ANNA SAKSE: KALĒJDĒLS KASPARS

Tas bija vecos sensenos laikos, kad pasaulē vēl dzī­voja sumpurņi, velni un deviņgalvaini pūķi, bet raga­nas — nu, tās mētājās gar visiem kūtspakšķiem. Tajos laikos raganas noslauca govis un ar ļaunām acīm no­skauda bērnus, lai tie nīkuļotu, pūķi kāvās ar spēkavī­riem, bet velniem piederēja pilis, kur tie izkalpinaja skaistākās meičas un krietnākos puišus.

Tajos laikos kalēja Jurģa kalvē piedzima puika. Puika ka puika, bet vecāki nelaimīgi, jo nav, kas dēlam vārdu dod, pie tādiem nabaga ļaudīm neviens bērnam kūmās nenāk.

— Iešu uz mežu, aicināšu Lāci un Kraukli, ja jau sābri mūsu kalvei garām vien iet, — noteica Jurģis un, reiz viņš kaut ko teica, tad tā arī izdarīja.

Atnāca Lācis ar medus cibiņu, atnāca Krauklis ar siera riciņu un abi vienā mutē iesaucās:

— Kas par brašu puisi!

— Lai tad arī būtu Kaspars, ja kūmas tādu vārdu iesaka, — kalējs nopriecājās un sadzēra kausu bērza sulu ar abiem kūmām.

— Bet kādu velti mēs savam Kasparam dosim, ja mums visa manta mugurā un visa maize vēderā? — bē­dīgi raudzīdamies izdzisušajā ēzē, Jurģis jautāja sievai.

— Dod viņam līdzi savu roku spēku, — atteica sieva, tīstīdama lupatās ņipro, apaļo zēnu.

— Bet tu — savu labo sirdi, — nomutēdams Kasparmāti, iesmējās kalējs.

Un tā nu mazais Kaspars sāka augt liels. Nebija vēl apritējis gads — jau staigāja uz divām kājām, nebija vēl apritējuši divi — jau meta kūleņus uz cietā klona, bet, līdzko pagāja pilni trīs, tā Kaspars jau mātes vietā vilka plēšu bomi.

— Redzi, ko dara rupjā maizīte un sāls! — kalējs lie­lījās, jo bieži vien viņiem vairāk nekā par melno maizi un sāls nuciņu nebija ko ēst.

— Mēdz teikt, ka pasaulē nākdams, katrs bērniņš nesot sev līdzi maizes gabaliņu, bet mūsējam es nevaru vien piecept tik daudz, lai būtu paēdis, — kalējiene nopūtās.

Bet kur tu tādam piecepsi, kas vienā rāvienā noēd veselu kukuli un prasa vēl.

Ātri piepildījās mātos novēlējums. Pieci gadi vecs Kas­pars jau cilāja lielo āmuru, bet mazos tam vairs nedrīk­stēja ne rokā dot — kā liek pa laktu, tā kāts vien paliek saujā.

— Tev tikai jāiet ar lāčiem lauzties, citādi nezināsi, kur savu spēku likt, — tēvs brīžiem rājās, kad puika dīdijās, lai dodot darbu.

— Nē, dēls, nekad neej ar stiprāku lauzties, — pamā­cīja māte.

Bet vai gan Kasparam iestāstīsi, ka par viņu kāds būtu stiprāks. Viņš tūlīt uz mežu projām un meklē rokā kūmu Lāci un mazos lācēnus. Lauzās, lauzās ar mazajiem, bet tie nav nekādi pretinieki, kuru ņem, to noliek uz pleciem. Nu viņš lielīgi saka vecajam Lācim, lai nākot ar šo lauz­ties.

— Labi, lai notiek, — atsaka Lācis. — Bet ko mēs tā par tukšu lauzīsimies. Norunāsim tā: ja es tevi nolauzīšu, tev būs jākāpj kokā pie bitēm un jānones man lejā me­dus kāre. Ja tu nolauzīsi mani, tad kāpšu es un nonesīšu medu tev.

Sāk abi lauzties, bet kur nu puikam pievārēt lielo Lāci. Tas, kā sagrāba Kasparu savās platajās ķetnās, tā nolika uz pleciem.

Neko darīt, noruna paliek noruna, jākāpj vien puikam kokā. Uzkāpt jau uzkāpa, bet bites vis medu ar labu neatdod. Tā sadzeldināja svešas mantas kārotāju, ka tam pat medū mērcētos pirkstus negribējās nolaizīt.

Iet Kaspars sūkstīdamies uz mājām, bet satiek ceļa otru kūmu — melno Kraukli.

— Ei, dēls, kur tu tāds uztūcis? — tā Krauklis pazobo puiku. — Laikam būsi medu iekārojies, pie bitēm līdis?

Tā un tā, puika izstāsta Krauklim visu, kā bijis, neies jau kūmam melot.

— Nu, tad ir gan mans draugs Lācis liels jokdaris. Atradis, ar ko derības slēgt, kad pašam slinkums pie bitēm uzkāpt, — Krauklis nosodoši pagrozīja galvu.

— Tas man par sodu, ka neklausīju mātei. Viņa jau labi pamācīja, lai neejot ar stiprāku lauzties, — puika atzinās.

— Es tev teikšu, ka vājāku nolauzt nav nekāds gods. Bet, ko nevar ar spēku, to vajag varēt ar gudrību, un Krauklis pačukstēja kaut ko Kasparam pie auss.

Tiklīdz bišu dzēlieni vairs nesāpēja, Kaspars atkal dodas uz mežu pie lāčiem. Lai tikai nu nākot lauzties visi pēc kārtas. Mazos nolika uz pleciem kā niekus, bet kā nu būs ar lielo?

Nostājās lielais Lācis, ieplēta kājas, izstiepa ķetnas un tūlīt grābs ciet Kasparu, bet puika — švikt — pa kāj­starpu cauri Lācim aiz muguras, sagrābj šo aiz padusēm un norauj zemē kā pelu maisu. Lācis, ko Lācis — nemaz neņem ļaunā, bet smejas kā kutināts.

— Tas tikai bija varens joks — knēvelis nolauza vis­varenāko lāci, ho-ho-ho! — viņš rēca aiz smiekliem un tirināja pekas. — Neko darīt, jārāpjas man kokā pēc medus.

— Nē, tēvoc, medus man negribas, bet tev jānāk man palīgā uzvelt plecos kādu malkas stumbru. Mātei jāšauj maize krāsnī, bet tēvam nav laika uz mežu iet, — Kas­pars lūdzās Lāci.

Labi, Lācis ar mieru arī tā. Pieveda Kasparu vēja izgāztu koku lauznai, lai nu izvēloties, kuru ņemšot. Kas­pars parāda tādu sīkāku priedīti, bet Lācis, puiku izjokot gribēdams, uzkrauj tam plecos paprāvu baļķēnu. Domāja, apvelsies spēka vīrs un būs atkal garda izsmiešanās, bet nekā. Puika gan saliecās, notusnīja, un raugi aiziet ar visu baļķēnu pāri tiltiņam, ka mati vien plīvo pa gaisu.

Tā ar kalēja āmuriem darbodamies, ar lāčiem lauzda­mies, melnu maizi ēzdams, Kaspars izauga par īstu spēka vīru. Bet sirds? Sirds viņam laba, kā jau tēvs mazam novēlējis. Māti pažēlot, grūtos darbus tai no rokam izraut — par to pat runa nevarēja būt. Zaķus un irbes atbrīvot no cilpām, ko tiem bija izlikuši ļauni pui­kas, — tas Kasparam nebija jāmāca.

Kaut kur dziļi mežā dzīvoja rūķīši, un kādā vasarā tie sāka nākt laukmalā zemenes lasīt. Puikas sapulcējās baros un klaigādami svieda uz rūķīšiem kukuržņus. Gadī­jās to paredzēt Kasparam! Kā vēja nests, viņš bija klāt un iztrenkāja nerātņus, bet pārbijušos rūķīšus sabāza kabatās un aiznesa uz viņu mītni mežā.

Rūķīši dzīvoja alā, ko bija izrakuši zem pakalna. Kad Kaspars izvilka no kabatas pirmo rūķīti un nolika zemē, tas pieklauvēja pie durvīm trīs reizes, tad vēl trīs reizes un vēlreiz trīs. Kamēr gausi atvērās durvis, Kaspars jau bija paguvis izņemt no kabatām visus rūķīšus. Tie patei­cās viņam par labo sirdi, par lielo palīdzību un lūdza, lai ienākot pie viņiem pavakarēt. Viņi tam parādīšot savu lielo noslēpumu, ko vēl nevienam neesot rādījuši.

Kaspars, protams, neatteicās, jo viņam likās, šie mīlīgie vecīši saks raudāt, ja viņš noraidīs to viesmīlību.

Tā viņš iekļuva alā, kas bija izklāta ar pērnajām kļavu lapām. Rūķīši pakāra pie griestiem savus zilos, zaļos un sarkanos lukturīšus, iededza tajos uguni, un nu ala izska­tījās pēc pasaku pils. Sienas iezaigojās ka varavīksnes, griesti spulgoja ka spoguļi, bet lapām noklātā grīda pār­vērtās par mīkstu paklāju.

Tagad tas rūķītis, kas bija palicis mājās, jo bija visve­cākais, laipni aicināja dārgo viesi vakariņās. Atvērās dur­vis uz blakus istabu, un tajā bija klāts galdiņš ar gar­šīgiem ēdieniem un dzērieniem. Uz galda atradās septiņi mazi šķīvīši un viens lielāks šķīvis, septiņas mazas krūzī­tes un viena lielāka krūze, pie galda stāvēja septiņi mazi krēsliņi un viens lielāks krēsls.

Kaspars dzirdēja rūķīšus sačukstamies:

— Vai viņa jau guļ?

— Viņa jau guļ.

— Tad lūgsim, lai viesis sēd viņas krēslā.