kā no­kaltis koks es te nīkstu, — puisis uzsāka garu bēdu

stāstu, bet kalējs viņā neklausījās. Viņš aizgāja mājās un teica sievai: — Tavs padoms nebija zelta vērts. Tagad es zinu, ka mana laime ir mans darbs. Un, nokaitējis ēzē dzelzs gabalu, viņš uzlika to uz laktas un kala, dungodams savu veco dziesmiņu: Es kaļu, es kaļu, Es savu laimi kaļu.

REIZ kādas vecu lietu tirgotavas logā es ieraudzīju vecmo­dīgu pulksteni. Viņa ciparnīca bija tā nodilusi un apskram- bāta, ka atgādināja grumbainu, vējos appūstu seju. Stundu rādītājam bija nolauzts gals. Nespodrais misiņa pendelis kustējās neparasti centīgi, un man likās, it kā es pat caur skatloga biezo stiklu dzirdētu pulksteni skaitām:

— Tik-tak, tik-tak, tik-tak.

— Kas gan pirks tādu vecu kraķi un turēs savā istabā? — es nodomāju un gribēju iet, kad pēkšņi man likās, it kā pulkstenis pamirkšķinātu ar vienu aci.

— Kādas blēņas! — es nomurmināju un jau pagriezos, lai ietu, kad pulkstenis savilka seju lūdzošā smaidā.

— Hm. Tiešām dīvains pulkstenis, — es pie sevis iesau­cos, un man iegribējās to nopirkt. Galu galā, tas taču bija pavisam lēts pulkstenis, un, ja nu ari izrādīsies nederīgs, tad var to izsviest lūžņos.

Es pārnesu veco pulksteni mājās, uzkāru to krāsns tuvumā uz naglas, un tā viņš sāka priecīgi tikšķināt:

— Tik-tak, tik-tak, tik-tak.

Bet, kad pienāca brīdis sist stundas, tad no pulksteņa nāca tāda šņākoņa un čerkstoņa kā no veca vīra krūtīm, kad tas taisās klepot. Jā, sišana šim lāga zēnam vairs nepa­devās, laikam viņa āmuriņš un laktiņa bija galīgi izrūsē­juši. Būs jāaizvāc šis vecais krāms, kamēr draugi un pazi­ņas nav sākuši mani izsmiet.

Es iekurināju krāsni un omulīgi ieritinājos lielajā, mīk­stajā krēslā, lai palasītu grāmatu. Bija izlasītas dažas lap­puses, kad atkal sākās sēkšana un krekšķināšana.

— Ak dies, kas to varēs izturēt! — es nopūtos.

— E-e-e-ehh. . . e-e-e-ehh.. , khe-khe-khe… Nu nedus­mo uz mani, pacieties!

Izbailēs es uzlēcu no krēsla un ar acīm meklēju runātāju»

— Tas esmu es, tavs vecais pulkstenis, — vecīga balss no augšas man pavēstīja.

— Ak tas esi tu? — es priecīgi iesaucos un neizrādīju izbrīnu par to, ka pulkstenis var runāt.

— Jā, tas esmu es. Khe-khe! Lai tev laba veselība, ka izkurināji krāsni. Es tajā skatlogā biju galīgi nosalis.

— Vai tu ilgu laiku pavadīji tur, skatlogā? — es pieklā­jības pēc apjautājos.

— Kopš rudens. Vasarā tur stāvēja labākas lietas. Bet, kad iestājās lietains laiks, pārdevēji tās ienesa telpās un logā ielika mani, cauru prīmusu un kapara katlu. Tas bija taisni lieliski, ka tu mani nopirki.

— Atvainošanu, bet kā tas notika, ka tavs iepriekšējais saimnieks šķīrās no tik jauka pulksteņa? — es nekaunējos izsmiet cienījamo veci.

— O, tas viņam nebija nemaz viegli, — manu ironiju nesaklausījis, pulkstenis palielījās. — Es biju vienīgā pie­klājīgā mēbele jaunā pāra istabā.

— Tad nu gan! Viņi laikam tevi saņēma kā dāvanu kāzās? — es turpināju viņu ķircināt.

— Nē, kāzu dāvanu viņiem nemaz nebija. Tas puisis mani jau pirms kāzām atrada bēniņos, notīrīja zir­nekļu tīklus, kas bija saausti ap manu pendeli un āmuriņu, un ienesa savā istabā, — pulkstenis vientiesīgi stāstīja.

— Bet kā tu nokļuvi bēniņos? — es viņu pārtraucu.

— Jā, tas jau ir garāks stāsts. Khe-khe, — viņš sāka krekšķēt. — Nu, klausies, nežēlo priekš veca puikas vienu karotīti eļļas, — pulkstenis lūdzās un atkal pamirkšķināja aci kā dzērājs, kas izlūdzas no sievas kočiņu.

Es sameklēju eļļu un uzpilināju to uz visiem pulksteņa zobritenīšiem.

— Tā, tā, tā! Lai tev veselība un ilgs mūžs! — pulkstenis tencināja. — Tagad es tev izstāstīšu visu no paša sākuma, kā man ir gājis. Mēs, veči, lūk, esam pļāpīgi, he-he-he!

— Vai tavs stāsts būs stipri garš? — es nožāvājos.

— Kā tu domā — vai garu dzīvi var īsi atstāstīt? Bet ar stāstiem ir tā — ja tie interesanti, tad liekas par īsiem, ja garlaicīgi, tad nevar beigas vien sagaidīt, — pulkstenis atbildēja.

— Tātad tu esi nodzīvojis jau garu mūžu? — es pār­traucu viņa prātulas.

— Garu gan. Ļoti garu. Es esmu no pirmajiem pulkste­ņiem tavas dzimtenes laukos. Līdz tam laikam saimnieki skaitīja gaiļa dziesmas, gani mērīja ēnas, bet apmākušās dienās visi paļāvās uz lopiņiem, jo tie vienmēr labāk par cilvēkiem zina laiku. Redz, tajos laikos mani Rīgā nopirka Kalniņu māju saimnieks Kalniņš un ar zirgu veda tālu tālu. Es sāku karāties goda istabā visredzamākajā vietā. Ak, kas es biju par slavenību tuvā un tālā apkārtnē! Svētdienās, tad mans Kalniņš ar manis izrādīšanu vien noņēmās, tik daudz radu un draugu pie viņa sabrauca, kas visi gribēja mani redzēt un dzirdēt, kā es noskaitu stundas. Toreiz es biju jauns un skaļš kā dzeguzes sauciens. Katru svēt­dienu, no baznīcas braukdami, Kalniņos iegriezās saim­nieku radi un paziņas pat no citiem pagastiem. Parunāja, parunāja gan par laiku, gan par rudziem un liniem, par sviesta un ābolu cenām, bet tad ciemiņš saka uz manu saimnieku: