ANNA SAKSE - KALĒJDĒLS KASPARS

Kasparu apsēdināja lielajā krēslā un nu ņēmās cienāt ar sēnēm, ar ogām, ar liepu medū mērcētiem mežābolīšiem, dzirdīja ar bērza sulām un saldu miestiņu.

Kad bija diezgan mielojušies un izdzēruši dažus kau­sus miestiņa, rūķīši kļuva ļoti runīgi un pastāstīja Kaspa­ram. ka dzīvojot viņi šeit no mūžseniem laikiem, rokot dzelzi un kaļot zobenu varonim, kas reiz uzņemšoties cīņu ar sumpurņiem, ar deviņgalvaino pūķi un pašu Nelabo un viņa veceni. Agrāk viņi nekad cilvēku tuvumā neesot rādījušies, bet šodien gribējuši salasīt zemenes savai…— te visi pielika pirkstu pie lūpām, lai neiz­teiktu viņas vārdu. Šo vārdu nedrīkstot izrunāt, jo to varot noklausīties kāda ragana un uzzināt, ka pie viņiem paslēpusies… — un atkal visi pielika pirkstu pie lūpām. Ļaunā pamāte, kas pati ir ragana, aizdzinusi viņu uz mežu, bet nepaguvusi padot ziņu sumpurņiem, lai meiteni nogrābj un atdod Nelabajam par kalponi, un tā rūķīši noslēpuši viņu savā alā. Bet tagad nu, naktij tuvojoties, raganas sēdot visos skursteņu galos un gaidot, vai kāds nesauks viņu vārdā.

— Tā kā tu biji pret mums tik labs, mēs parādīsim tev mūsu…— un viņi pielika pirkstu pie lupām.

— Tikai tu nenosauc viņas vārdu, — visvecākais rūķī­tis piekodināja.

— Bet, tēvocīt, kā gan es varētu nosaukt viņas vārdu, ja nezinu, kā viņu sauc? — Kaspars nomierināja vecīti.

Rūķīši izveda Kasparu cauri vairākām istabiņām un piecēla sarkana aizkara stūri.

Ko gan Kaspars tur ieraudzīja? Zeltītā gultiņā, ar zaļu sagšu apsegusies, gulēja skaista jaunava melniem matiem, pati balta kā pienā mazgāta, vaigi sārti kā rožaini ābolīši, lūpas sarkanas kā zemeņu ogas.

— Ak manu saulīt! — Kaspars klusu iesaucās. — Vai tas sapnis vai pasaka? Viņa taču ir tik skaista kā Snieg­baltīte!

— Vai! Vai!

— Vai! Vai! — rūķīši sāka vaimanāt. — Tu nosauci viņas vārdu! Kas tikai nu būs?

Tūlīt skurstenī kaut kas iegaudojās, kaut kas iesprakšķējās, un atskanēja tādi neganti smiekli, ka viss pakalns nodrebēja.

Raudami Kasparu sev līdzi, rūķīši izskrēja laukā un tiešām — ragana bija noklausījusies Kaspara izteikto Sniegbaltītes vārdu. Tagad viņa aizjāja uz slotaskāta pāri egļu galotnēm un vēl no tālienes bija dzirdami viņas ļaunie smiekli.

Un nevajadzēja nemaz ilgi gaidīt, kad riedami, kaukdami, baigi gaudodami, rūķīšu namam tuvojās sum­purņu bari. Rūķīši sabēga alā, bet Kaspars nenobijās un palika pie durvīm par sargu.

«Kūms Krauklis teica, ko nevarot ar spēku, to vajagot varēt ar gudrību,» Kaspars atcerējās. «Spēks man gan būtu, bet viņu ir simti, es viens. Lai tad nu iet ar gudrību!»

Viņš piegrābj pilnas saujas smilšu un, tikko sumpurņi ir klāt, sviež tiem acīs. Kaukdami tie atlec nost, bet Kas­pars atkal pagrābj smiltis un tikai sviež, grābj un sviež. Cits cita neredzēdami, sumpurņi kā auni sagrūžas ar gal­vām kopā, dažam aplūst radziņi, tas metas vainīgajam kost, un nu sākas tāda riešanās, tāda plūkšanās, ka drīz vien viss bars smilkstēdams, rētas laizīdams, aizvelkas meža biezoknī.

Rūķīši, pajutuši, ka gaiss ir tīrs, bailīgi pavēra durvis un ieaicināja Kasparu iekšā.

— Beidzot mēs esam sagaidījuši varoni, kam nodot savu gadsimtos kalto zobenu! — rūķīšu vecākais aizkus­tināts uzrunāja puisi. — Ne mazums tev vēl būs jācīnās, kamēr atbrīvosi zemi no pūķiem un paša Nelabā, bet tu to izdarīsi.

Un tur jau mazie kalējiņi nesa savu darinājumu — spožu tērauda zobenu ar sudraba rokturi. Kaspars to saņēma īsti laikā, jo atkal skurstenī sāka gaudot vējš, tas iebrāzās rūķīšu istabā un savirpuļoja gaisā sausās kļavu lapas. Lukturīšu maigā gaisma nodzisa, melna tumsa mijās ar asiņaini sarkanu blāzmojumu.

— Nāk! Pūķis nāk!

— Pats lielais pūķis!

— Deviņgalvainais! — rūķīši sauca cits par citu. Arī Kasparam pie sirds iekutējās, — diez, diez, kā nu tiks galā?

Bet, iedomājoties, ka pūķis varētu nolaupīt daiļo Snieg­baltīti un aiznest velna kalpībā, viņš pārvarēja bailes un satvēra zobenu.

— Turiet par mani īkšķus! — viņš uzsauca rūķīšiem un izgāja laukā sagaidīt deviņgalvaino briesmoni.

Ugunis un dūmus caur nāsīm šķiezdams, laukumiņā pie pakalna nolaidās pūķis. Kājas kā piestas, rumpis ka kubuls, rokas kā ķeburaini celmi — tāds viņš nostājās Kaspara priekšā.

Nebija laika ne apdomāties, nebija kam padomu pra­sīt. Kaspars atvēzējās, un kā cirta, tā viena galva dārdē­dama aizripoja. Atvēzējās otrreiz — aizripoja otra galva. Bet, jo mazāk galvu pūķim palika, jo niknāk tas spļāva uguni un jo karstāk kļuva Kasparam. Būtu novilcis svār­kus, bet cīņā dārgs katrs acumirklis.

Sešas galvas jau bija aizdārdējušas pakalnē, kad Kas­param likas, ka nupat ar sviedru straumēm aizplūst pēdējie spēki. Briesmīgi ir cīnīties vienam, nedzirdēt ne uzmun­drinājuma, ne laba vārda, nezināt neviena drauga tuvumā. Bet tad viņš iedomājās, ka septiņi rūķīši tur īkšķus par viņa uzvaru un skaita galvas, kas dārdēdamas aizveļas piekalnē, un juta pieplūstam rokas ar jauniem spēkiem. Vel viena un vēl viena, bet pēdējo pūķis laikam gribēja saglabāt un metās bēgt. Kasparam likās, it kā viņam kā­jas būtu zemē ieaugušas, rokas kā pamirušas. Varbūt ļaut pūķim aiziet, pamest cīņas lauku? Bet līdz galam neizcīnīta kauja ir tikpat kā pazaudēta, un, ja pūķis paliks dzīvs, viņam galvas ataugs, un raugi — nākamnakt viņš būs atkal klāt pēc Sniegbaltītes. Nē, Sniegbaltīti viņš ne­dabūs, lai tad vai kas, lai tad kaut pašam gals. Un, iedo­mai uzskatot daiļo jaunavu, Kaspars atkal atguva spē­kus, dzinās pūķim pakaļ un nocirta devīto galvu.

Te jau ap viņu saskrēja rūķīši, un viņam vajadzēja tiem palīdzēt attaisīt dūrītes: viņi bija tik cieši turē­juši īkšķus, ka rokas notirpušas:

Rūķīši ieveda Kasparu istabā un gribēja sīki jo sīki uz­zināt, kāds izskatījies pūķis, cik liels bijis, cik resns, vai visas galvas tam vienādas, vai tas spļāvis zilu vai sarkanu uguni, bet Kaspars, kā pārspēra slieksni, tā atkrita sau­sajās lapās un aizmiga.

No rīta, paverot acis, Kaspars ieraudzīja ap sevi sasē­dušos visus rūķīšus, kas bija gaidījuši viņu atmostamies. Tad nu viņam vajadzēja izstāstīt, kas un kā bijis, un jautājumi bira cits pēc cita, jo rūķīši ir ļoti ziņkārīgi. Var jau būt, ka Kaspars savā stāstā kaut ko pielika, kaut ko notēloja briesmīgāk, bet dažreiz jau varonim pārvarē­tās briesmas liekas par maz briesmīgas.

Pa to laiku arī Sniegbaltīte bija piecēlusies un nāca novēlēt rūķīšiem labu rītu. Bet, ieraugot rūķīšu vidū staltu, skaistu puisi, labsrīts palika pusvārdā. Par vakarnakts briesmām Sniegbaltīte vēl nekā nezināja, jo bija gulējusi saldā miegā. Tagad nu rūķīši, cits citu pārtrauk­dami, ņēmās viņai atstāstīt Kaspara varoņdarbus. Varbūt arī viņi kaut ko pielika no sevis, kaut ko notēloja vēl briesmīgāk, bet ko tur lai saka — viņi paši bija tik maziņi un tik daudz cietuši no pūķiem, raganām, velniem un bezkaunīgiem puikām, ka uzskatīja Kasparu par vislie­lāko varoni pasaulē.

Bet Sniegbaltīte, klausīdamās rūķīšu stāstījumu, juta savu sirdi silstam. Tā sila un sila, un, kad stāsts bija galā, jau kvēloja karstās liesmās. Un, cik dīvaini, arī Kaspars, raugoties Sniegbaltītē, juta savu sirdi silstam. Tā sila un sila, līdz kvēloja karstās liesmās, un, kad Sniegbaltīte sniedza viņam roku, viņš, to saņemdams, jautāja: