Agrāk Jānītim bija daudz draugu, ar kuriem kopā viņš gāja jautras rotaļas. Tagad citi bērni atstūma netīro, noskrandušo cūkganu. No tālienes viņš noskatījās bezbēdīgajās spēlēs un klusu svilpoja: «Saulīt tecēj tecēdama.» Domās nogrimis, viņš neievēroja, ka cūka ar sivēniem, pārbridusi pāri bedrei, rakājās pa kartupeļu lauku. Pamātes bērni to ieraudzīja, bet, Jānītim ne vārda neteikuši, aizskrēja ziņot mātei. Tā nāca ar garu rīksti, un cūkgans pamodās no domām tikai tad, kad rīkste nošmīkstēja uz viņa muguras. Izbijies viņš skrēja pāri dūkstij, izdzina cūkas, bet, atpakaļ brienot, viņam kāja aizmetās aiz saglumējušas siekstas, un viņš visā augumā nostiepās dubļos. Novārtījies izkūlās malā, bet uz viņu sāka birt pamātes rīkstes sitieni. Tomēr sāpīgāk par tiem viņu kapāja citu bērnu ņirgāšanās. Negantajai cūkai, skrienot cauri dubļu bedrei, bija palikusi balta tikai viena auss, un taisni tāpat biia ari Jānītim.
— Cūkausis! Cūkausis! Re, kur Cūkausis! — bērni spiedza, uz augšu lēkādami.
Šī palama Jānītim pielipa vēl stingrāk nekā melnie dubļi. Neviens viņu citādi vairs nesauca, it kā viņam cita vārda nebūtu bijis. Pat tēvs, kas, pamātei neredzot, kādreiz noglaudīja dēlam galvu, tagad paraustīja viņu aiz auss un nosmēja: — Ak tu Cūkausīti, tu man kaunu vien daril
Vasarā uznāca svelmains karstums. Zāle izdega, labība novīta. Dūņu bedre izžuva sausa un cieta kā mūris. Mušas un dunduri mocīja cūku baru, kurām vairs nebija kur noberzlies. Elsodamas tās skraidīja pa kailo ganību un plēsās uz mežu, kur aizaugušajā sila ezerā vēl varēja atrast valgmi. Ezera vietā tagad pletās līgans purvs, tikai pašā vidū rēgojās akacis, kura melnajā ūdenī paf debesis nemīlēja spoguļoties.
Karstums un sausums arvien pieņēmās, līdz arī purvs bija izžuvis. Tikai akacis kā melna acs spītīgi glūnēja, vai nevar pievilināt kādu vēsuma meklēlāju. Zvēri tam gāja ar līkumu garām, izslāpušie putni kliegdami laidās pāri, bet nenometās nodzerties. Un tikai kāds neprātīgs sivēns no pamātes cūku bara, karstuma mocīts, metās akacī izpeldēties. Ļaunā priekā akacis to apkampa savos glumajos skāvienos un nelaida vaļā. Sivēns sāka grimt. Jānītis nobijies skrēja uz māju saukt ļaudis palīgā, bet pamāies acis iezvērojās tādas pašas melnas un ļaunas kā akacis. Viņa sagrāba Jānīti aiz auss un rāva uz purvu, kliegdama: — Tūlīt tu pats izvilksi sivēnu ārāl
Nelaimīgais puisītis metās akacī, kura virspusē vairs bija redzama tikai balta cūkas auss. Viņš satvēra to rociņā, bet arī pats nogrima stindzinošajā ezera acī. Virs ūdens palika tikai cūkas auss un gana dūrīte.
— Tur tu arī paliksi, Cūkausi! — nočukstēja pamāle.
Otrā dienā bija izžuvis arī akacis, bet tā vietā auga
puķe, kas izskatījās kā cūkas auss un bērna dūrīte.
— Cūkausītis, re, kur Cūkausītis! — garām iedama, iesaucās kāda meitene, un tā šo puķi sauc vēl šodien.
Pat dieviem ne katrreiz izdodas savus bērnus izaudzināt tādus, kā tie būtu vēlējušies.
Kad upes dievam Kēfisam un nimfai Leiriopei piedzima dēls Narciss, viņi nevarēja vien nopriecāties par skaisto, veselīgo bērnu.
— Manu baltvaidzīt, manu spulgacīt, manu sproggalvīt, — tā Leiriope mīlinādamās sauca savu zēnu.
Kad tas mazliet paaugās, tad Kēfiss gan vēl arvien bija dievs un pavēlnieks visā upē, bet mājās, savā ģimenē, viņam bija jāsamierinās ar mazāku lomu — te dievs un pavēlnieks bija mazais Narciss.
— Ak, kāds skaistulis! Kāds neredzēti daiļš bērnsl Tas gan būs siržu lauzējsl — Narcišu apjūsmoja pie Leiriopes ciemoties sanākušās nimfas.
— Un cik viņš labs un gudrsl — ciemiņu uzslavas papildināja laimīgā māte.
Bet, tāpat kā cilvēkiem, arī dieviem ir savi nelabvēli un skauģi, kas nevar paciest, ka otram drīkst būt kaut kas labāks. Zivis, peldēdamas no austrumiem uz rietumiem, aiznesa turp ziņu par Kēfisa un Leiriopes dēla skaistumu un gudrību, līdz par to k|uva zināms gorgonai Medūzai. Un, tā kā viņas pašas dēls bija neglīts, jauns un muļķis, tad, uzdzirdot Narcisa labo slavu, Medūzu pārņēma tāds niknums, ka čūskas, kas matu vietā auga uz viņas galvas, sacēlās stāvus un sāka šņākt. Viņas mute sašķobījās greiza kā veca zan- dale un gārgdama izdvesa lāstu:
— Lai tavs skaistums, tavs labums un tavs gudrums tevi pazudinal Lai tu iemīlies pats savā skaistumā, lai tu dari labu tikai slavas dēļ, lai tu tiecies pēc gudrības, gribēdams būt pārāks par citiem! Ar to brīdi, kad tu ieraudzīsi sevi spogulī, sāksies tava bojā ejai
Zivis, kas peldēja no rietumiem uz austrumiem, izplatīja vēsti par Medūzas lāstiem arī upē, kur valdīja Kēfiss. Viņš lika savā pilī sadauzīt visus spoguļus un to lauskas izmest krastā.
No mazām dienām tik vien dzirdējis kā par savu skaistumu, labo sirdi un gudro prātu, Narciss domāja, ka viņam jābūt arī labam un gudram, kaut gan dažreiz tas bija ļoti grūti.'Kad citu nimfu bērni atlicināja no savām brokastīm vai pusdienām kādu daļu, ko izbarot zivtiņām, arī Narciss ar grūtu sirdi atsvieda kaut ko no sava ēdiena, lai citi nimfēni nesauktu viņu par skopuli. Narcisam pašam gan šķita, ka, atteikdamies kaut vai no viena kumosa, viņš ir nesalīdzināmi labāks par citiem, jo tas, ko viņš atdeva zivtiņām, taču nav parastais, bet dievu ēdiens.j/Vēlāk viņš iemanījās neatraut sev ne drupatiņas, bet paņēma no mātes pieliekamā pilnas saujas ēdamā, un visi nimfu bērni apbrīnoja Narcisa pašaizliedzību un devību.
Читать дальше