Anna Sakse: Stāsti, noveles, humoreskas

Bez ceturkšņa astoņos Edis piecēlās no galda.

— Man drusku jāiziet… Tā norunāts… — viņš neveikli taisnojās.

— Tad tik nu kā savā dzimšanas dienā nevarēji palikt mājā? — māte pārmeta.

— Es biju aizmirsis. Bet norunāsim tā, ka svinēšanu turpināsim rītvakar. Varbūt… — Edis aprāvās, redzēdams, ka Austra par tādu izredzi nepriecājas.

Austra palika divatā ar vīramāti, un klusēdamas viņas novāca galdu. Ja Austras seja prata palikt mierīga, tad mātes acis nepārprotami runāja vienu: «Meit, meit, tu esi paspēlējusi…»

Nākošajā vakarā nekāds svinību turpinājums neiznāca. Austra neteica, ka jāiet uz sapulci, — laikam jau pašai tas sāka likties neticami, bet jāiet viņai bija, un kaut ko ne visai ticamu viņa izgudroja. Un atkal mātes galvas nogrozīšana Edim lika saprast, ka noslēpumainie sievas ceļi var to aizvest no viņa pavisam prom.

Tāpēc viņš ļoti satrūkās, kad otrā rītā Austra, pa logu ārā skatīdamās, jautāja:

— Edi, kā tu domā, vai padomju cilvēkam drīkst būt tādas jūtas kā greizsirdība?

— Viņa ir manījusi! — Edim sārtums iesitās sejā. Un, kārtodams plauktā grāmatas, viņš kā no grāmatas nolasīja:

— Greizsirdība ir privātipašnieciskas uztveres atliekas cilvēka apziņā. Raksturīgas mietpilsoņiem, kas baidās būt patiesi pat pret tuvāko draugu. — Tā viņš pateica, lai Austra zina, ka viņš cīnās ar sevi un nosoda.

«Tātad viņam nav palicis paslēpts mans nemiers,» Austra samulsa un vēl vairāk pieplaka logam, dzesēdama karsto pieri pie vēsās rūts. — Nosauca par mietpilsoni. Un pelnīti nosauca.

Avīzes viņi lasīja pusdienas pārtraukumā. Pirmajā lappusē Austra ieraudzīja pazīstamu seju — strādnieku puisi pie ēvelsola, puisi pelēkiem, gludiem matiem, drošām acīm, kas raudzījās viņā mazliet vīpsnājoši. Zem klišejas paraksts: «Jaunais stahanovietis Eduards Priedītis, kas piekonstruējis savam ēvelsolam… ierīces… (nesaprotamos vārdus viņa izlaida). Darba galda papildinājums dod laika ietaupījumu par 300%. Biedrs Priedītis jau pirmajā dienā veica trīs cilvēku darbu…»

«Tad lūk, kur noslēpumu uzminējums! Un es kā zoss noticēju mātei…» Austra nokaunējās un pati nevarētu pateikt, kādas jūtas sviež augstāku vilni — prieks par Eda panākumiem vai kauns par savu neattapību. Bet viņa arī nepaspēja tikt ar sevi skaidrībā, kad ap viņu sabruka jaunas meičas un, avīzes vicinādamas, sauca:

— Tu lasīji, Austra? Tu atradi? Ir jau iekšā!

— Kā viņas zina, kam jābūt iekšā, ja pat es nezināju? — Austra brīnījās.

— Paskaties, palasi! — viņai pretim stiepās vairākas rokas ar avīzēm. Kāds raksts jau bija apvilkts ar sarkanu zīmuli.

««Sarkanās ausmas» audējas stājušās stahanoviešu sardzē par godu 1. Maijam,» lasīja Austra. «Jaunās audējas Austra Priedīte, Zina Prohorova… pārgājušas uz 15 steļļu apkalpošanu. Pirms uzņēmās atbildību par 15 mašīnām, čaklās audējas centīgi mācījās pie republikas slavenās stahanovietes… pētīja tās darba pieredzi…» utt.

Mājā Austra sagaidīja Edi ar avīzi rokā.

— Lūk, kā neizdevās noslēpt! — viņa gavilēja. — Bet tad taisa tādu seju, it kā tiešām…

— Kas tiešām ?

— Nezin kur būtu jāiet…

— Tāpat kā daži teicās pa sapulcēm staigājam, — Edis zobgalīgi izvilka no katabas savu avīzi.

— Es tikai gribēju tevi pārsteigt, — Austra taisnojās.

— Un es laikam ne? — Edis piepūta vaigus. — Bez tam es nevarēju aizmirst to «dišlereju» un «inkubatoru ».

— Edi! — Austra aizlika plaukstu viņa mutei. — Bet zini, es tomēr neticēju mātei…

— Es arī ne! — Edis aizgriezās.

— Tātad…

— Viss kārtībā.

Nu, lūk, jūs atkal teiksiet — nekas sevišķs. Es to pateicu tūlīt pašā sākumā. Edis un Austra nav nekas sevišķs, jo tādu cilvēku ir tūkstošiem. Un kā jūs domājat — viņi izdarīs kaut ko sevišķu? Noteikti. Viņi veiks piecgadi četros gados.

Viņš bija laipns un pieklājīgs pret visiem — kā pret skolas direktoru, tā arī pret apkalpotāju un kurinātāju. Tik tiešām, ja jums būtu gadījies ar viņu satikties, jūs teiktu: «Lūk, priekšzīme, kādam vajag būt padomju iestādes darbiniekam!»

Protams, īsu brīdi satiekoties, jūs nevarētu novērot, ka N. skolas darbvedis Alfrēds Kazbuks sasveicinādamies savu galvu noliec uz zemi tieši proporcionāli apsveicināmās personas dienesta un svarīguma pakāpei. No rīta, direktoram ienākot, viņš pieceļas un ļoti lēni, katrā kustībā ielikdams jūsmīgu cieņu, palokās tam līdz krūtīm. Tikpat zemu locīdamies, viņš sveicina direktora sieVu un apstājies gaida, lai tā pirmā sniedz roku. Pasniegto roku viņš pāris sekundu — ne pārāk ilgi, ne pārāk strupi — patur saujā un tad, it kā citādi nevarētu, noliecas un viegli, tikko manāmi ar lūpām pieskaras viņas pirkstiem. Atliecies viņš paraugās direktora sievai acīs ar drusku vainīgu smaidu, sak, dariet ko gribat, nosodiet mani, bet es nu reiz esmu tā audzināts.

Skolotājus Kazbuks sveicina ar ne gluži tik zemu locīšanos. Pie tam viņš ļoti ievēro, kurš skolotājs pedagoģiskās padomes sedē paslavēts, kurš kritizēts. Paslavēto fizikas skolotāju viņš otrā rītā sagaida ar visai sejai pār lijušu smaidu un uzsitienu uz pleca: — Pelnīti, pelnīti, draugs! Redzi, kā pie padomju varas prot novērtēt labu darba darītāju. Tagad, brālīt, darbs ir goda un slavas lieta.

Ar asi nokritizēto vēstures skolotāju sasveicinoties, Kazbuks rada līdzjūtīgu, pat satriektu seju, bet nesaka tai neviena vārda, kamēr citi ir klāt. Toties vienatnē sastopot, viņš nosodoši groza galvu un runā it kā pie sevis: — Tas nu tomēr… Lai nu kā, bet tas jau… Var jau katrs kļūdīties, tie paši lielie tiesātāji, vai tiem negadās kļūmes? Bet pret kolēģiem — tad kā ar āmuru pret pieri. Es atzīstu kritiku, un kritika ir mūsu dzīves sastāvdaļa, bet tā jau vairs nebija kritika, tā jau vienkārši cilvēka noēšana.

Un, ļāvis kādu brītiņu savu vārdu balzamam iedarboties uz kritikas sistajām brūcēm, Kazbuks slepus paskatās visapkārt un čukst nelaimīgajai pie auss: — Es jums kā draugam… bet, protams, pilnīgi diskrēti… iet tādas runas, ka jums kāds rokoties apakšā. Es nesaukšu vārdā, tāpēc ka nevaru par to galvot, bet tādas runas iet. Kādam radiniekam vajadzīga vietiņa galvaspilsētā.

Skolotāja ieiet stundā samulsusi un izklaidīga, bet Kazbuks steidzas pastāstīt skolotājam Kalnam, kurš tajā brīdī nāk augšā pa kāpnēm un redzējis abus sarunājamies:

— Traka lieta, kā vēl neprot mūsu ļaudis kritiku cienīt. Kā vēl apvainojas, ka necieš neviena asāka vārdiņa.

Un Kazbuks nogroza galvu un aiziet, atstādams Kalnu pārliecībā, ka vēstures skolotāja ir tā, kas apvainojusies par kritiku.

Kazbuks allaž pirmais atsaucas dažādiem sabiedriskiem pasākumiem. Kad direktors darbinieku sapulcēs pastāsta par skolotāju iesaistīšanos lektoru grupā, Kazbuks jau teikuma vidū sāk sajūsmināts locīt galvu, it kā direktors izteiktu skaļi viņa senlololas ilgas.

— Padomājiet, kādu svētīgu darbu ierosinājis biedrs direktors, — viņš steidzas pirmais ņemt vārdu. — Kultūru masām! Cik skaisti biedra direktora ierosinājums sasauca ar apgaismotāju laikmetu! — Kazbuks jūsmo. Viņš domā, ka direktors novērš seju aiz pieklājīgas kautrības, un nepamana stāvo rieviņu, kas uz brīdi ievelkas ta pierē.

Skola uzņēmusies tādu kā šefību pār tuvējo invalīdu namu. Skolotāji nolasa vecīšiem dažus referātus, pionieri aiziet ar deklamācijām, dejām, ludziņu izrādēm.