Anna Sakse: Stāsti, noveles, humoreskas

Kāds straujiem soļiem nāca augšā pa kāpnēm. Kļava ātri nometa papirosu atkritumu traukā un steidzās uz durvīm, bet viņu apstādināja skaļš uzsauciens:

— Labdien!

Kļava pagriezās un ka apdullis, acis blisinādams, vērās labdienas devējā.

— Kāpēc tik dusmīgi, Klāviņ? Šoreiz es tiešām pret savu gribu iekļuvu šausmīgi muļķīgā situācijā. Bet nu man jāsteidzas atvainoties priekšniekam, — Irēna apmulsusi nobēra un ātri iespurdza istabā. Kļava viņai tikpat ātri sekoja.

Ja Irēna būtu ienākusi istabā bāla. tinusies līķautā, viņas darba biedrus tas nebūtu pārsteidzis tik ļoti ka patlaban dzīvā, sārtā, vainīgi smaidošā Irēna.

— Kā? Tu? — Rubene noprasīja, un viņas balsī izskanēja vilšanās.

— Irēna? — kāds neticīgi iesaucās.

— Tas nu tomēr par traku! — norūca Kļava.

Irēnai pretim vērās dusmīgas sejas, pat draudzeņu acis mirgoja ledains aukstums. Viņa, protams, nezināja, ka šīs pašas draudzenes tikko bija par viņu raudājušas, ka darba biedri tikko bija viņai veltījuši siltus, cildinošus vārdus. Viņa apzinājās tikai savu vainu — darba kavējumu un kolēģu vēso izturēšanos uzņēma kā pelnītu pārmetumu. Tāpēc viņa steidzās pie galvenā grāmatveža, lai ātrāk sāktu atvainošanos.

— Tā, tā, kas tad īsti jūs turēja gūstā visu nakti un vēl pusi dienas? — grāmatvedis tēvišķīgi noprasīja.

Vienkārši nejēdzība, neparedzēts gadījums, — Irēna iesāka.

— Laikam interesanta iepazīšanās pludmalē! — Ligita ironiski iesaucās.

Irēna pagriezās pret viņu izbrīnījusies.

— Nē, es nemaz jūrmalā nebiju. Satiku savas skolas biedrenes brāli no laukiem. Viņš bija iebraucis ar «Moskviču», lai aizvestu mani pie māsas. Viņai vakar palika divdesmit gadu.

Tātad uz ballīti! — iesaucās Milda Rubene.

— Nekāda balle nebija. Jubilāre jau pieci gadi guļ uz gultas ar kaulu tuberkulozi. Gribējās viņu drusku iepriecināt. Grāmatas aizvedu, skaņu plates, — Irēna skaidroja.

— Un, nevienu nebrīdinot, nodzīvojāt līdz rītam un tikai tad attapāties, ka jūs kaut kur skaitāties arī darbā, — griezīgi ironizēja Kļava.

— Ai nē! — iesaucās Irēna. — Mēs izbraucām jau desmitos vakarā. Bet, kā nokļuvām lielajā mežā, tur, aiz Ķeguma, tā mašīna apstājās. Izrādījās, ka pārlūzusi galvas blīve. Es jau nezinu, bet šoferi saka, tā esot liela nelaime, paši uz vietas to nevarot salabot.

— Un tad jūs likāties mašīnā uz auss un aizgulējāties? — kāds mēģināja risināt stāstu tālāk.

— Nē, nē, — Irēna pamāja ar roku. — Es paliku mašīnā, bet draudzenes brālis gāja uz šoseju mēģināt apturēt kādu smago mašīnu, kas izvilktu «Moskviču» no meža. Viņš atgriezās tikai ap pieciem rītā pārsalis un noskaities. Neviens šoferis nebijis ar mieru braukt viņam līdzi mežā. Izrādās, baidījušies no ievilināšanas. Norunājām, ka es iešu uz šoseju un mēģināšu ar kādu mašīnu aizkļūt uz Rīgu un piezvanīt uz viņa darba vietu, lai glābj. Un vai jūs varat iedomāties, cik muļķīgi iznāca? Es taču apmaldījos! Ja jūs kādreiz esat bijuši tajā mežā sēņot, tad zināsiet, kā ceļi tur krustojas un mezglojas, tā ka pat dienā grūti noturēties uz pareizā. Ret rīta krēslā un vēl negulējuši…

— Cik aizkustinoši! Piesitās vadātājs… — kāds nopūtās.

— Gandrīz kā vadātājs, — nepamanījusi izsmieklu, Irēna piekrita. — Un tā es izkūlos no meža tikai ap deviņiem, tālu no galvenā ceļa, pie Tomes zivju audzētavas. Labi. ka direktors bija tik laipns un iesēdināja mašīnā, kas nāca uz Rīgu.

— Ret piezvanīt, piezvanīt no Tomes uz darba vietu — to jūs uzskatījāt par pārāk mazsvarīgu? — Kļava dzēlīgi iejautājās.

— Varbūt jūs neticēsiet, bet telefonu vakar bija saspēris zibens, — Irēna nelaimīgi nočukstēja.

— Jā, tad jums tiešām bijusi grūta nakts, — galvenais grāmatvedis līdzjūtīgi pašūpoja galvu. — Un gulējusi neesat nemaz? Vai tad jel maz varēsiet strādāt?

— Es strādāšu. Jūs tikai piedodiet man šo kavējumu. Tas tiešām nav aiz nolaidības, — Irēna lūdzās, un viņas skropstās pavīdēja valgums.

— Nu, ko, visādi var gadīties, — grāmatvedis noteica un jautājoši pavērās darba biedros.

Darbinieki saskatījās. Dažs labvēlīgi pasmaidīja, bet tie, kas pirms dažām stundām bija Irēnu apraudājuši un cildinājuši, tagad stāvēja sabozušies, it kā Irēna būtu viņus personīgi apvainojusi.

— Es domāju, ka tik vienkārši uz tādu smagu disciplīnas pārkāpumu skatīties tomēr nevar, — nervozi kārtodams papīrus, ierunājās Kļava.

— Es arī domāju, ka jāsasauc darbinieku kopsapulce un stingri… — Milda Rubene gribēja teikt savu vārdu, bet viņu pārtrauca galvenais grāmatvedis.

— Pagaidiet mazliet, mazdrusciņ. Nu, bet ko mēs teiktu, ja Irēna tiešām būtu noslīkusi?

Iestājās klusums. Likās, visi kaut ko pārdomāja, kaut ko atcerējās.

— Tad mēs… tad mēs… — Milda Rubene vairākkārt iesāka, bet nespēja izteikt.

— Pilnīgi pareizi, — galvenais grāmatvedis piekrītoši palocīja galvu. — Tad mēs par viņu runātu tikai labu.

Redakcijā atzina, ka pēdējais raksts jeb feļetons Ainai Maciņai tiešām izdevies. Vispār viņa bija ļoti izveicīga žurnāliste. Uzrakstīt iznīcinošu feļetonu par kādu kolhoza priekšsēdētāju viņai neprasīja pat tik daudz pūļu kā aizbraukt līdz aprakstāmajam kolhozam un parunāt ar cilvēkiem. Pielika aizkļūt līdz rajona centram, iegriezties izpildu komitejā un uzmest acis pārskatam par sējas vai ražas novākšanas darbiem. Tā kā katrā rajonā ir kolhozi, kuros uz pārskata dienu iesēts vai novākts ražas vairāk nekā pārējos, un ir arī tādi, kuros uz to dienu bijis mazāk padarīts, tad Maciņai turpat uz vietas dzima raksta ideja. Atlika aiziet pāri ielai līdz vietējā laikraksta redakcijai un iztaujāt kādu līdzstrādnieku, vai tas gadījuma nav redzējis kolhoza priekšsēdētāju piedzērušos. Ja līdzstrādnieks apliecināja, ka reiz jūnija otrajā pusē tiešām redzējis attiecīgo priekšsēdētāju jautrā prātā, tad drīz vien republikāniskajā avīzē parādījās raksts: «Kad priekšsēdētājs arvien lillā…»

Pēc tāda raksta rajona vadībai cits nekas neatlika kā panākt grēcīgā priekšsēdētāja izbalsošanu un paziņot avīzes redakcijai, ka kritika atzīta par pareizu un vainīgais sodīts.

Vienreiz gan Maciņa mazliet kļūdījās. Gatavodama rakstu par zvejnieku kolhoziem, viņa uz Kurzemi pat neaizbrauca, bet veikli pārstrādāja aprakstu, kas pirms dažiem mēnešiem bija iespiests kādā Maskavas laikrakstā. Un te nu viņa bez galotnes rakstīto zvejnieku arteļa priekšsēdētājas uzvārdu «Brālēn» uzrakstīja ar galotni «s» — Brālēns, jo viņai nebija no mazāko šaubu, ka zvejas vīrus varētu komandēt tikai Brālēns un nevis Brālēna. Un tomēr… Pēc Maciņas raksta parādīšanās zvejnieki sūtīja redaktoram gan nopietnas, gan izsmējīgas vēstules par viszinīgo Maciņu, kas nav iegriezies viņu kolhozā pat ne tik daudz, lai apskatītu, vai viņu priekšsēdētājs staigā biksēs vai brunčos.

Pēdējais feļetons, par kuru redaktors ļoti sajūsminājās, nebija vis par kolhoza priekšsēdētāju, bet par kādu jauno speciālisti — agronomi Vellu Akmentiņu, ar kuru atšķirībā no citām reizēm Maciņa bija runājusi personīgi. Jaunās agronomes pārkāpums bija ļoti smags. Pēc akadēmijas beigšanas aizbraukusi uz jauno darba vietu, Akmentiņa tur bija izturējusi tikai gadu un dažus vasaras mēnešus, bet, kārtējiem rudens lietiem uznākot, iesniegusi valdei atlūgumos, aizbraukusi pie mātes uz rajona pilsētu un sākusi strādāt komunālajā saimniecībā par dārznieci.