Anna Sakse: Stāsti, noveles, humoreskas

Reiz direktors pus pa jokam, pus nopietni iesakās, ka vajadzējis arī skolotājiem pašiem, varbūt pieaicinot talkā ģimenes locekļus, sagatavot kādu viencēlienu un nospēlēt invalīdiem. Kazbuks pielec kājās un sāk aplaudēt.

— Nu tas nu vienreiz ir ko vērts! Es sen par to domāju, bet neiedrošinājos izteikt, sak, te jau visi tik ļoti aizņemti, tik ļoti nodarbināti. Bet, kad biedrs direktors ierosina, es domāju, ka tad nu gan mēs laiku atradīsim. Kaut vai pastiepsim dienu garāku, ha-ha-ha!

Kazbuks pats piesolās par režisoru. Jaunībā viņš, lūk, izmēģinājies aktiera mākslā, bet toreiz bijuši citi laiki. Toreiz talantiem nav pašķirts ceļš tā kā tagad. Ak, ko tur runāt tik rūgtas lietas! Viens no mūsu labākajiem režisoriem vēl nupat teicis: «Kaut tu, Kazbuk, varējis dzīvi sākt no jauna, kāds spožs aktieris tad uznāktu uz skatuves!»

Kazbuks pats sameklēja ludziņu, pats dalīja lomas. Viņš izlūdzās direktoram atļauju apmeklēt viņa sievu, lai personīgi visa kolektīva vārdā aicinātu viņu neatteikties piedalīties svētīgajā pasākumā.

— Ja mēs būtu mainītās lomās, es, protams, būtu greizsirdīgs, ja jūs grasītos iet pie manas tikpat jaunās un skaistās sievas, ha-ha-ha! — Kazbuks vaibstīdamies smējās un noplātīja rokas, ar to likdams saprast, ka viņš nu gan direktoram nav sāncensis. Bet direktors atkal novērsās.

Ar direktora sievu Birutu Kazbukam notika šāda saruna.

Kazbuks: Cienītā direktora dzīves biedre, visa kolektīva vārdā lūdzos — glābiet mūs! Glābiet, glābiet, citādi mums jāatsakās no šīs skaistās ludziņas.

Biruta: Kas jums tik briesmīgs, vai kādai vecenes lomai trūkst tēlotājas?

Kazbuks: Vecenes! Ak, ja būtu kaul vai piecas veceņu lomas… (sekoja tik nozīmīgs žests, kas pilnīgi izteica, ka arī piecām veceņu lomām skolotāju pietiktu). Bet mums nav, kas tēlo komjaunieti Ausmu. Biruta: Jūs esat nokavējies. Jums vajadzēja man šo lomu piedāvāt pirms gadiem…

Kazbuks (pārtrauc): Nerunājiet, nerunājiet, man ausis jātur ciet. Nedzeniet mani izmisumā. Biruta: Jums taču skolā ir Ausma, kuru nevajadzēs ne grimēt, ne pārģērbt, — pionieru vadītāja Rita. Kazbuks (abām rokām atvēcinādamies): Ah, tad jau iesakiet, lai es griežos pie ēģiptiešu mūmijas. Es Ritu jau sen esmu vērojis un brīnījies, ka var cilvēks tā mūžīgi spēlēt tikai sevi. Nē, nē, tur cits nekas neiznāks kā tikai nepatikšanas. Loma nepadosies, būs jāatņem, tad atkal apvainošanās. Eb! — Kazbuks atmeta ar roku.

— Bet skolotāja Kriķe? Jauna un izteiksmīga, — ieteica Biruta.

— Kriķei mazs bērns mājā, tai jau tikai «aijā — žūžii», — Kazbuks nicīgi pašūpoja rokas, it kā uz tām gulētu bērns. — Nē, te nav ko minēt un meklēt. Es esmu, naktis negulēdams, izsvēris visas iespējamibas un atgriezies pie kandidatūras, kas man ienāca prātā jau pašā sākumā. Šī loma rakstīta tā, it kā autors būtu jūs pazinis. Es nezinu iemeslus, kāpēc jūs atsakāties, varbūt vīrs jums neatļauj (Starp citu, es viņa vietā darītu tāpat), bet, ja jūs atsakāties, tad es nesu to lugu atpakaļ un saku direktoram: «Laidiet mani vaļā, es nevaru bez aktieriem to uzvest, tāpat kā ģenerālis nevar karot bez kareivjiem.»

Kazbuks tik traģiski nometa ludziņu uz grīdas, ka Birutai turpmākā liegšanās sāka likties kā koķetēšana. Viņa piekrita.

Tajā pašā dienā, saticis pionieru vadītāju Ritu, Kazbuks viņu apturēja, saņēma aiz elkoņa un skumīgi kratīja galvu.

— Ai, ai, ai, — viņš sāpīgi noklakšķināja ar mēli, — te, lūk, staigā īstā Ausma, ne pielikt, ne atņemt, bet ko tu darīsi. Vienai otrai padzīvojušai sievai mājā garlaicīgi, gribas uz skatuves izklaidēties. Ko tad es, viens mazāks, varu. Liek saprast, ka tā vajag… Bet tas lai paliek starp mums. Pateiksiet kādam, tāpat neviens neticēs, sacīs, ka jūs aiz skaudības…

Un Rita aizgāja, nosmīnēdama par pusmūža sievas aušīgo iedomu spēlēt jaunu meiteni. Un cik prātīgi Kazbuks pamācīja — neteikt nevienam. Protams, viņa neies pļāpāt un intrigas dzīt.

Tāpat klusēt apņēmās arī skolotāja Kriķe, kuru Kazbuks sastapa citā gaiteņa galā, un tikpat sērīgi apraudāja neiespēju redzēt tieši viņu tēlojam komjaunieti Ausmu.

Mēģinājumi noritēja bez starpgadījumiem, invalīdi noskatījās izrādi klusi, bez aplausu vētrām.

— Jūs redzējāt — viņi bija mēmi aiz sajūsmas! — priekškaram aizslīdot, Kazbuks teica Birutai un ar lūpām pieskārās viņas pirkstiem. — Un jūs vēl negribējāt man klausīt, jūs šķelme!

Ar to šis mazais starpgadījums būtu izbeidzies, ja netikusi izsludināta republikāniskā mākslinieciskās pašdarbības skate. Kazbuks bija pieteicis skolas darbinieku dramatisko kolektīvu un saņēma oficiālu paziņojumu, ka sagatavoto viencēlienu novērtēs skates komisija.

Šoreiz izrādi noskatījās arī direktors. Sievai parādoties uz skatuves, viņš vispirms nemierīgi sagrozījās krēslā, pēc tam sāka plakt arvien mazāks un šaurāks un vēl ilgi nevarēja izkustēties, kad priekškars jau bija aizvēries.

Un tomēr šoreiz direktors bija pirmais, kas apspriedē sāka runāt: — Man te nav daudz ko teikt. Režisors ir pārcenties, dodams manai sievai lomu, kuras tēlošanai mūsu kolektīvā ir piemērotākas dalībnieces.

Skates komisija viņam piekrita. Kazbuks visu laiku purināja galvu, līdz beigās dabūja vārdu:

— Mūsu jaunais kolektīvs te saņem bargu kritiku. Tā sakot, pirmās uguns kristības. Tas viss jau būtu labi, ja te nebūtu iejauktas dažas intrigas, kas laikam būs arī drusku ietekmējušas komisijas spriedumu.

— Izsakies skaidrāk! — direktors raidīja starpsaucienu.

— Lieta tāda, ka es vēl tagad palieku pie sava — lomu sadalījums ir pareizs. Es domāju, ka biedrene Biruta Dzelve Ausmas lomā ir ļoti laba. Bel tā jau bija — tiklīdz es sadalīju lomas, tā dažas aizvainotas primadonnas — es nesaukšu viņas vārdā — sāka čukstēt, ka biedrene Biruta Uzelve esot par vecu, galvenais, par vecu! Ja šīs aizvainotās būtu izteikušās atklāti, es viņām atgādinātu — arī jūs reiz būsiet vecas. Bet skatuves māksla nav dzīve, te viss jāsaprot simboliski, un biedrene Biruta Dzelve varēja būt mūžīgās jaunības simbols…

— Beidz nu murgot, — direktors nepacietīgi viņu pārtrauca.

Biruta, kas visu laiku bija uzmanīgi klausījusies runātājos, palūdza vārdu un iesāka:

— Ja nu runājam par simboliem, tad jūs, Kazbuk, pats esat īsts simbols.

Viņa uz brīdi apstājās un redzēja, ka režisors laimīgi smaida, laikam gaidīdams pretkomplimentu.

— Jūs, Kazbuk, esat intrigantu simbols, — Biruta mierīgi nobeidza.

Kamēr Vitolds Saldmīlis nebija iepazinies ar Intu Kaķīti, viņam likās, ka paša sieva ir tā skaistākā, sava māja visomulīgākā un savs dēls Andrejiņš visgudrākais tāda vecuma puika. Jā, kamēr nebija… Bet, tāpat kā nevar novērst spēju vēja brāzmu, kas pēkšņi tev uz ielas norauj cepuri un izvārta dubļos, tā Saldmīlis nevarēja novērst iepazīšanos ar Intu Kaķīti, kas viņa sirdi… nē, nē, nevis izvārtīja dubļos, bet piepildīja ar satraucošām, smeldzošām un tomēr par medu saldākām jūtām.

Un, dīvaini, šīs jūtas vispirms izdarīja lielas pārvērtības ar Vitolda acīm: ja Intas zeltlāsmainā galviņa kādreiz bija izspūrusi, Vitoldam tas izskatījās ļoti mīļi — tūlīt redzams, ka meitēns nav no tām, kas skraida pa frizētavām un kosmētiskiem kabinetiem, ka meitēns ir nopietns, strādīgs, taupīgs. Vārdu sakot, apbalvots ar visām tām īpašībām, kas sievietes skaistumu izgrezno kā gleznu zelta rāmis. Ja turpretim viņa paša sievai, no šķūnīša ar malkas klēpi nākot, vējš bija izbužinājis kastaņbrūno matu viļņus, Vitoldam bija jānovēršas, lai nepaspruktu pārmetumi par «nevīžību», «sevis noturēšanu elementārākā kārtībā» vai tamlīdzīgi. Pilnīgi negaidīti Vitolda acīm atklājās arī sievas bezgaumība apģērba izvēlē: cik skaista izskatījās Intas platā gaišzilā faidešina kleitiņa ar dzelteniem gundegu ziediņiem, tik neglīta šķita sievas tumšbrūnā, vienkrāsainā kostīmkleita. Un kā viņš agrāk nebija pamanījis, cik nobālējušas viņu dzīvoklī tapetes, kā palodzei atlobījusies eļļas krāsa. Intas dzīvoklī droši vien… jā, bet pagaidīm Inta izvairījās viņu ielaist savā dzīvoklī. Pat adresi neteica. Pārvērtības notika arī ar Vitolda ožas, garšas un dzirdes orgāniem: brīnišķīgi pavasarīgi smaržoja Intas lietotie «Baltie ceriņi», bet neciešami oda odekolons «Rīga», ko sieva mēdza uzliet uz pārdurta pirksta. Tāpat ēdiens, ko gatavoja sieva, šķita tā kā bez sāls, tā kā bez garšvielām, ar vārdu sakot, — bez dvēseles. Bet cik garšīga bija Inlas vienkāršā siermaizīte, ar kuru tā viņu reiz pacienāja, kad viņš to bija pārsteidzis parkā uz sola brokastojam.