ANNA SAKSE: LAIMES KALĒJS

Ak nežēlīgā, nejūtīgā Nāve! Vai tu nevarēji iet pa citu ceļu un izvēlēties sev citus upurus? Lūk, sauss dadzis drebinās vējā, čaukstēdamas cita pret citu klanās pelē­kās smilgas — vai tu nevarēji tās pļaut vispirms? Tagad tu pati saraujies un nodrebi kā noziedzniece, jo, drūmi šalkdams, pār koku galiem skrien Rītavējš. Vecs un sirms viņš izskatās — jeb varbūt tas ir sniegs, kas mirdz viņa matos un pinkainajā bārdā? Un nu viņš sāk runāt, un vai tu dzirdi, kāda nožēla skan viņa aizsmakušajā balsī? — Maigā Mežaroze, — viņš gārdz, — tu vienīgā mani patiesi mīlēji. Atļauj man skūpstīt to zemi, kurā tu audz, atļauj to man, nelietim! Ja tu vari man pie­dot, tad pamāj ar vismazākā zara galiņu. Un, ja tu man piedosi, es gulēšu pie tavām kā­jām līdz jaunam pavasarim un gaidīšu tevi uzplaukstam, mana mīļā, mana uzticīgā Mežaroze.

Bet Mežaroze vairs ne­varēja Rīta vējam piedot.

JĀŅU NAKTS PASAKA

JĀŅU vakarā līgotāji pulcējās baros, jo, liekot daudzas balsis kopā, atbalsis atsaucas no lielākiem tālumiem.

Tikai pats Jānis, kā katru gadu savas goda dienas priekšvakarā, nebija labā omā un diezgan agri likās gulēt. Bet, kā katru Jāņu nakti, viņu traucēja skaļie līgotāji:

Kas gulēja Jāņu nakti, līgo, Tas ne velnam nederēja, līgo!

— Tikpat tie diedelnieki neliks miera gulēt, — norūca Jānis un cēlās augšā.

Viņš saģērbās un pa ganu ceļu, slapstīdamies no jaut­rajiem Jāņu bērniem, iemanījās Melnajā silā.

Tas bija dziļš, tumšs sils. Slaidas egles šalca skumjas dziesmas mūžībai, brūnas priedes kā pīlāri balstīja dabas svētnīcas zaļo jumtu.

Jānis nevarēja izprast, kas viņu tik neatvairāmi vilka uz Melno silu. Daudz baigu teiku klīda par sila burvībām. Gan ļaudis kaunējās no savām bailēm un par tām neru-

nāja, bet naktīs tikai lieli drosminieki staigāja pa taisno ceļu cauri Melnajam silam.

Arī Jānis kādreiz bija baidījies no tumsas un izdau­dzinātās sila burvības, bet, kopš bija pazudusi viņa līgava Zane, kājas pret paša gribu bieži ieveda silā.

Sevišķi ap Jāņiem viņam nebija miera. Jānis nesaprata, kas tas bija — meža šalkas, putnu dziesmas vai brīnišķīgā ziedu smarža, kas viņu vilināja meža dziļumos. Laikam gan pēdējā, jo trīsdesmit gadus jau viņš neprātīgi mīlēja meža puķes.

Ap Jāņiem, kad ziedēja smaržīgās naktsvijoles, viņu pārņēma dīvains nemiers. Katru nakti viņš, bezmiega mo­cīts, klīda pa mežu, un, atradis naktsvijoles, apgūlās viņu tuvumā, ļaudamies to mulsinošajam skurbumam.

Tikai plūkt viņš nevienu naktsvijoli nekad nebija no­plūcis. Tik maigi, trausli likās to caurspīdīgie kātiņi, tik glezni baltie ziedi un tik salda smarža, ka Jānim likās ap­grēcība ar savām sastrādātajām rokām pieskarties šim dabas brīnumam.

Jānis mīlēja puķes ar dievinošu mīlu, laikam tāpēc, ka tās bija mīlējusi viņa Zane. Ikvienu ziedu viņš labprāt noglāstīja, jo ikviens atgādināja tos laikus, kad Zane rī­tos un vakaros sanesa viņa istabu pilnu smaržīgiem un krāšņiem ziediem.

Arī šonakt Jānis gāja tur, kur zināja augam naktsvijo­les. Tas bija tālu sila vidū.

Viņš atrada laukumiņu, no vietas apaugušu nakts­vijolēm, kas kā sveces kvēpināja uz debesīm smaržu vīraku.

Jānis apgūlās ziedu pudura malā un atkal domāja par savu Zani. Trīs gadu desmiti pagājuši, kopš viņa tam pa­zuda, bet vēl arvien viņš to nebija aizmirsis ne sapņos, ne nomodā.

— Zane, Zane, kā man visa dzīve skanēja, kad tu vēl man biji, — čukstēja Jānis, ar lūpām pieskardamies nakts­vijolei.

Un atkal Jānis atcerējās tos laikus, — viņam bija tikai divdesmit četri gadi, kad viņu mājās atnāca dzīvot Vaid- upes māte ar savu meitu Zani. Zane sākumā bija bikla un tramīga, tikai retu reizi viņš dabūja manīt tās brūnos matus vējā aizplīvojot. Vaidupes māte prata vārīt zāles dažādām kaitēm, bet, tā kā viņa pati jau bija diezgan ve­ca, ziedus lasīja Zane. Viņa arvien izgāja pirms saules lēkta, lai ap brokasta laiku atgrieztos, rasā nobridusies, pilnu klēpi smaržīgu zāļu un ziedu. Dažreiz viņa gāja arī pusdienas laikā, bet dažreiz pat naktī — kā nu kura zāle bija plūcama.

Kad Jānis bija ar Zani drusku sadraudzējies, viņš sāka to pavadīt gājienos pēc zālēm.

Neaizmirstami kļuva šie gājieni divatā. Zanei bija tik daudz ko stāstīt par augu un putnu noslēpumiem. Tā prata visas putnu dziesmas un, kad viņi bija paguruši runāt, viņa svilpoja kā vālodze vai dziedāja kā purva strazds. Zane zināja, kādus sapņus naktīs uzbur katras puķes smarža. Vakaros viņa sanesa Jāņa istabā kādas puķes un no rītiem kaitināja viņu, stāstīdama sapņus, ko Jānis naktī redzējis.

Tuvojās Jāņu diena. Zane kļuva savādi domīga un bieži naktīs viena pati klīda pa Melno silu.

Kad Jānis jautāja, kas viņai noticis, tā nezināja pateikt.

Reizēm tikai Zane teica: «Kad es pusnakts vai pusdienas laikā eju zāles plūkt, mani kāds sauc meža dziļumā. Un tad man ir baigi un reizē līksmi, jo es nezinu, kas mani sauc.»

Pienāca Jāņu nakts. Jānis un Zane sakūra meža malā ugunis un smiedamies apmētāja viens otru ziediem.

Piepeši Zane piecēlās un teica: — Jāni, es jūtu, ka dziļāk mežā ir uzplaukusi savāda puķe. Kad vējš atnes tās smar­žu, es reibstu vairāk nekā no taviem skūpstiem. Es gribu šonakt tev atnest šo puķi. Gaidi mani, kamēr es pārnākšu.

— Es gaidīšu tevi, kamēr tu pārnāksi, — atbildēja Jānis un palika sargāt ugunskuru.

Viņš gaidīja, ilgi gaidīja, bet nevarēja sagaidīt Zani pār­nākam un gāja to meklēt. Viņš sauca Zanes vārdu, bet, kad aizgāja turp, no kurienes, kā likās, tā atsaucās, mežs bija kluss un Zanes smiekli atskanēja pavisam citā pusē.

— Zane, ko tu mani moci! — sauca Jānis, bet Zane ne­devās redzama.

Rītā Jānis pārnāca pavisam noguris un arī mazliet sa-

dusmojies. Var jau jokoties, bet kāpēc tā ķircināties visu nakti — un vēl Jāņu nakti, kas ir tikai viena gadā.

Bet Zane nepārnāca arī dienā un nākošā naktī. Jānis kopā ar citiem mājiniekiem izgāja viņu meklēt, bet veltīgi pārmeklēja visu Melno silu. Visi atgriezās mājā, tikai Jānis palika mežā.

Meklējot un saucot viņš bija nonācis pašā sila vidū. Te viņš ieraudzīja savādu, nekad neredzētu puķi, kas izpla­tīja skurbinošu smaržu.

— Tā laikam ir tā pati, kuras smarža Zani reibināja vai­rāk nekā mani skūpsti un kas Zani ievīla biezoknī! — iesaucās Jānis un dusmās gribēja to noraut. Bet piepeši viņa kāja aizķērās aiz sakārņa, un viņš nokrita zemē, sa­durdams rokas un kājas līdz asinīm.

Jānis steidzās mežā uzmeklēt strautu, lai izmazgātu vai­nas, un pārdomāja, ka būtu taču muļķīgi dusmoties uz ziedu tāpēc, ka tas smaržo.

Pagāja viens gads, otrs, pagāja gadu desmiti, bet Zane neatgriezās. Jānis domāja par viņu kā par mīļu mirušo, bet atsākt izpostīto dzīvi no jauna vairs nespēja. Bija brīži, kad Jānim uzmācās nāves ilgas, bet viņš tās atvairīja.

— Dzīve bez Zanes ir rūgtāka par nāvi, — viņš domāja. — Bet kā lai es atņemu sev dzīvību, kas nepieder man vienam? Un, dzīvs būdams, es vismaz sapņos vēl varu Zani redzēt, bet aiz nāves robežām pat šo sapņu man vairs nebūs. .

Brīnišķīgi smaržoja naktsvijoles. Jānim sāka likties, ka smarža kļūst miglaina un no vieglās miglas veidojas kāds tēls. Arvien jaušamāks, arvien noteiktāks, līdz viņš pazina savu līgavu Zani. Zane nāca tuvāk, nometās ceļos un uz­spieda viņa acīm vieglu, vēsu skūpstu.