Anna Sakse: Stāsti, noveles, humoreskas

— Viņi aizgāja uz kino, — Ausma atkārtoja.

— Ko? Ko jūs atnesīsiest? Nezvēru? Kādu nezvēru? Hallo! Hallo! —viņa kratīja klausuli, bet no tās skanēja tikai signāls, ka saruna beigusies.

— Kas tur zvanīja? Ko viņi nesīšot? Kādu nezvēru? — māte uztraukta iztaujāja.

— Zvanīja Mačiņonkulis. Sacīja, ka tūlīt atnesīšot mums vienu nezvēru, — Ausma atstāstīja.

— Kas tas par nezvēru? Vai tikai nebūs suns? — Elvīra uztraucās. — Kas cits tas varētu būt? Viendien Lilija pirka trīs kilo teļa kaulu. Teica, ka jāsāk dot kucēniem grauzt. Citādi nebūs, ka nesīs vienu sunīti mums. Kur šie izdalīs piecus kucēnus un vēl tagad rudenī.

Elvīru pārņēma arvien lielākas dusmas pret Liliju.

— Es nesaprotu, ko viņa var noņemties ar tiem suņiem? Tad viņi jābaro, tad jāmazgā, tad… — viņa nevarēja ātrumā izgudrot, kas vēl jādara.

— Bet Mačiņtantei taču ir tikai viena pati Dzena. Un Dzena ir ļoti jauks suns, — Ausma aizstāvēja.

— Jauks vai nejauks, suns paliek suns, — Elvīra noņurdēja.

— Un Dzena ir ļoti labs mājas sargs, — Ausma turpināja aizstāvēt Dzenu. — Kamēr Mačiņiem nebija suņa, zagļi viņiem reiz dārzā noplūca visas puķes un vienreiz aiznesa ābolus.

— Kaut vai tā. Bet lai viņi nebāžas citiem virsū ar saviem kucēniem! Man suņi nepatīk, un es neesmu lūgusi, lai viņi man dod kādu Dzenas bērnu. Ja es gribētu suni, es nopirktu, kādu gribu. Zvēru dārzā var dabūt īstus sugas suņus pēc izvēles. Kāpēc man jāņem pretim visādi kvekši, Elvīra juta, ka dusmās sāk aizžņaugties elpa. Viņa uzpilināja baldriānus uz cukurgraudiņa un pasūkāja to, lai nomierinātos.

Ausma jau sen bija vēlējusies tādu gudru suni kā Dzena, bet nedrīkstēja izteikt savu vēlēšanos skaļi. Cik jauki, ka tagad tā piepildīsies! Gan jau māte samierināsies. Tādu mazu dzīvnieciņu nemaz nevar neiemīlēt.

— Zini ko! — Elvīra pēkšņi iesaucās. — Nelaidīsim viņus iekšā. Lai viņi izzvanās, cik tik, mēs izliksimies, ka nedzirdam. Lai nes savu kucēnu atpakaļ.

Viņa iebīdīja Ausmu virtuvē, bet pati paslēpās aiz loga aizkara. No turienes varēja labi pārredzēt dārza celiņu, pa kuru vajadzēja nākt Mačiņu pārim.

Kā tad! Tur jau viņi nāca ar paprāvu, nosegtu grozu, ko stiepa abi, katrs pie sava gala. Redzams, laulātie labā omā, jo kaut ko jautri runāja un smējās.

«Kad būs jāstiepj atpakaļ, tad vis vairs nesmiesieties,» Elvīra ar ļaunu prieku nodomāja.

Pagāja brītiņš, kamēr nācēji uzkāpa otrajā stāvā, un tad noskanēja zvans. Vienreiz. Otrreiz. Trešo reizi.

Elvīra viegli ieslīdēja gaitenī, lai noklausītos, ko šie runās, netikdami iekšā.

— Kur tas skuķis palicis, ka never durvis? — viņa dzirdēja Mačiņu sakām.

— Piezvani vēlreiz, — tā Lilija.

Skaudri nopļerkstēja zvans. It kā tūkstoš adatas sadurstīja Elvīras ausis un visu ķermeni. Ausma pabāza galvu no virtuves, bet, mātes niknā skatiena sabiedēta, parāvās atpakaļ.

— Nenāk. Varbūt aizskrējusi uz veikalu pēc maizes? — Lilija minēja.

— Hm. Zini ko? Noliksim savu dāvanu zemē pie durvīm. Kas šo svešs ņems? — ieteica Maciņš.

Tā! Nekur no tās nelaimes neizsprukt! Dāvanu atnesuši, kā tad! Tādus tikai aiztriekt ar netīru koku! — Elvīrai likās, ka sirds pārplīsīs aiz dusmām.

Soļi noklaudzēja uz leju. Elvīra pagaidīja brītiņu, iesteidzās istabā un pa logu pablenza uz dārzu. Sarāvās, kad Mačiņu pāris pie vārtiņiem vēl pagrieza galvas uz logu pusi.

Ausma pavēra durvis un čukstus vaicāja:

— Vai viņi to sunīti aiznesa atpakaļ?

Sunīti, sunīti, tev tikai to suniti, — Elvīra izmēdīja ineilu. — Es šovakar pat pa tumsu to sunīti aiznesīšu atpakaļ un pār sētu iesviedīšu viņiem dārzā.

— Māmiņ, es gribu tikai paskatīties, kāds viņš ir! Un drusku paglaudīt! — Ausma lūdzas un jau vēra durvis uz kāpnēm.

— Bet… bet, māmiņ, te nemaz nav sunīša, — meitene vīlusies paziņoja. — Te ir kaut kas…

— Kā — nav? Tad būs noļāpojis zemē, — Elvīra iesaucās un gāja lūkoties.

Aiz durvīm uz paklāja gulēja garš, avīzēs ietīts vīstoklis. Uzmanīgi, vel arvien neticēdama, ka tajā nav ietīts suns, Elvīra to uzcēla, ienesa virtuvē un gribēja uzlikt uz plīts malas, bet valgais papīrs saplīsa, un no tā izvēlās milzīga, zaļsvītraina līdaka.

Juris un Ēriks bija draugi kopš bērnu dienām. Viņu tēvu mājas atradās viena no otras tikai sauciena attālumā — tur jau pat negribot jāsadraudzējas diviem viena vecuma puikām. Sākumā kopīga rušināšanās pa smiltiņām, tad putnu ligzdiņu meklēšana bērzu birztalā, skolas gaitas septiņi gadi no vietas — vai tad brīnums, ka arī turpmāk abi draugi negribēja šķirties, un, tā kā Juris katrā ziņā gribēja tālāk mācīties lauksaimniecības tehnikumā, tad arī Ērikam likās, ka viņš neko citu nevēlas.

Tā viņi kā nešķirami draugi bija aizvadījuši savas gaitas līdz priekšpēdējam kursam un cerēja, ka viņiem kā labākajiem audzēkņiem nākamās darba vietas ierādīs tā, lai varētu arī turpmāk atrasties pēc iespējas tuvāk, nu tā, lai vismaz pa svētdienām varētu viens pie otra aizbraukt ar velosipēdu vai motociklu. Pat skolotāji dažreiz Juri un Ēriku, labsirdīgi jokodamies, uzrunāja par dvīņu brāļiem, un abi puiši par to nebūt nekaunējās.

Lai gan daži apgalvo, ka cilvēka dzīvē gadījumam neesot nekādas lomas, visu nosakot raksturi, griba, pienākumā apziņa un citas labas (vai arī sliktas) īpašības, tomēr Jura un Ērika dzīvē gadījās kaut kas tāds, ko viņi ilgu laiku nevarēja novērst ne ar gribas spēku, ne pienākuma apziņu, ne ar savām stiprajām draudzības jūtām. Varbūt to nevar nosaukt par gadījumu, bet sagadīšanos, ka viņiem abiem sāka patikt kursa biedrene Lauma, gudra, sprigana meitene. Un tac! bez iepriekšēja nolūka sākās notikumi, kas uz laiku iedragāja abu puišu draudzību.

Reiz biškopības stundā Jurim vajadzēja stāstīt par bišu ienaidu iekiem.

— Bites lielākais ienaidnieks ir…

— Biškopis, — Ēriks pie sevis noteica.

— … biškopis, — Juris mehāniski atkārtoja.

Visa klase sāka smieties. Sevišķi skaļi iesmējās Lauma, nebūt nedomādama Juri izsmiet, bet gluži vienkārši izmantodama tiesību stundas vidū drusku izklaidēties, jo pat skolotājs bija pasmaidījis par Jura jocīgo pārteikšanos. Un, ja skolotājs smaidīja, tad taču audzēkņiem nepārmetīs tādu mazu smiekliņu.

Citreiz Juris pats būtu pavīpsnājis par sīko starpgadījumu un pārtraukumā labsirdīgi iedunkojis Ēriku. Bet, kā jau zināms, iemīlējušies jaunekļi kļūst ļoti jūtīgi un visu, kas viņu personu kaut kā pazemina iemīļotās acīs, uztver pārspīlēti, pat slimīgi. Diemžēl Juris nebija izņēmums. Viņš nosarka, spītīgi pagrieza muguru uz Ērika pusi un ledaini aukstā balsī pateica klasei:

— Kad būsiet pietiekoši uzjautrinājušies, tad varbūt atļausiet man turpināt?

Skolotājs pamāja klasei ar roku, un acumirklī visi apklusa. Juris turpināja stāstījumu. Bija skaidrs, ka vielu viņš zināja labi, un skolotājs viņu pat uzslavēja.

Zvanam atskanot, neviens vairs neatcerējās «bišu ienaidnieku», tikai Juris pats izgāja no klases sadrūmis un starpbrīdi pavadīja laboratorijā.

Citreiz Ēriks būtu uzmeklējis Juri, uzsitis tam uz pleca un, vārdus gari vilkdams, pateicis:

«Ej nu. vecais puika, ko tu lauzies kā jaunkundze!»

Tagad viņš, gan saprazdams, ka draugs aizvainojies, nemēģināja konfliktu izlīdzināt, bet sevī taisnojās: