— Tā jau pēc gada tepiķis būs caurs! — tiklīdz aiz viesiem durvis bija aizvērušās, Zenta, vīram muguru uzgriezusi, izteica savu sašutumu.
— Nu ko tu, Zenta, tik daudz ar to tepiķi noņemies, — Lūciņš īgni atrūca.
— Es brīnos, kur cilvēkiem tik maz smalkjūtības, — Zentai lauzās ārā sakrājies rūgtums. — To viņi nemaz nedomā, ka otram stundām ilgi jānoņemas, kamēr iztīra, ko viņi te sanesuši no ielas.
— Nu kas tur liels — izstiepsim rīt ārā un izdauzīsim, — Lūciņš centās nomierināt sievu.
Nelaimīgi sagadījās, ka nākošajā dienā Lūciņš pārradās slipri vēlu: bija jāpaliek uz neparedzētu sapulci. Pirmo reizi divdesmit piecu gadu kopdzīves laikā Zenta nenāca uz virtuvi padot vīram ēst un iztaujāt, kā gājis darbā, kas runāts sapulcē. Pat labvakaru neatņēmusi, viņa ielīda atpakaļ gultā un pagriezās uz sienas pusi.
— Kas tev, Zentiņ, tu slima esi? — Lūciņš norūpējies apjautājās.
Atbildes nebija.
— Tev slikti? Vai neaicināt ārstu?
Klusums.
— Es aizskriešu pie Petroviem, viņiem ir telefons. Izsaukšu ātro palīdzību.
Tikai tad, kad Lūciņš jau vēra durvis, lai steigtos pie Petroviem, Zenta atguva balsi.
— Nekur nav jāskrien, — viņa skarbi uzsauca vīram un, kad tas atgriezās, īgni izgrūda:
— Kad tev, cilvēkam, vienam jācilā tik smags tepiķis, vai tad brīnums, ka vakarā visi kauli sāp.
Lūciņš apsēdās uz gultas malas un, galvu rokā atspiedis, ilgi klusēja.
— Zentiņ, — viņš beidzot sāka runāt, — vai tu esi padomājusi, cik laimīga bija mūsu dzīve bez tā tepiķa? Varbūt atdosim to meitai, ko?
— Ak tā, atdosim? Tātad man nedrīkst būt nekas labāks? Treimaņiem ir televizors, Salaiņiem ir «Moskvičs», tikai man nedrīkst būt pat tepiķis!
— Treimaņi abi strādā. Salaiņi arī. Tā viņi iekrāj.
— Nūjā, es tikai slaistos bez darba! Es tikai nekā nedaru! — Lūciņu Zenta pacēla balsi. — Ja es ielu svešiem vārīt putru un mazgāt istabas, tad es arī būtu iekrājusi vismaz tik daudz, lai var putekļu sūcēju nopirkt.
— Zentiņ, nu tas taču būtu viens derīgs mašīns! — Lūciņš priecīgi iesaucās, gan vairāk domādams par sevi, — nebūs vairs smagais paklājs jānēsā lejā un augšā pa kāpnēm.
Laulātie norunāja tā, ka svešiem putru vārīt un grīdas mazgāt Zenta neies, bet putekļu sūcēju pirks no ietaupītās saimniecības naudas.
Jau otrā dienā Zenta uzteica piena nesējai un skrēja uz tirgu meklēt lēto kolhozu pienu. Pusdienās Lūciņš turpmāk ēda tikai kartupeļus ar sālītām brētliņām vai sautētus makaronus ar margarīnu, bet baltmaizi dabūja vienīgi svētdienas rītos. Tomēr ļaunums sākās tikai tad, kad tiešām nepieciešamais putekļu sūcējs jau bija pārnests mājā. Zentai likās, ka pie spodrā paklāja nepiestāv vecmodīgās mēbeles, un taupīšana turpinājās — vispirms priekš jauna dīvāna, tad apaļa galda, bufetes, kurai vairs nepiestāvēja vecie trauki, uz plauktiem vajadzēja jaunas vāzes, bet Zentai pašai kļuva nepieciešama rītakleita no Ķīnas zīda.
Kādu laiku draugi vēl mēģināja turpināt pierastos mūzikas vakarus, bet, kad Priede Zentas aizrādījumu nesist ar kāju takti uz paklāja pēc piecām minūtēm bija aizmirsis, mājasmātei uznāca histērija. Kā zināms, tādos gadījumos pasprūk arī kāds asāks vārds, bet šolaiku cilvēki ir tik juteklīgi, tik iedomīgi…
Gluži kā sarunājušies, draugi pie Lūciņiem vairs nenāca.
Nez kāpēc Lūciņš pats stipri pārvērtās — kļuva tāds kā nervozs, sāka smādēt ēdienu, šad tad iegriezās bufetēs. Māja esot kļuvusi sveša un auksta. Nedrīkstot ne uz dīvāna apsēsties, pa istabu jālavierējot kā kaķim, lai neuzspertu paklājam. Kur viņš metās pa vakariem — pie draugiem vai restorānos, kas to lai izpētī. Tikai arvien biežāk Zenta, uzvilkusi Ķīnas zīda mājas kleitu, vakaros viena pati sēdēja omulīgajā dzīvoklītī, tamborēja sedziņas un galda drānas un gudroja, kur tās vēl varētu uzklāt.
Man bija labs draugs — Jānis Doniņš viņu sauca. Jūs taču atceraties Jāni, Doniņu Jāni, Janku. Nu, tas pats, kas visās viesībās bija sabiedrības dvēsele — skaļākais dziedātājs un veiklākais dejotājs, jautrākais anekdotu stāstītājs un asprātīgākais tostu saucējs. Tādu jūs pazināt Doniņu Jāni. Ret es pazinu viņu arī citādu — nopietnu spriedēju par politiskiem jautājumiem, kaislīgu teātra mākslas pielūdzēju, negausīgu grāmatu lasītāju un bibliofilu, kas prata sadabūt īpašumā visas latviešu padomju rakstnieku grāmatas, pat tas, ko lasītāji izķer dažās stundās. Mēs satikāmies katru vakaru — vai nu kopā sēdējām teātri un pēc tam pie kafijas tases pārspriedām lugu un aktieru spēli, vai arī klaiņojām pa dārziem un runājām par Ojāra Vācieša dzeju, Priedes dramaturģiju un jaunākajām «bumbām» literatūras kritikā. Vasaras atpūtu mēs parasti pavadījām pie kāda ezera. Peldējāmies un sauļojāmies, ķērām zivis un vēžus un paši vārījām, stāstīdami viens otram dažādus patiesus un izdomātus makšķernieku stāstus. Mitinājāmies teltī un priecājāmies, ka neesam sevi piesaistījuši kādai vienai vietai, vārdu sakot, neesam vasarnīcu nomnieki, jo tā mums iespējams katru vasaru pabūt arvien jaunās, skaistās vietās.
Nupat tikai aptvēru, ka visu laiku par Janku, par Doniņu Jāni runāju pagātnē. Jūs varbūt jau sākat uztraukties, vai tiešām Janka, Jānis Doniņš būtu… Nebīstieties, Janka ir dzīvs un vesels. Viņš tikai… ceļ māju.
Sākās ar to, ka mēs kādā dienā savā gumijas laivā braukājām pa Juglas ezeru spiningodami. Laiva bija mazliet izlaidusi gaisu, un mēs piebraucām viņā krastā, lai to piepumpētu. Kur gadījies, kur ne, nāk uz ezeru — mūsu paziņa Sukurs ar pasmagu skalu grozu rokā. Tā un tā: — Sveiki, kur tu te gadījies? — Sveiki, sveiki, un kur tad jūs? — Mēs piebraucām uzņemt degvielu. — Es atkal šeit iedzimtais. Novācu pirmo ražu. Sie kartupellši paša audzēti. Laipni lugtu nogaršot. — Ho, tad norunāsim tā — tavi kartupeļi, mūsu pavalgs! — Janka atsaucās un izcēla no laivas mūsu nozveju — trīs paprāvas līdakas.
Uznesām laivu augšā. Kamēr sukurēni mizoja kartupeļus un Sukuriene tīrīja un cepa zivis, Sukurs mums izrādīja savu saimniecību. Vispirms pašu piecistabu māju. celtu pēc igauņu projekta, no ārpuses apšūtu ar sarkanā granīta šķembām, lieliem logiem un skārda jumtu.
— Cinkotā, — Sukurs, vienu aci piemiedzis, klusi, bet lepni pavēstīja. — Tikai nokrāsoja. Deficīta prece, saproti… Iemainīju no skārdniekiem, — viņš nobeidza pusčukstus.
Izstaigājām glītās, saulainās istabas, pēc tam saimnieks mūs veda uz siltumnīcu. Patlaban tajā gan nekā ievērojama nebija, raža jau sen novākta. Ievērojamākais bija stāsts par siltumnīcu, kas pirmajā gadā pēc uzcelšanas sevi atmaksājusi, bet turpmākajos gados — nu, es tev saku. no algas neesmu mājas būvē ielicis ne kapeikas, to man siltumnīca uzcēla — tā Sukurs nobeidza šo stāstu.
Dārzs, nu dārzs bija vienkārši lielisks. Katra zemes pēda lietderīgi izmantota. Starp plūmītēm un ābelītēm zemeņu grēdas, burkāni, gurķi un tomāti, uz komposta kaudzēm milzīgi ķirbji, bet gar sētu kā īsts dzīvžogs vijās turku pupiņas.
— Lieliski! Vienkārši lieliski, — Janka jūsmoja. — īsts japāņu dārziņš!
— Patīk? — Sukurs vēlīgi nosmaidīja.
— Paradīze! — Janka izdvesa.
— Un, galvenais, tāda paradīze, no kuras tevi pats velns nevar izdzīt! — Sukurs vēl pastiprināja.
Читать дальше