ANNA SAKSE: KALĒJDĒLS KASPARS

— Vai uz visu mūžu?

— Uz visu mūžu, — atbildēja Sniegbaltīte.

Rūķīši, to dzirdēdami, sāka sist plaukstas, dejoja, svieda cepures gaisā un sauca:

— Nu būs kāzas! Nu būs kāzas! Nu dabūsim vīnu dzert!

Nabaga rūķīši! Viņiem nebija ne jausmas, ka līdz kāzu dzīrēm vēl būs jāizstaigā gari un līkumoti ceļi, jānolaižas pazemē un jāliek pāri jūrām. Bet tagad tika norunāts tā, ka Kaspars dosies mājup saģērbties svētku drēbēs un nāks ar kūmu Lāci un kūmu Kraukli precībās. Rūķīši izgāja viņu gabaliņu pavadīt un nevarēja vien nobrīnī­ties, kas pa nakti savēlis piekalnē deviņus lielus, apaļus akmeņus.

Nelaimīgi ir tie vīri, kas apprec raganas. Un taisni ne­saprotami, kā tas var notikt. Kā viņas pirms kāzām māk būt tik skaistas, tik mīlīgas un valodīgas, ka prot dudināt maigā kakla balsī, ķiķinaties un čubināties, bet kā viņas pārvēršas pēc kāzām? Tad ne vīrs ir labs, ne mantas diezgan, bet pašas kļūst tik slinkas un nevīžīgas, ka ne muti vairs mazgā, ne matus sukā, un strādāt tās ne ar rīksti nav piedabūjamas.

Tāda nelaime bija gadījusies arī Sniegbaltītes tēvam. Pēc sievas nāves nez no kurienes bija atklīdusi skaistu­līte, kas viņu lenca un apvārdoja, kamēr viņam likās, ka bez Rumbulas — tā viņu sauca — dzīve vairs nav dzīve. Sākumā lai nu pašam kā, bet Sniegbaltītei tūlīt sākās grūtas dienas. Viņai bija jāapdara visi mājas darbi, bet vakaros jāvērpj, jāada tēvam cimdi, jāplucina spalvas. Un lai nemēģina tēvs ar kādu vārdiņu aizstāvēt meitu, tad pār viņa galvu nobira vārdi kā krusas graudi. Ko viņš gan domājot, te kādu princesi audzināt, laikam cerot ķēniņdēlam izprecināt? Viņa savā mājā necietīšot sliņķus un slaistus — tā Rumbula plātījās, bet, tiklīdz vīrs aiz­gāja uz mežu darbos, tā pati ziemā likās uz krāsns, bet vasarā gulšņāja kūts sānos. Naktīs, jā, naktīs… Ap pus­nakti — tad viņa gan kļuva rosīga, iedeva vīram un pa­meitai nodzerties zāļūdentiņu, no kura tie aizmiga dziļā miegā, bet pati pa skursteni ārā, uzsēstas uz slotas kāta un aizjāj uz velnu pili, kur dejo ar velnu jaunkungiem turpat līdz pirmajiem gaiļiem.

Kad Sniegbaltīte bija izaugusi par daiļu jaunavu, bet Rumbula nodzīvojusies par riebīgu veceni, velns apsolīja viņai jaunības un skaistuma zāles, ja atdošot šim Snieg­baltīti par kalponi. Rumbula gatava devēja, kaut vai tū­līt, lai tikai atgūtu skaistumu. Laiks meklēt citu vīru citā pusē, jo te jau sen par viņu klīda nelabas valodas, un visas sievas sargāja bērnus no viņas ļaunajām acīm, bet kurš durvis nosprauda ar pīlādžu zariem un savilka ar lietuvēna krustiem, lai viņa netiktu iekšā govis noslaukt.

Viss jau bija ar velnu norunāts, Rumbula aizsūtīja Sniegbaltīti uz Sumpurņu silu ogās, bet tie vientiesīši sumpurņi tieši todien aizskrējuši zaķu medībās, un pa lo laiku Sniegbaltīte bija tā noslēpusies, ka velnam vaja­dzēja visas apkārtnes raganas norīkot pa naktīm sēdēt skursteņu galos, lai uzzinātu, kur palikusi Sniegbaltīte. Tad vajadzēja tajā naktī pie rūķīšiem ieklīst spēka vīram Kasparam (ak, kāpēc viņa nebija to mazu noskaudusi!), lai notiktu šī ķibele ar sumpurņiem un vēl lielāka ne­laime ar deviņgalvaino pūķi. Velns trakoja kā negudrs un sūkstījās, ka pazaudējis savu labāko pūķi. Tagad nu Rumbulai bija jāizgudro kāda viltība, lai izmānītu Snieg­baltīti no rūķīšu mājas ārā un nodotu velna kalpībā.

Rīta agrumā viņa notēloja vīram, cik ļoti uztraukusies esot par Sniegbaltītes pazušanu. Gan viņa liegusi mei­tenei iet dziļi mežā, bet vai tad tā vējagrābsle viņu klau­sot? Ieklīdusi tik dziļi mežā, ka aizmaldījusies, un ko viņa neesot noskrējusies meklēdama un saukdama, līdz nupat no kaimiņienēm uzzinājusi, ka Sniegbaltīte atpūšoties rū­ķīšu mājā. Varbūt meitiņa nezinot ceļu atpakaļ, tāpēc lai ejot viņš turp un vedot mājās.

Nopriecājās vecītis, ka meita sveika, vesela, saāvās kā­jas un iet arī. Iet, iet, bet te viņam uznāk tādas slāpes, ka vairs ne soli uz priekšu tikt. Par laimi ceļmalā gadās mājiņa un pašlaik pie akas smalks kungs smeļ ūdeni. Palūgs tam malciņu veldzes. Jā, nodzerties varot dabūt, bet tad lai atdodot viņam to, kas šim pirmais nākšot pre­tim. Kas tur liels, apsolīs arī, gan jau kāds putns vai zaķis ceļā gadīsies. Padzērās ceļinieks, pateicās, un nu iet abi ar kungu uz priekšu. Bet mežs kā izmiris, pat dun­duri nedūc. Jau ierauga viņi rūķīšu mājiņu, un rau — tie iznākuši pagalmā ar slotām un grābeklīšiem, lai sa­postos precinieku gaidībām. Tēvs domā, ka nu kāds rūķī­tis panāksies pretim, un lai tad smalkais kungs arī ņem to, vai mazums viņu te mežā dzīvo. Bet tajā brīdī pagalmā iznāk Sniegbaltīte, ierauga tēvu un, iesaukdamās «tētiņ!», izskrien pa vārtiem pretim. Un kas nu notika! Smalkais kungs pārvērtās par ragainu velnu, sagrāba Sniegbaltīti un aizjoņoja kā zirgs. Melni dūmi vien nogriezās, un gaisā pasmirda piķis un sērs.

Tuvojoties rūķīšu mājai, Kaspars ar Lāci un Kraukli nevarēja vien nobrīnīties, kur mežā radies dzidrs strau­tiņš, kas, maigi čalodams, izlocījās starp kokiem un uz­kalniņiem. Bet, kad viņi nogāja līdz mājiņai, tad atrada rūķīšus gauži raudam, un raudiens negribēja un negri­bēja rimties, un asaras bira un bira bedrītē un aizplūda tālāk kā līkloču strautiņš. Arī Kasparam, uzzinot, ka Sniegbaltīti aiznesis Nelabais, uznāca raudiens. Viņš apsē­dās uz apaļā akmens un slaucīja asaras svārku stūri.

Nez cik asaru viņš būtu izraudājis, ja kūms Krauklis viņu neparaustītu aiz jostas gala.

— Beidz gausties, puisi, — viņš teica. — No tavas rau­dāšanas Sniegbaltītei vieglāk nekļūs.

— Kā lai es neraudu, ja mana laime pagalam, — Kas­pars bēdīgi atbildēja.

— Par savu laimi jācīnās. Celies un jozies, sasauc rūķīšus, un apspriedīsim, kā atbrīvot Sniegbaltīti. Lai cik ir stiprs, viens pats tu ar velniem galā netiksi.

Saskrēja rūķīši, sasēdās ap Kasparu un kūmām un, galvas locīdami, piekrita, ka visi ies meklēt velnu pili un atņems Nelabajam Sniegbaltīti. Kaspars sabāza kabatās rūķīšus ar visām viņu lāpstiņām, un tā viņi uzsāka savas gaitas.

Gāja, gāja vienu dienu, gāja otru dienu, līdz trešajā ierauga tādu kā suņu būdu, bet nav suņu būda, skatās, tai tāds kā skurstenis jumtā, un no skursteņa kūp dūmi. Iet tuvāk, redz pie skursteņa darāmies melnu, kārnu ra­gaini. Ko nu bēdāt, nu tikai prasīs ceļu uz velnu pili pie paša Nelabā.

Velns atgāza galvu, novērtēja spēka vīra augumu un sacīs tā:

— Par velti neviens nekā nedod. Nokalpo man vienu gadu par puisi, tad pateikšu.

«Ko darīt, līgt vai nelīgt?» Kaspars parāto un skatās, ka Krauklis pamirkšķina ar vienu aci, sak, lai tikai līg­stot vien.

Tā nu Kaspars ar asinīm no kreisās rokas mazā pirk­stiņa parakstīja līgumu ar velnēnu un prasa, kas tad šim būšot jādara.

Vajadzēšot sāli malt, tā velns atbild un ieved visus trīs dziļā pagrabā, kas piekrauts ar sāls maisiem. Katru dienu šim jāsamaļ trīspadsmit maisu, citādi no pagraba neizkļūšot.

Kaspars nu stājas pie lielā dzirnakmeņa un tikai griež, un griež, bet Lācis ceļ maisus un tikai ber iekšā. Kad Kasparam piekūst rokas, Lācis stājas viņa vietā, un tā viņi maļ un maļ, līdz vakarā visi trīspadsmit maisi tukši. Velns paņem malumu, bet rītā pagrabs atkal pilns ar sāls maisiem. Lai nesajuktu dienām skaits, Krauklis katru vakaru iecērt durvju stenderē robiņu. Rūķīši visu laiku sēdēja kaktiņā un pukstēja, kāpēc viņi esot tik ma­ziņi un nevarot nekā palīdzēt.