ANNA SAKSE: KALĒJDĒLS KASPARS

— Tev laikam te laba dzīve, ja tik uzticīgi sargā kunga mantu? - viņš uzsāka valodas.

— Vai! Laba dzīve, tu saki? Sliktāka dzīve nevar būt pat suņiem! — suns nopūtās.

Vai tad tu neesi suns? — Kaspars brīnījās.

— Kas es par suni! Es esmu zemes arājs Jānis, un man bija līgava Jautrīte. Tā pazuda, mani ragana Rum­bula atvilināja uz pili un nobūra par suni. Piekala ķēdē un lika sargāt Nelabā mantu lādi.

— Tad jau tevi vajadzētu atbrīvot no Nelabā kalpī­bas, — Kaspars apņēmās.

Brālīši baltie! Es jau tūlīt manīju, ka jūs neesat Nelabā draugi. Tie pirms pusnakts te nerādās. Palīdziet man atdabūt manas drēbes, lai es varu nomest šo suņa ādu, tad es atkal būšu cilvēks, — noburtais puisis lūdzās.

Kliks-klaks! Kliks-klaks! — Kaspars zvēla ar zobenu pa ķēdi, un tā sašķīda.

Kliks-klaks! Kliks-klaks! — viņš zvēla pa lādes atslēgu, un tā aizripoja.

Ko nu bēdāt! Nu tikai vēra lādi vaļā, un, rau, tur jau tumsā spīdēja četras zaļas acis. Kaspars grāba tās ciet, bet te roka sataustīja arī kaut ko mīkstu, tādu kā drēbju sainīti. Kā tad, turpat jau bija paslēptas arī puiša drēbes. Varētu tūlīt pārģērbties, bet puisis saka, viņš gribot Ne­labo sagaidīt tajā pašā suņa ādā. Kā cilvēks viņš esot bi­jis ļoti labsirdīgs, nevarējis ne zirgam iesist ar pātagu, ne suņam iespert ar kāju. Bet tagad viņam griboties raganai un Nelabajam atriebties par ilgo gadu ciešanām. Lai tikai šo vēl pastīdot, tad redzēšot, kā šie norādījumi jukšot uz visām pusēm.

Kaspars gāja atdot putniem acis, un, tiklīdz bija tās ielicis tukšajos dobumos, putni paskatījās tālumā un iesaucās:

— Viņi jāj! Viņi jāj!

Drīz arī Kaspars ieraudzīja neparastu skatu: no visām debess pusēm uz slotas kātiem, uz piestām, uz veciem zābakiem jāja astaini velni un izspūrušas raganas.

— Gaidiet mūs un pēc kaujas aiznesiet uz mājām, — Kaspars uzsauca putniem un, skriedams garām rūķīšiem, parādīja, ka nu jātur īkšķi.

Sniegbaltīte pēc nokļūšanas velnu pilī ilgi nebija varē­jusi aptvert, kas ar viņu nolicis un kur viņa atrodas. Ti­kai tad, kad viņu uzrunāja maiga balss, viņa atvēra acis un ieraudzīja skaistu meiteni. To sauca par Jautrīti, un velns viņu bija nolaupījis jau agrāk, un jau ilgus gadus tā šeit, pazemē, vērpa dzijas, auda raganām šķidrautus, plānus kā zirnekļu tīklus, sēja slotas un vārīja ēdienu ne­gausīgajiem velnu kungiem un raganu dāmām, kas pus­naktīs sajāja pilī un dzīroja līdz zvaigžņu rietam.

Jautrīte strādādama dziedāja skumjas dziesmas un va­karos klusu raudāja, atcerēdamās skaisto zemes dzīvi un savu mīļoto Jāni. Sniegbaltīte viņu mierināja, stāstīdama par drošsirdīgo kalējdēlu, kas izklīdinājis sumpurņus, pieveicis deviņgalvaino pūķi un satriekšot pašu Nelabo. Pagāja viens gads, bet Sniegbaltīte nebeidza ticēt, pagāja otrs gads, bet Sniegbaltīte nešaubījās. Ritēja trešais gads, bet Sniegbaltīte gaidīja.

Tad kādā pusnaktī, kad pilī velni atkal dzīroja, meitenes savā pazemē izdzirda drausmīgu troksni. Griesti līgojās, viss kalns drebēja un dārdēja, bet apakšzemes vī­tols locījās, kā vētras plosīts. Jautrīte izbailēs vaimanāja, ka pils sagāzīsies un apraks viņas pazemē uz mūžī­giem laikiem. Tikai Sniegbaltīte nebeidza cerēt.

Pili un kalnu drebināja Kaspars ar saviem draugiem. Pa šaurām kāpnītēm viņi no pagraba uzlīda augšā un kādu laiku stāvēja un noskatījās velnu un raganu dejās. Izdejojušies visi sasēdās ap katliem un pannām un tad nu rija, tad nu rija vārītas čūskas un ceptus krupjus, sautē­tus ežus un jēlas vardes, piestrēbdami kausētus āpšu tau­kus un piekozdami no kaulu miltiem ceptus plāceņus. Pieēdušies braucīja vēderus un smēla no kubula smirdīgu dziru un lēja rīklēs, skaļi norēkdamies.

— Pietiek jums dzīrot! — Kaspars iesaucās un, milnu savicinādams, metās iekšā velnu barā. Neprasīdams, kurš vairāk pelnījis, kurš mazāk, viņš belza velniem pa ra­giem, slānīja pa mugurām, bet, kad iedrāzās melnais suns ar sarkanajām acīm un metās virsū Rumbulai, tad mati un skrandas vien griezās pa gaisu un raganu barā sākās tāda spiegšana un ķērkšana, ka vecais velns — pats Ne­labais nevarēja to izturēt un aizbāza ausis ar spalvaina­jiem pirkstiem. Lācis grozījās pa vidu, sita ķetnas un sil­dīja melno suni:

— Ņem ciet! Cui! Patausti tur tam stilbus!

Krauklis uzmetās Nelabajam uz galvas un ar knābi kapāja kārpu uz velna deguna. Nelabais bļaudams šaudī­jās gan šurp, gan turp un meklēja rokā savu veceni. Tik­mēr skraidīja, kamēr sagrūdās krūtīs ar Kasparu, bet tas nu viņu sagrābj aiz ragiem un noprasa, kur licis Snieg­baltīti.

— Pazemē! Pazemē! — velns bailēs izdveš un saņem pērienu ar pīlādža milnu.

Bet visbriesmīgākās izbailes pārņēma mošķus, kad pēkšņi, pavisam nelaikā, jo cik ilgi kā bija pusnakts, nez no kurienes atskanēja gaiļa dziesma. Kā viņi tad ķēra savus slotas kātus, piestas, vecos zābakus un klupdami krizdami metās ārā pa logiem, pa durvīm, pa skursteni! Tikai Nelabais ar veceni palika bez savām ekipāžām — kādi no jaunākajiem bija aizjājuši ar viņu piestām, at­stādami savus slotas kātus, kas tādu svaru neturētu. Ne­varēdams citur sprukt, Nelabais ar veceni laižas lejā uz pagrabu. Kaspars ar milnu pakaļ. Velnu pāris atrod rū­ķīšu izrakto alu un jau domā izglābušies. Bet pie izejas — ak posts — stāv melnie putni un — caks! caks! — iz­knābj velnam acis. Neko neredzēdams, velns kā lec, tā ielec jūrā un ierau j līdzi arī veceni.

Kaspars vēl ilgi stāvēja krastā, noskatīdamies, kā jūra vārās, sakuļ ūdeni putās un viļņi kā traki kumeļi triecas uz krasta pusi un plīst un saplok, dobji vaidēdami.

Noslaucījis sviedrus, Kaspars devās atpakaļ uz pili. Vēl taču jānokāpj pazemē un jāatbrīvo Sniegbaltīte. Alas priekšā viņu sagaidīja rūķīši, ar sakniebtām dūrītēm slaucīdami prieka asaras. Atkal viņi bija tik cieši turē­juši īkšķus, ka paši nevarēja attaisīt dūres.

— Paldies jums, mazie rūķīši, par jūsu labo sirdi, — Kaspars pateicās.

Pagrabs pa to laiku bija kļuvis gaišs, un tā vidū Kas­pars ieraudzīja stāvam staltu puisi un sukājam matus.

— Kur tu tāds te radies? — Kaspars brīnījās.

— Es taču esmu tas melnais suns, — puisis smaidī­dams atbildēja. — Paldies tev, brāl, ka izbrīvoji mani no Nelabā kalpības.

Tagad vairs nebija grūti atrast ieeju pazemē. Kad Kas­pars ar Jāni tur nokāpa, viņiem pretim steidzās divas skaistas meitenes.

— Kaspar! — sauca viena.

— Jāni! — sauca otra.

— Sniegbaltīt!

— Jautrīt! — tā atsaucās puiši.

Kad nu viņi visi iznāca saules gaismā un paskatījās uz kalna galotni, tur vairs nebija ne jausmas no velnu pils.

Melnie putni Kasparam pateicās par atgūtajām acīm un atzinās, ka viņi bijuši tie, kas nodziedājuši gaiļa dziesmu.

— Galu galā man nekāda pateicība nepienākas. Paldies jums visiem, kas man palīdzējāt. Bez jums es nebūtu at­guvis savu Sniegbaltīti, — teica Kaspars.

Tagad melnajiem putniem bija vairākas reizes jālido pār jūru un atpakaļ. Vispirms viņi pārnesa Sniegbaltīti un Jautrīti, tad atlaidās pēc Lāča un Jāņa, un vispēdīgais atgriezās Kaspars ar rūķīšiem.

Visu zemi jau bija apskrējusi ziņa par velnu varas satriekšanu, un krastā pulcējās ļaužu bari, lai suminātu kalējdēlu.

Un tad tika svinētas divējas kāzas. Ak, kā tur priecā­jās ļaudis, kā dejoja un dziedāja! Arī rūķīši bija ielūgti un Lācis, un Krauklis, un abi melnie putni. Lācis bija ieķēris pavairāk no miestiņa krūzes un viens pats plātījās dejotājiem pa vidu. Rūķīši pēc vienas vīna glāzes kļuva neparasti jautri un lēca polku ar mazām meitenītēm. Melnajiem putniem miestiņš ātri sakāpa galvā, un tie sāka dziedāt kā gaiļi. To izdzirda mājas gailis un rāva vaļā savu dziesmu. Uztrūkās kaimiņu gaiļi un, domā­dami, ka aizgulējušies, steidzīgi jo steidzīgi skandēja kikerigū un kikerigā. Drīz vien dziedaja visi pagasta gaiļi. Ak, kas tās bija par kāzām!