ANNA SAKSE: KALĒJDĒLS KASPARS

Pēdīgi, kad gads iet uz beigām, Kaspars sāk prātot, ko gan velns darot ar tādiem sāls kalniem. Norunā tā, ka Krauklis ies noskatīties, kur velns liek viņu malumu.

Rītā Krauklis atnes tādu ziņu, ka ne Kasparam, ne Lā­cim rokas vairs necēlās darbu darīt. Vakarā velns aizne­sot samalto sāli uz riju un velna sieva ragana melnā podā vārot sālījumu, bet pusnakti salejot lielā toverī un ar visu aizejot pa gaisu nolaistīt laukus un mežus, lai la­bība iznīktu un koki nokalstu.

Domā, domā, ko nu darīt, beidzot izdomā arī. Samals pēdējo sāli smalku jo smalku, lai stiprāks sālījums.

Vakarā, kad nolīgtais laiks galā, velns pieņem darbu un pasaka, šis gan nemaz lāgā nezinot, kur Nelabā pils atrodoties, bet lai ejot vien taisni, tad lai pagriežoties pa labi un atkal ejot taisni, kamēr jāpagriežas pa kreisi, un tur būšot viena cita velna māja, lai tad tam paprasot ceļu tālāk.

Atvadījās Kaspars no nekrietnā velna, bet projām vēl neaizgāja. Noslēpās aiz liela vītola un, kad pusnaktī skaudīgā velna sieva ragana iznesa no rijas toveri, tā Kaspars sagrāba to aiz osas un donām un iešāva visu sālījumu pašai atplestajā rīklē. Šī vēl izlocīja savu čūs­kas asti deviņos līkumos, tad kļuva slābana un turpat no­sprāga, bet tajā vietā uz mūžīgiem laikiem palika sāls ezers.

Gāja trīs draugi taisni uz priekšu, gāja vienu dienu, gāja otru, kamēr viens ceļš nogriezās pa labi. Iet pa to vienu dienu, iet otru dienu, kamēr otrs ceļš nogriežas pa kreisi. Nu un tur pēc trešās dienas gājuma ierauga atkal vienu velna māju. Sēd pagalmā resns, ragains velns un ar lielu pavārnīcu jauc toverī mīklu.

Tā un tā, šie prasa velnam ceļu uz paša Nelabā pili. Velns atbild, ka par velti ceļu nerādīšot, lai nākot šim kalpot. Nekas liels jau nebūšot jādara, tikai jāvāra ķiļķeni, katru dienu tik, cik viņš varot apēst, un, ja reiz bū­šot izvārīts tik daudz, ka šis nespēšot pievārēt, tad die­nests galā un alga rokā.

Domā Kaspars, cik tur nu darba kā sajaukt mīklu un iemest katlā, un līgst arī.

Lācis nesa no meža malku, rūķīši kurināja uguni, bet Kaspars iejauca mīklu un nu vāra lielo katlu pilnu ar ķiļķeniem. Atnāk velns brokastīs, kā grābj ar lielo pavarnīcu vienu reizi, otru reizi, ka grābj trešo reizi, tā katls tukšs.

— Maz. Maz esi izvārījis, — velns sūkstās. — Labs jau bija, bet vēders pustukšs.

Kaspars tūlīt jauc otru toveri mīklas un liek augšā lielo katlu, bet negausīgajam velnam arvien par maz. Lai vārot uzreiz divus katlus, viņam viena nepietiekot. Tikai tagad Kaspars redz, cik grūtu darbu uzņēmies — augu dienu stāvēt pie verdoša katla, pašam ne paēst nav laika, un ko tad te ēdīs, kad uz ķiļķeniem riebj pat paskatīties.

Vārīja, vārīja uzreiz divus katlus, te velns saka, šim divu nepietiekot, lai liekot uz uguns vēl trešo. Nu gan vairs nebija gaisa, ja tik traki negausīgs saimnieks. Tā jau nodzīs kā vecu zirgu, un kur tad ņems spēku cīnīties ar pašu Nelabo?

Apspriedās Kaspars ar Kraukli, bet tam arvien labs pa­doms pie rokas. Ņems un piebaros velnu ar akmeņiem, redzēs, vai tad vēl prasīs ķiļķenus.

Sanesa Krauklis akmeņus, Kaspars iemīcīja tos mīklā un nu baro velnu, un vēl mudina, lai tikai ēdot, ja va­jadzēšot, uzlikšot vēl ceturto katlu uz uguns. Velns izrij vienu katlu un jau kļūst gausāks, izrij otru katlu un sa­ķer vēderu. Kaspars noprasa, vai vairāk nevarot. Ja ne­varot, tad dienests galā un lai maksājot ciet. Velns negrib atlaist tādu čaklu vārītāju un saka — ēdīšot vēl. Izēst izēda trešo katlu, bet tad kliedza, ka nu esot diezgan, lai dodot ūdeni, šis slāpstot nost. Kaspars saka, dzirdināšana neesot pielīgta. Nu velns vēl tik daudz dabūja pateikt, lai izejot pa vārtiem, tur sākšoties divi ceļi — viens šaurs, otrs plats. Lai ejot pa plato, tad nonākšot pie jūras un ierau­dzīšot divus lielus putnus. Ja tiem apsolīšot atdabūt acis, ko Nelabais nozadzis, tad viņi pārnesīšot pāri jūrai.

Tikko paguvis to pateikt, velns skrēja uz upi nodzer­ties. Bet, kā gribēja noliekties pie ūdens, tā pārsprāga pušu un palika tur uz mūžīgiem laikiem kā ragains klints bluķis.

Pa ceļam Kaspars nocirta prāvāku pīlādzi un izdrāza milnu. Un tā nu viņi atkal gāja un gāja, kamēr ierau­dzīja jūru.

Jūras malā uz akmens gulēja divi lieli, melni putni bez acīm. Sadzirduši nācēju soļus, tie nemierīgi pagrozīja galvas un teica:

— Ja tu esi laba radība, tad palīdzi mums atdabūt acis, ko Nelabais nozaga.

— Mīļie putniņi, — Kaspars atbildēja, — es tieši Ne­labo meklēju. Viņš nozaga Sniegbaltīti, kas man dārgāka par acu gaismu. Aiznesiet mani un kūmu Lāci līdz Ne­labā pilij, un tad mēs tam atprasīsim arī jūsu acis.

— Mēs jūs aiznestu mīļu prātu, bet neredzam ceļu pār jūru, — putni bēdīgi nokāra galvas.

— Kūms Krauklis skries pa priekšu un kramšķinās, — Kaspars apsolīja. Putni savicināja spārnus, priecīgi ieklie­dzās un aicināja, lai sēstoties viņiem mugurā.

Tas tikai bija lidojums! Pār galvu plosījās vējš, un Kasparam vajadzēja ar rokām pieturēt cepuri, lai to ne­aiznestu pa gaisu. Apakšā viļņoja un krāca jūra, it kā tajā peldētos visas pasaules velni un raganas. Rūķīši, kaut gan bija ļoti pārbijušies, reizēm tomēr pabāza gal­vas no Kaspara kabatām, jo viņi taču bija ļoti ziņkārīgi un pirmo reizi redzēja jūru. Krauklis laidās pa priekšu, un aklie putni sekoja viņa kramšķieniem.

Bija jau dziļa krēsla, kad Kaspars ieraudzīja augsta kalna galā ugunīs mirgojošu pili. Viņi nolaidās kalna piekājē, bet, ko iesākt tālāk, tur vajadzēja palauzīt galvu: viss pilskalns bija apsalis ar slidenu ledu, tā ka ne uz­kāpt, ne uzrāpties. Bet te visattapīgākie izrādījās mazie rūķīši. Viņiem taču esot līdzi savas lāpstiņas, un, dzelzi meklēdami, viņi ne tādus kalnus vien esot norakuši. Ja pilī netiekot iekšā no augšienes, viņi izrakšot alu no apakšas.

Nemaz nepagāja ilgs laiks, kad rūķīšu lāpstiņas atdū­rās pret apaļu akmeni, kas sedza ieeju pils pagrabos. Iz­mēģinājās Kaspars novelt akmeni, izpūlējās, bet tas ne kustēt nekust. Pielika Lācis arī savu plecu, un tā par abiem novēla gan.

Tagad rūķīšiem vajadzēja palikt ārā pie putniem, jo kas to zina, ar kādiem mošķiem pilī būs jācīnās, un tad labāk, ja viņi, tadi maziņi, nemaisās pa kājām. Bet, lai viņi nejustos lieki, tad viņiem atkal jātur īkšķi par labu izdošanos.

Tumša un baiga bija ala, pa kuru Kaspars, Lācis un Krauklis devās iekšā pilī. Šur tur plīvoja malduguntiņas, bedrēs šņāca čūskas, plakšķēdami lēkāja krupji, pie gries­tiem iedobumos paslēpušies vaidēja ūpji.

Kad jau likās, ka alai nebūs gala, pēkšņi atskanēja suņa rūkšana un tumsā iekvēlojās divas sarkanas acis.

— Gāz viņam ar milnu pa sprandu! — Lācis pačuk­stēja Kasparam.

— Pagaidi. Mans tēvs arvien teica, ka simt draugu esot labāki par vienu ienaidnieku. Pamēģināsim vispirms ar labu.

— Pilskungs ielūdza mūs ciemos, bet laikam esam atnākuši par agru, — viņš teica elles sunim.

Protams, par agru. Vai tad jūs nezināt, ka dzīres sāksies pusnaktī, suns noņurdēja.

— Bet ko tu te dari?

— Ko daru? Sargāju kunga mantu, - suns atbildēja.

Kas tev tur ko sargāt. Tā lāde taču tukša, — Krauk­lis viltīgi ķircināja suni.

— Nav vis tukša. Tur glabājas acis un zobi, ko šova­kar iespraudīs sejā Rumbulai, — suns palielījās.

Kaspars tūlīt noprata, ka tās ir putnu acis, un tas nu jādabū rokā, kamēr nav ieliktas Rumbulai. Bet kā pie­mānīt suni, lai tas nekluptu stilbos?